Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Saplūst ar ainavu
Foto: DELFI

Laikrakstā Eesti Ekspress 2019. gada 13. novembrī tā galvenais redaktors Eriks Mora rakstīja: "Jā, Latvija. Latvijai ir valdība, kas strādā. Arī paši latvieši pēc ilgiem gadiem jūt, ka – tavu brīnumu! – viņiem piepeši ir pati normālākā politika visā reģionā. Viņiem ne valdībā, ne parlamentā nav labējo populistu. Arī kreiso populistu nav. Viņi nodarbojas ar reālās dzīves problēmām."

Kad politikas zinātnē runā par populismu, reizēm uzmācas skumjas pārdomas. Izrādās, ka mūsdienu sociālās zinātnes diemžēl nav skārusi "kantiskā revolūcija" – proti, atziņa, ka veidu, kā mēs redzam pasauli, nosaka mūsu pašu izmantotās kategorijas. "Populisms" šķiet diezgan pavirši izvēlēta, turklāt vēl galēji politizēta kategorija. Turpretī akadēmiskā populisma pētniecība bieži bez liekām pārdomām pieņem, ka "ir" kaut kāds objektīvs populisms, ko var aprakstīt gluži kā materiālu objektu, Sauli vai Mēnesi, par kuru nav nekādu domstarpību, ka tie patiešām "ir".

Tādēļ arī jautājums, kādēļ Latvijā "nav" labējā populisma, jāuztver piesardzīgi. Viss ir atkarīgs no tā, kā šo vārdu saprotam, un mums nav obligāti kā lietderīgas jāpieņem citu veidotās definīcijas. Nozare ar nosaukumu "salīdzinošā politoloģija" (comparative politics) bieži veido klaji patvaļīgas jēdzienu definīcijas, lai varētu tajās iespiest maksimāli daudz salīdzināmu gadījumu. Tas varbūt ļauj mums spriest par populismu kā globālu fenomenu, bet gandrīz neko nepasaka par atsevišķiem gadījumiem – tai skaitā par populisma izpausmēm Latvijā.

Akadēmiskā nozīmē par populisma kā ideoloģijas pazīmēm uzskatāmas divas. Pirmkārt, antielitisms un, otrkārt, natīvisms. Pirmais nozīmē pretnostatījumu starp "slikto eliti" un "labo tautu", kur politiskā programma ir varas "atdošana tautai", lai ko tas nozīmētu. Otrais nozīmē apelēšanu pie "vietējiem" – tiem, kuru dzīvesveidu, labklājību un kulturālo komfortu apdraud globalizācija. Šeit politiskā programma ir fiziska un psiholoģiska žogu būvēšana cerībā, ka tas vismaz uz mirkli ļaus atgriezties pagātnes drošībā. Šī ir tā populisma ideoloģija, kas daudzviet gūst milzu popularitāti.

Apgalvojumam, ka šāda ideoloģija nav sastopama Latvijā, ir tikai viens izskaidrojums. Proti, šāds populisms pie mums ir tik izplatīts, ka to pat neuztver kā populismu. Tas ir pilnībā saplūdis ar politisko ainavu, līdz ar to ir neuzkrītošs un pat pilnīgi neredzams. Nerunāsim nemaz par politiķiem, kuri ne vienmēr ir tie lielākie populisti. Mums netrūkst sabiedrībā atzītu autoritāšu, kuras ne mirkli nekautrējas noraut aplausus ar stāstiem, kā "sliktā vara" dara pāri "labajai tautai". Ar natīvismu arī viss ir labākajā kārtībā. Piemēram, apgalvojums, ka Latvijai būtu jāizrāda solidaritāte citām Eiropas valstīm patvēruma meklētāju uzņemšanā, pie mums ir nepieņemams gandrīz visā politiskā spektra platumā. Īsi sakot, mēs visbiežāk neievērojam to, kam katru dienu skatāmies virsū.

Cits jautājums, kādēļ Latvijā nav tādu labēji populistisku partiju, kāda ir, teiksim, Igaunijas EKRE. Tas tiešām ir interesanti. Vēl pirms gadiem pieciem Eiropas politologu aprindās igauņus uzskatīja par "dzimušiem liberāļiem", savukārt latviešus turēja aizdomās par labēji ekstrēmistiskām simpātijām. Un še tev: Igaunijas parlamenta vēlēšanās trešo labāko rezultātu iegūst partija ar tādu etniskā radikālisma devu, kas savā tīri rasistiskajā retorikā dod simt punktus priekšā jebkurai latviešu nacionālistu partijai. Tas, protams, nenozīmē, ka nekas līdzīgs nebūtu iedomājams Latvijā. Gluži pretēji, ja dažs mūsu šodienas "harismāts" sāktu iestāties par baltās rases tiesībām, viņš varētu panākt vērā ņemamu rezultātu. Tomēr jāatzīst, ka vismaz pagaidām tāda vēriena labējā populisma Latvijas partiju politikā nav.

Tam ir iespējami vairāki skaidrojumi. Vispirms, mūsu partiju sistēmā nav pieņemti ārpusvaldības labējie ekstrēmisti, kādi ilgstoši bijuši EKRE. Ņemot vērā, ka nepieciešamība turēt ārpus koalīcijas prokremliskos spēkus ir noteicoša sistēmas iezīme, radikāliem nacionālistiem jābūt iekšpusē, nevis ārpusē. Savukārt, ja tavai partijai gadiem ilgi ir valdības ministri un piedevām vēl Saeimas priekšsēdētāja amats, ir grūti būt antielitistam. Otrkārt, Krievijas faktors Latvijas iekšpolitikā ir krietni prāvāka tēma nekā Igaunijā. Latvijā vairums politisko diskusiju grozās ap Krievijas nodomiem un ietekmes aģentiem pašu mājās, turpretī igauņi no Krievijas ir mentāli vairāk norobežojušies un vairāk tiešām jūtas kā "ziemeļvalsts". Putins, kā zināms, tagad uzmeties par aizgādni visiem labējiem eiroskeptiķiem Eiropā, savukārt priekšstats par to, ka Latvijas drošība ir atkarīga no Rietumu partneriem, Latvijā ir ļoti izplatīts. Tādēļ jebkuram labējam ekstrēmismam Latvijā vienmēr ir viegla Kremļa piegarša.

Tomēr beigu beigās viss šis ir vienīgi pieņēmumi, hipotēzes, kas kaut ko pārliecinoši skaidro tikai post factum. Realitātē diemžēl daudz kas ir atkarīgs no konkrētu cilvēku pieņemtiem lēmumiem, kuri noteiktās vēsturiskās situācijās spēj panākt zinātniski prognozētajam pilnīgi pretēju rezultātu. Tiesa, Latvijai šodien patiešām nav savas EKRE, AfD vai Brexit partijas, un var runāt par tādu kā gandarījumu, ka "labējais ekstrēmisms" un "illiberālais nacionālisms" nebūt nav izrādījušies nekāda tīri austrumeiropeiska slimība. Tomēr tas, bez šaubām, ir tikai pagaidu rezultāts.

* Raksta pirmpublikāciju žurnālā "Rīgas Laiks" atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa "Renew Europe Group". Pārpublikācija "Delfi Versijās" notiek sadarbības ar žurnālu ietvaros un par šī raksta izvietošanu nav saņemta nekāda atlīdzība.

Tags

Rīgas Laiks (žurnāls)

Comment Form