Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Pašu slīcēju rokās
Foto: F64

Rietumvalstīm ir iespēja aktīvāk reaģēt uz Krievijas iejaukšanos šo zemju politikā, izmantojot arī netradicionālas metodes, piemēram, atbilstoši rīkojoties ar informāciju par to, kur glabājas Krievijas prezidenta Vladimira Putina miljardi, sestdien Rīgas konferencē 2018 sacīja ASV Drošības politikas centra viceprezidents Maikls Volers, raksta Latvijas Avīze 29. septembra numurā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vašingtonas domnīcu ainava ir pārsteidzoši radoša uz skanīgiem nosaukumiem. Tieši tādēļ pie katra šāda ASV Drošības politikas centra nosaukuma ir vērts pameklēt, kas tas tāds īsti ir. Minētais centrs, kuru Rīgas konferencē pārstāvēja Maikls Volers, pieder pie galēji labējā flanga. Tikai īsai ilustrācijai: Volera kungs cita starpā publicējas arī Breitbart News, un tad, kad amerikāņiem 2011. gadā izdevās nošaut Usāmu Bin Lādinu, Volers pilnā nopietnībā aicināja viņa sakropļoto līķi izstādīt publiskai apskatei Ņujorkas centrā, vietā, kur savulaik bija stāvējuši Dvīņu torņi.

Viņš ir regulārs viesis tādos medijos, ar kuriem salīdzinājumā Fox News ir īsts liberāļu mājoklis. Tomēr šāds CV vēl gluži nav iemesls viņa sacītajā neieklausīties. Galu galā, tieši ļaudis, kas redz pasauli vienīgi draugu un ienaidnieku kategorijās, reizēm palīdz atvērt acis uz vienkāršām patiesībām.

Vispirms, pats fakts, ka tiek meklētas netradicionālas metodes Krievijas ietekmēšanai, liecina, ka tradicionālās nestrādā. Un tā tas diemžēl arī ir. Protams, sankcijas ir atturējušas Krieviju no tālākas rīcības Ukrainā. Krievijas ekonomika no tām tiešām cieš. Tāpat daudzviet ir strauji pieaugusi interese par Krievijas izcelsmes kapitālu, un daudzi Kremlim tuvi ļaudis vairs nevar tik netraucēti šikot Rietumos, kā to vēl nesen varēja. Taču runāt par Krievijas starptautisko izolāciju šodien nav nekāda pamata. Galvenajām Krievijas eksporta precēm, proti, naftai un gāzei, nekādu embargo uzlikt nav iespējams: tās ir pārlieku dziļi integrētas pasaules tautsaimniecībā. Tiesa, var neļaut iepirkt ieguves tehnoloģijas, taču tā drīzāk ir neērtība, nevis nelaime.

Putinu ignorējot un necienot? Ka tik ne tā! Ar viņu vēl nesen visnotaļ solīdi tikās Merkele un Makrons, par tādām ekstravagancēm kā dancis kazaku kora pavadījumā Austrijas ārlietu ministres Kneislas kāzās nemaz nerunājot. Īsi sakot, Krievijai nebūt neiet tik slikti, kā tas pienāktos nosodītai un izolētai valstij. Protams, vēl arsenālā būtu tādas "tradicionālās" metodes kā Krievijas atslēgšana no norēķinu sistēmas SWIFT un aizliegums veikt transakcijas ASV dolāros. Taču par to pašlaik neviens nav gatavs runāt – izņemot pašu Krieviju, kur vismaz teorētiski tiek spriests par ekonomikas "dedolarizāciju".

Ja palasa Volera rakstīto, viņa piedāvātās netradicionālās metodes sausajā atlikumā ir divas: Putina miljardu atklāšana un oligarhu šķelšana. Tās abas būtu rūpīgi izvērtējamas. Tas, ka pats Putins ir miljardieris, ir labi zināms un diezgan triviāls fakts. Stass Belkovskis, Krievijas galvenais putinologs, viņa bagātību nesen vērtēja 30 miljardu dolāru apmērā. Droši vien būtu iespējams arī uzrādīt konkrētus kontus un kapitālus, kuri pastarpināti pieder Vladimiram Vladimirovičam.

Taču jautājums ir par jēgu. Vai tas būtu signāls tieši Krievijas sabiedrībai vai mēģinājums "pāraudzināt" pašu Putinu? Pirmajā gadījumā līdzšinējā pieredze ir diezgan neviennozīmīga. Atcerēsimies Alekseja Navaļnija neseno pētījumu "Viņš jums te nav nekāds Dimons" par Dmitrija Medvedeva pilīm un vīna dārziem Itālijā.

OK, interesanti – bet ko tālāk? Vispirms, visi šie īpašumi ir reģistrēti uz sveša vārda, lai pats priekšnieks varētu izlikties neko nezinām. Otrkārt, šis stāsts aizķēra tikai nelielu daļu sabiedrības, kura jau tāpat nebija augstās domās par režīmu. Kā nekā vairumu prātu Krievijā kontrolē "Ostankinas adata" un televizors. Savukārt, ja tas būtu mēģinājums sagādāt rūgtus mirkļus pašam Putinam, tad tas šķiet nedaudz pārgalvīgi. Protams, ka viņš sev ir izveidojis kādu "pensijas kapitālu" – būtu dīvaini, ja viņš to nedarītu. Taču diez vai šā kapitāla likteņi viņu ikdienā ļoti nodarbina: atrazdamies amatā, viņš groza pavisam cita līmeņa summas, ar vienu spalvas vilcienu pārvirzot daudzus tādus "pensijas kapitālus".

Turklāt man šķiet, ka viņu šodien drīzāk nodarbina ne tik daudz viņam pieejamās naudas daudzums (tas mūsu kā "šīs zemes" cilvēku mērogos vienmēr būs praktiski bezgalīgs), cik iespēja šo naudu tērēt – piemēram, saulrietā brīvi, bez apsardzes pastaigāties pa pludmali un ieiet kādā nejaušā restorānā. Galu galā, pat ja teorētiski iegūstamās naudas apjoms ir bezgalīgs, cilvēka dzīve tomēr ir un paliek galīga.

Interesantāks ir jautājums par iespēju "šķelt" oligarhus, ar sankciju palīdzību izspēlējot tos citu pret citu. Tā ir sena Rietumu cerība: sak', radīsim Kremļa kliķei neciešamus apstākļus, un viņi nogāzīs savu fīreru viens un divi. Nav šaubu: oligarhu intereses Putinam ir svarīgas, un oligarhi nemaz nav tik absolūti padevīgi Kremlim. Pašlaik, par spīti Kremļa spiedienam, oligarhu kontrolētais kapitāls diez ko nesteidzas atgriezties dzimtenē: gluži pretēji, tas joprojām plūst projām. Vēl vairāk: Putins ar dažādiem valsts pasūtījumiem kompensē dažiem oligarhiem (kā Genadijs Timčenko un Arkadijs Rotenbergs) sankciju radītos zaudējumus, un šāda pielabināšanās it kā varētu liecināt, ka lojalitāte Putinam ir svarīga.

Taču tai noteikti ir savas robežas: oligarhi var nākt pie priekšnieka ar savām vajadzībām un mēģināt noskaņot viņu par labu piesardzīgākai pozīcijai pret Rietumiem. Taču spert nākamo soli un iedomāties, ka šie oligarhi varētu gāzt prezidentu vai likt viņam radikāli mainīt kursu, gan nevajadzētu. Krievijas vēstures kontekstā te parasti citē imperatora Pāvila I vārdus "Dižciltīgs Krievijā ir vienīgi tas, ar kuru es runāju, un vienīgi tikmēr, kamēr es ar viņu runāju": "dižciltīgs" viegli var tikt nomainīts pret "oligarhs".

Turklāt īstā vara šeit vienmēr pieder tam, kuru klausa žandarms – proti, represīvais aparāts, pār kuru nevienam oligarham nav nopietnas teikšanas. Oligarhi varbūt ir ietekmes instruments, kurš var nogludināt nevajadzīgus asumus Krievijas un Rietumu attiecībās. Šajā ziņā Voleram ir taisnība. Tomēr viņi diez vai spēj kaut cik būtiski ietekmēt Krievijas politisko kursu, tādēļ diez vai ir izšķiroši svarīgi ārējai ietekmei.

Gluži kā pazīstamajā teicienā par slīcēju glābšanu, šīs valsts politiskā kursa maiņa ir pašu krievu iekšpolitisks jautājums. Savukārt Rietumiem vispirms būtu asi un adekvāti jāreaģē uz Krievijas ārējām aktivitātēm, kā Skripaļu indēšanas, korupcijas un netīras naudas plūsmu gadījumā – nevis jāmāna sevi ar sapņiem par režīma maiņu šajā valstī.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form