Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Nogurums no normalitātes
Foto: LETA

Svētdien notikušajās vēlēšanās visas valsts mērogā Front National ieguvusi gandrīz 30% balsu, un, salīdzinot to ar iepriekšējām reģionālajām vēlēšanām, kuras notika 2010. gadā un kurās galēji labējie saņēma 11% balsu, jāatzīst, ka balsojuma iznākums atspoguļo dramatisko FN popularitātes kāpumu pēdējo piecu gadu laikā.
Delfi.lv, 7. decembrī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Katrai vēlēšanu sistēmai ir savas priekšrocības. Proporcionālajai, kuru lieto Latvijā, piemīt tendence veidot raibum raibo partiju buķeti - gluži kā ziedus latviešu kapsētās rudenī. Te katram ir iespēja parādīt sevi, kaut ko pārstāvēt un aktīvi spēlēt savu mazo spēlīti. Turpretī plurālajai, reizēm dē­vētai par mažoritāro, piemīt cita priekšrocība, kuru šodien labi izbauda Francija. Tā labi pasargā pret dažādu trako nonākšanu politis­kās sistēmas iekšienē. Lai tur nonāktu, nepietiek vienkārši savākt krietnu bariņu atbalstītāju, kas tevī aizgūtnēm klausās.

Balsis vajag savākt nevis vienkārši "daudz", bet vairāk nekā ikvienam citam. Vēl grūtāk, ja vēlēšanas notiek divās kārtās, kur otrajā piedalās tikai divi stiprākie sāncenši. Pat ja kāds Ādolfs Viktors Naidžels Bepe Uļjanovs izraujas otrajā kārtā, viņu visdrīzāk nogāzīs no kājām pretvilnis - visi tie daudzie, kuriem nepatīk ekstrēmisms un kuri sakostiem zobiem bal­sos par otru kandidātu. Tas varētu šķist dīvaini, bet ekstrēmisti gandrīz nekad nav spējīgi savākt to vairākumu, kas nepieciešams, lai tiktu pie varas demokrātijā.

Vairākums var būt gudrs vai dumjš, nokaitināts vai miermīlīgs, bet pārsvarā gadījumu tas tomēr ir pietiekami konservatīvs, lai nebalsotu par kaut ko pilnīgi traku. Par spīti populārajai leģendai, vairā­kumu nespēja mobilizēt arī Hitlers. Viņš varbūt nāca pie varas formāli legālā ceļā, taču NSDAP pēdējās godīgajās vēlēšanās 1932. gada novembrī ieguva 33,08 procentus balsu, un vairākums balsoja pret viņu. Ja vācu kanc­lers tolaik būtu vēlēts plurālās vēlēšanās no tautas, nevis daudzpartiju parlamentā, Hitlers nemūžam ne­bū­tu kļuvis tas, kas viņš kļuva.

Par to, ka plurālās vēlēšanas nenāk par labu radikāļiem, decembra otrajā nedēļas nogalē pārliecinājās Francija. Lai arī pirmajā reģionālo pašpārvalžu vēlēšanu kārtā Marinas Lepenas Nacionālā fronte ieguva teju 30% balsu (atsevišķos apgabalos pat tuvu pie 50%), beigu beigās viņi tā arī neieguva savā pārziņā nevienu reģionu. Visi kreisie un centristi atviegloti uzelpo. Sistēma pagaidām glābj - līdz nākamajai reizei. Par to, ka Nacionālā fronte ir ekstrēms veidojums, šaubām nevajadzētu būt. Tā ir partija ar diezgan ilgu cilvēku tra­cināšanas pieredzi. Tā sevi lielākoties ir pieteikusi kā pretnostatījumu visam, kas neapmierinātam "vienkāršajam" francūzim varētu likties nevajadzīgs un nesaprotams.

Tā ir pret ES, pret ebrejiem un Izraēlu, pret Ameriku, pret brīvo tirgu, pret globalizāciju, pret Vāciju un pret ko tik vēl ne. FN ir kaislīga Putina Krievijas atbalstītāja tās cīņā par "kristīgās civilizācijas" glābšanu un saņem Kremļa naudu. Tomēr pēdējo gadu galvenais piedauzības akmens Nacionālajai frontei ir imigranti, un Vidusjūras bēgļu krīze tai, protams, ir kā aklai vistai grauds. Ja nākotnē pašreizējās tendences sa­glabāsies, Ma­rina Lepena nonāks pēdējā divcīņā 2017. gadā plānotajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Par prezidenti viņa visdrīzāk nekļūs. Tomēr pret viņu svētajam karam celsies visa Francijas politiskā elite, savukārt tas tikai lieku reizi paaugstinās FN politisko profilu un apstiprinās viņu veco tēzi, ka pie varas esošie visi ir pār vienu kārti metami neatkarīgi no tā, par kādiem "sociķiem" vai "konservatoriem", "labējiem" vai "kreisajiem" viņi tur izliekas.

Turklāt politikā vairāk nekā jebkur citur sevi kā patiesu apliecina vecā tēze: tavu mērogu nosaka tavs ienaidnieks, un tie, kas ar putām uz lūpām cīnās pret Lepenu, gribot negribot pieņem viņas uzstādīto prasta populisma mērogu.

FN tie gan nebūt nav pirmie šāda veida panākumi. Vispirms, Marinas Lepenas tēvs Žans Marija Lepens 2002. gadā arī iekļuva prezidenta vēlēšanu 2. kārtā, un tas sociālistiem lika pazemojošā kārtā atbalstīt labējo Žaku Širaku. Turklāt FN ne tikai kontrolē dažas pašvaldības, bet ir arī plaši pārstāvēta proporcionāli vēlētajā Eiropas Parlamentā. Tomēr Lepenai arī turpmāk nāksies saskarties ar daudzu radikāļu tipisko problēmu, kad tie vēlas tuvināties politiskajam centram un reāli konkurēt par varu: proti, kā kļūt par vidējam vēlētājam pieņemamu izvēli un vienlaikus nepazaudēt savu veco, galēji ideoloģizēto fanu klubu. Atskatoties vēsturē, šo tri­ku veiksmīgi izpildīt izdevies vienīgi retajiem.

Tas, kas padara Francijā populāru Lepenu, Lielbritānijā - UKIP, Vācijā - Alternative für Deutschland, nav šo partiju spēks, bet gan tradicionālo oponentu vājums. Šīs partijas balamutīgi un bezatbildīgi runā par svarīgām tēmām, par kurām pie varas esošie "labēji centriskie" un "kreisi centriskie" vienkārši vairās runāt - turklāt tieši tādēļ, ka baidās zaudēt vēlētāju atbalstu.

Šobrīd šāds jautājums Eiropā ir imigrācija, kur centriski politkorektā attieksme jo dienas, jo vairāk nonāk spilgtā kontrastā ar realitāti. Mēs Eiropā esam miermīlīgi, viesmīlīgi un humāni, un mums tādiem ir jābūt arī nākotnē. Taču ar šo mantru nevar izlīdzēties situācijā, kad ik dienas valsts robežu nelegāli šķērso tūkstošiem neskaidras izcelsmes cilvēku.

Tā ir situācija, kad Eiropas suverēnajām nācijvalstīm un ES kā šādu valstu savienībai ir jānodemonstrē spēja īstenot vienu no mūsdienu valstiskuma pamatfunkcijām - nošķirt tos, kas ir iekšā, no tiem, kam jāpaliek ārā. Var strīdēties, kā tieši šo nošķiršanu vajadzētu realizēt, taču šobrīd uz spēles ir likta pati spēja to veikt - un tā ir reāla problēma. Dažādu populistu ietekmes pieaugums ir rezultāts ne tik daudz kādām sociāli psiholoģiskām krīzēm, kā valsts spēju trūkumam, kas mūsdienās prasa arī efektīvu sadarbību uz pļāpāšanu kārās ES iekšienē. Savukārt tiem ļaudīm Latvijā, kas nopietni uzskata, ka Lepenas, Orbāna, Farāža, Kačiņska un tamlīdzīgu ļaužu nākšana pie varas radīs kaut kādu "Eiropas atdzimšanu", strauji vajadzētu atdzesēt galvu. Kad būs izšauts pulveris pret "slinkajiem, slimajiem un trakajiem" Tuvo Austrumu migrantiem, kas izēd vecās Eiropas meduspodus, nākamie rindā uz to pašu ienaidnieka tēlu bū­sim tieši mēs, austrumeiropieši.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form