Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Kas kuram demokrātija
Foto: F64

"Ekonomiskās krīzes ietekmē Austrumeiropā sarucis atbalsts demokrātijai, secināts Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas un Pasaules Bankas veiktajā pētījumā. Turklāt 11 valstīs mazāk nekā 50% respondentu skaidri apliecina atbalstu demokrātijai. Turpretī Zviedrijā, Vācijā, Francijā un Lielbritānijā demokrātiju par veiksmīgāko valsts pārvaldes formu uzskata 80%. "No šīm valstīm Latvija, Lietuva un Rumānija krīzē pieredzēja īpaši strauju ekonomikas sarukumu," secināts pētījumā. "Tas varētu izskaidrot zemo atbalstu tirgus ekonomikai, taču ne to, kādēļ sarucis atbalsts demokrātijai." Turklāt pētījumā atklāts arī "dramatisks dzīves kvalitātes līmeņa samazinājums", ko atzinuši 70% mājsaimniecību." LETA, 29. jūnijs

Pirms komentēt šo pētījumu, būtu jāveic neliels demitoloģizācijas darbs. Lieta tāda, ka starp sabiedriskās domas aptauju izmantojumu populārajos medijos un to jēgpilnu interpretāciju pastāv atšķirība – gluži kā starp Baha re minora tokātas atskaņojumu uz Doma ērģelēm un mobilā telefona melodijas formātā. Ziņu aģentūras no aptauju datiem izrauj viņuprāt šokējošus skaitļus un piedāvā tos uzmanības piesaistīšanai. Sak', ārprāts, Latvijā tikai 9% uzticas valdībai un Saeimai! Vai: ārprāts, puse aptaujāto par premjeru grib Lembergu! Šie no konteksta izrautie skaitļi patiesībā nenozīmē pilnīgi neko, jo tieši konteksts padara tos jēgpilnus. Starp citu, šeit ziņotais par 70% mājsaimniecību, kas atzīstot "dramatisku dzīves līmeņa pasliktinājumu", ir vienkārši klasiska preses pīle. Pētījumā patiesībā teikts, ka 70% no tiem, kas atzinuši krīzes ietekmi uz sevi (un tādu reģionā kopumā ir apmēram divas trešdaļas), ir bijuši spiesti samazināt izdevumus pārtikai un veselībai. Īsi sakot, sargiet galvas un izvairieties no sensāciju kārām ziņu aģentūrām.

Turklāt pastāv vairāki diezgan izplatīti mīti par pašu sabiedrisko domu. Reizēm mēdz iedomāties, ka cilvēku atbildēm uz socioloģisko aptauju jautājumiem ir noteikti jāizpaužas kādā praktiskā darbībā. Sak', ja jau reiz vairākums Latvijā atbalsta autoritārismu, tad jau tūliņ būs jauns 15. maijs. Vai, ja ļaudis visaugstāk politikā vērtē godīgumu, tad noteikti balsos saskaņā ar šo pārliecību. Patiesībā tas tā nav. Aptaujas atspoguļo tikai atsevišķu cilvēku privātu viedokli, kuru viņi pauž intervētājam. Taču šis viedoklis var arī nekad nepārvērsties publiskā darbībā. Šādai darbībai ir nepieciešama kopīga rīcība, nevis atsevišķu indivīdu privāta pārliecība. Tādēļ nav īpaši neparasti, ka mūsu līdzpilsoņi savā virtuvē līdz sirds dziļumiem nīst valdību, taču uz piketu pret šo valdību nav spējīgi pat atnākt, kur nu vēl tādu noorganizēt.

Mūsu reģionā pēdējos divdesmit gados daudziem ir paticies runāt arī par "manipulācijām" un "polittehnoloģijām" kā sabiedriskās domas veidotājām. Dažkārt tas nenobriedušos prātos rada iespaidu, ka sabiedriskā doma ir kaut kas pilnībā "konstruējams", kaut kas tāds, ko labs polittehnologs spēs sajaukt un sablenderēt gluži kā labs bārmenis kokteili. Lai gan dažām profesijām šis priekšstats tīri labi kalpo pašreklāmas vajadzībām, šāds viedoklis patiesībā ir aplams. Nerunājot par medijiem un PR aģentūrām, pat sociālajām zinātnēm šodien nav īsti adekvātas teorijas par sabiedriskās domas veidošanos. Ir skaidrs, ka ļaužu atbildes ietekmē informatīvā vide, kurā viņi dzīvo. Tomēr priekšstats, ka cilvēku apziņa ir tāda kā pasīva caurule, caur kuru mediju saturs tiek pārsūknēts aptauju rezultātos un balsojumos, ir galīgi greizs. Tas ir augstākā mērā aktīvs interpretācijas process, kurā savu lomu spēlē kultūras fons un cilvēka vēsturiskā pieredze.

Tā, piemēram, ir ar "atbalstu demokrātijai" šajā aptaujā. Protams, vārdam "demokrātija" ir vārdnīcās atrodamas formālas definīcijas – vēlēšanas, partiju konkurence, brīvi mediji un tamlīdzīgi. Taču nevajadzētu iedomāties, ka aptaujātie ar šo vārdu saprot kaut ko tamlīdzīgu. Piemēram, vidējam vācietim demokrātija ļoti bieži ir iemesls lepnumam. Tā teikt, pēc visa tā nacionālsociālistu murga mēs esam spējuši ļoti veiksmīgi attīstīties, tādēļ vārdam "demokrātija" ir mūsdienīga un pozitīva nokrāsa. Vidējam krievam turpretī "demokrātija" vispirms saistīsies ar jautrajiem un briesmīgajiem Jeļcina laikiem – paldies, papildporciju nevajag. Augošs atbalsts demokrātijai, saskaņā ar šo aptauju, ir vērojams Vidusāzijas valstīs, kuras patiesībā nekad nav bijušas demokrātiskas. Tur "demokrātija" nozīmē zilu sapni par rietumniecisku politiku un valdību, kas būtu kaut cik atbildīga sabiedrības priekšā. Tieši tādēļ nekāda abstrakta sabiedrības atbalsta demokrātijai patiesībā nav; ir tikai milzums indivīdu, kas dažādās kultūrās ar dažādiem jēdzieniem padara sev saprotamu apkārt notiekošo.
Tas, ka demokrātijas jēdziens arī pie mums Latvijā pakāpeniski kļūst par lamu vārdu, nenozīmē, ka ļaudis principā būtu pret brīvām vēlēšanām vai varas dalīšanu. Tas drīzāk nozīmē, ka tās sakāpinātās gaidas, kuras vairums saistīja ar demokrātijas vārdu pirms 20 gadiem, ir viņus pievīlušas. Nu ko lai dara: izrādījās, ka demokrātija nenozīmē smalku mašīnu, privātmāju un bezgalīgu iepirkšanos katram, kurš to vēlas. Demokrātija izrādījās kaut kas stipri prozaiskāks: tik vien, kā instruments, ar kuru sabiedrība reizi pa reizei nomaina pie varas esošos – bez garantijas, ka jaunie būs labāki par vecajiem. Šī vilšanās joprojām daudziem raisa negatīvus refleksus uz vārdu "demokrātija". Ja aizmirstam šos interpretācijas procesus un sākam pētīt cilvēku sabiedrību ārpus jebkura kultūras konteksta gluži kā mencu populāciju Atlantijas okeānā, ātri vien varam iebraukt auzās.

Tas gan nebūt nenozīmē, ka šādas aptaujas nespētu mums sniegt jaunas atziņas. Tālu no tā. Taču šeit ļoti nozīmīgs ir konteksts, proti, salīdzinājums ar citām valstīm. Pēdējo gadu krīzes un politisko krusta karagājienu iespaidā ir izveidojies priekšstats, ka Latvija ir kaut kāds (es atvainojos par Vonnegūta citēšanu) Visuma pakaļas caurums, kurā viss ir daudz sliktāk un nepareizāk nekā citur Eiropā. Patiesībā tas tā nav. Latvija bija un ir postkomunisma valsts, kura cieš no reģionam kopumā raksturīgām problēmām – no dažām vairāk, no dažām mazāk. Tādēļ tā vietā, lai šausminātos par kādu abstraktu skaitli, ir interesanti pavērot, ar ko tad īsti mēs izceļamies reģionā – gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē.
ERAB un PB pētījums sniedz tam plašas iespējas. Vispirms, Latviju ekonomiskā krīze skāra smagāk par jebkuru citu reģiona valsti, rēķinot pēc IKP krituma. Taču Latvijas sabiedrības subjektīvās labsajūtas kritums nebūt nav pats lielākais reģionā. Igauņi, kurus krīze skāra krietni maigāk, faktiski jūtas tikpat satriekti kā mēs. Nemaz nav jārunā par ungāriem vai serbiem, kas ar būtiski mazāku IKP kritumu kopumā krīzi izjūt dramatiskāk. Iespējams, tam ir kaut kāds sakars ar valsts un pašvaldību sniegto sociālo palīdzību. Latvija, lai cik tas būtu dīvaini, ir 3. vietā pēc bagātās Čehijas un Slovēnijas attiecībā uz to trūcīgo cilvēku proporciju, kas saņem dažāda veida pabalstus. Par spīti visai bargajai runāšanai par neoliberālismu, mūsu sociālā valsts nebūt neizskatās slikti – vismaz cilvēku skaita, ja ne naudas daudzuma nozīmē.

Vēl kādu interesantu atziņu par mums pašiem sniedz pētījumā iekļautais "savtīguma indekss", proti, to cilvēku īpatsvars, kuri atbalsta pastiprinātu valsts atbalstu tieši savai grupai – slimie cilvēki veselības aprūpei, vecie cilvēki pensijām, trūcīgie cilvēki sociālajai palīdzībai un tamlīdzīgi. Te nu izrādās, ka latvieši ir vieni no savtīgākajiem ļaudīm Eiropā – ES lielāki egoisti ir vienīgi ungāri. Šo rādītāju ir iespējams interpretēt divējādi. Vispirms, labā ziņa ir tā, ka latvieši apzinās savas personīgās intereses. Priekšstats par apmāto indivīdu ar oligarhu izskalotajām smadzenēm nav pareizs. Taču sliktā ziņa ir tā, ka ar sabiedrības grupu solidaritāti pie mums ir, teiksim, tā ne visai. Pensionārs, kuram vairāk par savu pensiju rūpētu augstākās izglītības konkurētspēja, vai fiziski vesels bezdarbnieks, kuram vairāk par savu pabalstu rūpētu vides kvalitāte – šādi indivīdi pie mums ir sastopami krietni retāk par citām valstīm. Ja ar pilsoniskumu saprot cilvēka spēju pacelties pāri savai konkrētajai pozīcijai un saskatīt zināmu sabiedrības kopsakaru, tad laikam gan jāsecina, ka Latvijas sabiedrība ir viena no visnepilsoniskākajām Eiropā. Īsi sakot: labas ziņas tiem, kas šajās vēlēšanās grib uzrīdīt pensionārus ļaunajiem pensiju griezējiem budžeta ilgtspējas vārdā. Esiet droši, vidējais Latvijas pensionārs par savu pensiju stāvēs un kritīs, lai kāds jaunatnes exodus arī pie mums sāktos.

Mazliet priecīgāka aina paveras attiecībā uz latviešu spēju pieņemt citādo. Pret citu ādas krāsu un reliģiju cilvēkiem latvieši ir krietni iecietīgāki par vairumu reģiona iemītnieku un krietni labprātāk akceptētu viņus par saviem kaimiņiem. Protams, var iebilst, ka reliģija Latvijā vispār nav diez ko sociāli nozīmīga, savukārt citu ādas krāsu ļaudis pie mums joprojām ir retums. Tomēr šīs lietas nebūt nav saistītas tik vienkārši, ka liels citu etnisko vai ādas krāsas ļaužu daudzums valstī rada pret viņiem neiecietību. Interesantā kārtā visneiecietīgākā pret citas ādas krāsas ļaudīm starp reģiona valstīm ir Armēnija – valsts, kurā faktiski vispār nav etnisko minoritāšu. Lai nu kādi, Latvijas iedzīvotāji nav ksenofobiski. Te varbūt varētu būt meklējama atbilde uz jautājumu, kādēļ neatlaidīgie mēģinājumi sarīdīt dažādas iedzīvotāju grupas pie mums joprojām notiek politiskās smilšukastes, nevis nopietnu sociālu konfliktu līmenī.

Tas, protams, ir diezgan vārgs mierinājums uz kopējā reģionālās aptaujas fona: Latvijā ļaudis vismazāk tic demokrātijai un brīvajam tirgum, vismazāk uzticas viens otram, jūtas nespējīgi paši vadīt savu dzīvi, un tamlīdzīgi. Tomēr reizēm pienāk laiki, kad garīgā līdzsvara vārdā ir ieteicams priecāties par to, kas ir, nevis skumt par to, kā nav.

Source

Rīgas Laiks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form