Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Džo un Višegradas latvietība
Foto: F64

ASV viceprezidents Džo Baidens pagājušajā nedēļā Rīgā Latvijas tieslietu sistēmu un sekmes cīņā ar korupciju kritizēja, pamatojoties uz mazliet novecojušu informāciju, šorīt intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam Rīta panorāma sacīja tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (VL–TB/LNNK).
LETA, 30. augustā

Padomju ziņu aģentūras TASS čuguna klišeja gadījumiem, kad kāds no politbiroja tikās ar brālīgo "tautas demokrātiju" valdošajiem vampīriem, skanēja šādi: "Tikšanās noritēja dziļas savstarpējas saprašanās atmosfērā." Lai gan pirmajā mirklī Baidena un Rasnača vārdu apmaiņa par tieslietām un korupciju Latvijā izklausās pēc domstarpībām un pat strīda, šis vecais, labais teikums ir labi piemērots arī tai.

Abas puses panāca savu un kopumā var būt viena ar otru apmierinātas. Baidens lika skaidri noprast, kas no ASV perspektīvas visbūtiskāk kavē investīciju pieplūdumu Latvijā. Rasnačs savukārt norādīja, ka viņa nozarē viss ir daudzmaz kārtībā, bet Baidens neesot ievērojis to milzīgo progresu, kuru Latvija naudas atmazgāšanas apkarošanas jomā esot panākusi kopš šā gada maija. Drusku noslinkojis, bet kam negadās. Vasara kā nekā.

Ar to arī incidents ir izsmelts. Doma, ka amerikāņi te kādam grasās publiski lasīt lekcijas par korupciju, ir diezgan aplama. Pretēji bieži dzirdamajam viedoklim, ASV amatpersonas pret demokrātisko valstu suverenitāti lielākoties izturas ar cieņu. Protams, gadās dažādi incidenti – kā Katrinas Todas Beilijas slavenā runa LU aulā. Taču vismazāk viņi vēlas pazemot vietējo eliti. Antiamerikānisma mūsu reģionā jau tā ir pāri galvai, un viņiem ar šo eliti vēl būs jāstrādā. Savukārt Rasnačs, kritizējot Baidenu, bija pietiekami piesardzīgs.

Protams, viņš apstrīdēja pārmetumus, taču viņš nekritizēja Baidenu par jaukšanos Latvijas iekšējās lietās, tikai pieklājīgi norādīja, ka Latvija uzdotos vasaras darbus jau esot izpildījusi. Kādam no ministra daudzajiem oponentiem arī tas var likties par daudz. Tomēr salīdzinājumā ar Filipīnu prezidentu, kurš tajās pašās dienās Baraku Obamu publiski nosauca par kuces dēlu, mūsu tieslietu ministrs ir tik proamerikānisks, ka tālāk vairs nav kur.

Taču tieši tas arī dod vielu pārdomām. Ministra pārstāvētā Nacionālā apvienība (NA) nenoliedzami ir galvenais latvietības pārstāvis Latvijas politikā. Turklāt šis statuss tiek greizsirdīgi sargāts un aizstāvēts. NA specialitāte ir runāšana visu latviešu vārdā, un to atzīst arī vairums politisko konkurentu. Neminot nemaz Vienotības un ZZS cilvēkus, kas, kad runa ir par valstsnācijas interešu aizstāvību, kautrīgi nodur acis un slavē Raivi Dzintaru kā latviešu lietas bruņinieku.

Pat Saskaņa visai reti kritizē NA un par ērtāku mērķi izvēlas samērā kosmopolītisko Vienotību. Tas tiek darīts ne tik daudz tādēļ, ka Saskaņai līdz ar visiem ļoti patiktu ģimenes vērtības un autoritāra valsts, kā tādēļ, ka politisku uzbrukumu NA uzreiz uztvers kā uzbrukumu latviešiem. Un Saskaņai kā partijai, kas uzstājas kā "tautību vienotāja", tas noteikti nav izdevīgi.

Vienlaikus, pavērojot NA politisko trajektoriju, mēs varam uzzināt šo to par latvietības attiecībām ar tiesisku valsti, korupcijas apkarošanu, cilvēktiesībām un tamlīdzīgām Rietumu liberālās demokrātijas vērtībām. Grūti nepamanīt, ka partijas publiskie runas vīri pēdējā laikā ir gluži vai sajūsmā par Višegradas valstīm, ar to domājot Orbāna Ungāriju, Fico Slovākiju un Kačiņska Poliju. Tās ir valstis, kuru valdības vairs neslēpj nepatiku pret "Briseles diktātu", neatkarīgiem medijiem, tiesām un augstskolām, bēgļu un geju tiesībām, dzimumu līdztiesību, suverenitātes dalīšanu un citiem izvirtušo Rietumu izgudrojumiem.

Protams, šīs valstis nav atklāti antieiropeiskas. Tomēr Eiropas Savienību tās uztver vienīgi kā instrumentu savu ekonomisko vajadzību apmierināšanai. Tās ir lojālas vienotās Eiropas idejai tiktāl, cik Eiropas dēļ katru gadu to kasītē iekrīt kaut kas no struktūrfondiem (kuri, kā zināms, drīz beigsies). Amerikāņiem savukārt vajadzētu visus mūs sargāt – kādēļ tieši, vēl nav izlemts.

Tas, ka galvenie latvietības aizstāvji saskata domubiedrus tieši šajās valstīs, ir simptomātiski. Tas liek mums pilnā nopietnībā uzdot jautājumu, vai latvietība ir savienojama ar liberālo demokrātiju un valsts tālāku integrāciju Rietumos. Nevēlos pārsteigties ar atbildi, tomēr pats jautājums ir apspriešanas vērts. Ir labi zināms, ka katra nācija par sevi un par savu vietu plašākā pasaulē domā atšķirīgi. Igauņiem, kā zināms, spēcīga nacionālā identitāte nekad nav īpaši traucējusi integrēties Eiropā.

Iespējams, sava loma tur ir bijusi bez mitas uzkurinātajam priekšstatam par Igauniju kā ziemeļvalsti, kam, kā to nesen parādījis kolēģis Daunis Auers, ir ļoti mazs sakars ar realitāti (Auers, D. Comparative Politics and Government of the Baltic States. Estonia, Latvia and Lithuania in the 21st Century. NY: Palgrave Macmillan, 2015. ). Mēs turpretī neko tādu sev nekad neesam centušies iestāstīt, tādēļ izšķiršanās vēl joprojām ir priekšā. Katrā ziņā šodien, kad ES skaidri iezīmējas dažādas nometnes, būtu jāsaprot, kurā no tām Latviju redz valdošā elite. Vai mūsu tradicionālajā kompānijā ar Vāciju, ziemeļvalstīm un pārējo Baltiju? Vai varbūt tomēr kādā jaunā savienībā līdz ar ungāriem, poļiem un slovākiem? Ir pēdējais laiks mest kārtis galdā – tajā skaitā arī tiem "profesionālajiem eiropiešiem", kuri vēl nesen bija tik naski papļāpāt par Eiropas nākotni.

Source

Rīgas Laiks

Tags

ASV Brisele Dzintars Rasnačs Džo Baidens Eiropa Ir (žurnāls) Latvijas Televīzija Rīgas Laiks (žurnāls) Saskaņa TB/LNNK Vienotība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form