Kādā no nemirstīgā romāna "Divpadsmit krēsli" ekranizācijām ir dzirdams romānā neatrodams dialogs. "Māksliniekam" Ostapam uz kuģa Skrjabins tiek vaicāts, kādēļ viņa uzzīmētā obligāciju sējēja rokai ir tikai trīs pirksti. Atbilde skan: viņš tā uztver pasauli. Šī atbilde neviļus nāk prātā, domājot par Krievijas rīcību Sīrijas konflikta sakarā. Ķīna šajā gadījumā faktiski tikai seko Krievijai, tādēļ tai īpašu uzmanību neveltīsim. Protams, populārie mediji it visur pasaulē, un Latvijā jo īpaši, cenšas moralizēt šo konfliktu, sadalot visus labajos un sliktajos. Sak', Putins, Hu un Asads veido ļaunu diktatoru internacionāli, kas ienīst Ameriku, demokrātiju un cilvēktiesības, un tādēļ neļauj pārtraukt asiņaino vājprātu Sīrijā.
Tomēr šāds skatījums, medijiem pilnīgi pašsaprotams, nav īsti piemērots analītiskām vajadzībām. Neatkarīgi no tā, vai mēs Krieviju uzlūkojam kā draugu vai ienaidnieku, pirms moralizēšanas tomēr būtu vērts saprast šajā valstī notiekošo un to, kā Krievija ar saviem trim pirkstiem uztver pasauli. Pretējā gadījumā veidojas virkne diezgan bērnišķīgu pieņēmumu. Piemēram: Krievijas un Rietumu attiecību saasinājumā ir vainojamas nevis strukturālas problēmas, bet tikai daži ļauni indivīdi – proti, Putins un viņa "gebuhas" (KGB krievu sarunvalodā) kompānija. Vai: Krievijas attieksme pret kaimiņvalstīm, t. sk. Baltijas valstīm, mainītos uz labo pusi, ja Putina vietā pie varas nāktu visi šie navaļniji un udaļcovi, kas šobrīd reprezentē Krievijas demokrātisko opozīciju.
Protams, Krievijas elitē tiešām ir atrodama virkne galēju ciniķu, kas apzināti izmanto komunistu laika antiamerikānismu un iebiedēšanu, lai slāpētu opozīciju pašu mājās. Tomēr tas noteikti nav tikai cinisms un aprēķins. Ievērojama daļa Krievijas elites tiešām tā uztver pasauli – Rietumi ar saviem šķietami humānistiskajiem ideāliem patiesībā tiecas pēc pasaules hegemonijas; jebkurš ASV ietekmes pieaugums apdraud citu valstu neatkarību un drošību; tādēļ Krievijai visiem spēkiem ir jācenšas līdzsvarot Rietumu hegemoniskās tendences arī tad, ja tās slēpjas aiz universāliem ideāliem. Tā Krievijā domā ne tikai Ļimonovs, Žirinovskis vai Dugins. Tāpat vai apmēram tāpat domā arī pavisam cita intelektuālā kalibra ļaudis – Fjodors Lukjanovs, Dmitrijs Treņins, tāpat, cita starpā, domāja arī dižais krievu antikomunists Solžeņicins.
Citiem vārdiem, atbalsts šādai pasaules ainai Krievijā ir visai plaši izplatīts aprindās, kuru prāta spējas tālu pārsniedz Kremļa karsējpuišus un karsējmeitenes. Turklāt šī pieeja raksturīga ne tikai Krievijai. Tā ir sena un cienījama starptautiskās politikas doktrīna, kuru mēdz saukt par reālismu, – valstis pēc savas būtības ir savtīgas; starptautiskā vide ir anarhiska; globāli ideāli ir vienīgi aizsegs savu interešu realizācijai; jebkuras atsevišķas valsts globālās ietekmes pieaugums apdraud starptautisko drošību un prasa līdzsvarošanu; tādēļ bipolāras un multipolāras sistēmas vienmēr būs drošākas par vienas valsts hegemoniju.
Tādēļ Krievijai kā globālai, par pasaules drošību atbildīgai lielvarai ir teju vai pienākums kompensēt ASV ambīcijas citos pasaules reģionos – tai skaitā arī veidojot alianses ar citām valstīm līdzsvara radīšanai. No tā izriet arī citi Krievijas ārpolitikas uzstādījumi – "multipolārisma" un "civilizāciju dialoga" idejas; BRIK organizācijas veidošana kopā ar Indiju, Ķīnu un Brazīliju; sapņošana par Eirāzijas savienību. Turklāt atzīsim, ka Maskavai ir virkne saprātīgu argumentu pret bruņotu iejaukšanos Sīrijā, īpaši, ja atceramies pieredzi ar Irāku un Lībiju. Lai nu ko, bet drošību pasaulē tā nav vairojusi.
Amerikāņi redz pasauli atšķirīgi. Viņi neturas pie 19. gadsimta "spēku līdzsvara" politikas, bet vairāk turas pie pārliecības, ka drošību pasaulē spētu garantēt brīva tirdzniecība, cilvēktiesības un Rietumu parauga demokrātija. Turklāt viņi, atšķirībā no vairākuma eiropiešu, ir gatavi šo principu īstenošanas vārdā ne tikai runāt, bet arī rīkoties. Tomēr ir jābūt paranoiķim, lai noticētu, ka pašlaik Tuvajos Austrumos notiekošais patiešām ir ASV interesēs.
Amerikāņi ilgu laiku tīri veiksmīgi sastrādājās ar Mubaraku un Ben Ali; arī psihopāts Kadāfi pēdējā laikā bija bezzobains un mīksts; Asads gan nebija nekāds veģetārietis un atklāti brāļojās ar Irānu, taču nebūt ne tāds kanibāls kā viņa tēvs. Turpretī tagad, visticamāk, reģionā pie varas nāks vienīgais organizētais spēks, proti, islāmisti – un neviens nevar būt drošs, ka tie vairāk līdzināsies saviem Turcijas mērenajiem brāļiem, nevis Palestīnas Hamas. Pati cerība uz ārvalstu iejaukšanos kalpo par katalizatoru dažādām agresīvas opozīcijas grupām. No mūsu platuma grādiem raugoties, varbūt ir ērti Sīrijā notiekošo uzlūkot kā kārtējo "dziesmotās revolūcijas" analogu tēvoča Sema aizgādnībā. Taču tas ir visai aplami, jo totalitāriem režīmiem visbiežāk pretim stājas ne mazāk totalitāra opozīcija. Iespējams, ka amerikāņi kaut kādā mērā tiešām ir izraisījuši reģionā notiekošo; taču viņi to nespēj kontrolēt, un tas būtiski grauj ASV administrācijas reputāciju.
Savukārt Krievija ar savu rīcību ANO Drošības padomē patiesībā nav izdarījusi neko jaunu. Drīzāk izņēmums bija tās atbalsts iebrukumam Lībijā pagājušogad, ko Kremlis joprojām nožēlo. Kā jau teikts – viņi vienkārši tā uztver pasauli, patīk tas mums vai ne. Tas ļauj arī saprast šās valsts ģeopolitiskās ambīcijas postpadomju reģionā. Krievijas vēlme nodrošināt atbalstu un draudzīgu attieksmi savās kaimiņvalstīs ir pilnībā leģitīma. Vienīgais jautājums, ar kādiem līdzekļiem tas tiek darīts. Ja šādas vēlmes pamatā ir prognozējamība un savstarpēja sadarbība, nevienam nebūtu jābaidās no Krievijas drauga statusa un jāmētājas apkārt pa pasauli citu drošības garantu meklējumos. Taču, ja atbalsts tiek veidots ar draudiem, neslavas celšanu, energoresursu šantāžu un elites uzpirkšanu, tad droši varam teikt kopā ar slaveno krievu sporta komentētāju: tāds hokejs mums nav vajadzīgs.