Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks' : Starp kopienu un savienību
Foto: DELFI

"Kad Eiropas valstīm tiešām vajadzēja savstarpēju atbalstu, pārāk daudzas sākumā domāja tikai par sevi," teica Urzula fon der Leiena ES Parlamenta ārkārtas plenārsēdē. "Kad Eiropas valstīm vajadzēja būt "visām par vienu", pārāk daudzu sākotnējā reakcija bija "tikai man"." Krīzes apstākļos modīgā Eiropas Savienības kritizēšana no jauna dod vielu principiālām pārdomām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Piemēram, tie paši cilvēki, kas pagājušogad ap šo laiku metās ar krūti uz ambrazūras, lai cīnītos pret pārmērīgu ES "federālismu", šodien pilnā kaklā būtībā sūdzas par to, ka ES vēl joprojām nav kļuvusi par īstu federāciju, jo īpaši veselības aprūpes jomā. Un tā nav nejaušība. Eiropas Savienība pastāv vienlaikus vairākās hipostāzēs – kā valstu "kopiena", kas tikai realizē dalībvalstu kopīgi pielemto, un kā pārvalstiska "savienība" ar savu politisko gribu un ambīcijām. Tādēļ tie, kuriem šī organizācija ļoti, ļoti nepatīk ("jūtu tādu personisku nepatiku, ka neko ieēst nevaru", kā teica filmā "Mimino"), vienmēr var atrast to aspektu, kuru tobrīd visērtāk kritizēt.

Tas, kā Eiropas Savienība izturas pret kariem tai tuvējās teritorijās, arī ir apliecinājums šādai divdabībai. Eiropas Savienība ar šo nosaukumu ir radusies līdz ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā, t.i., īsi pēc Aukstā kara beigām un Vācijas atkalapvienošanās. Tādēļ tā ir tipisks "miera projekts" un balstās pieņēmumā, ka visi lielie ideoloģiskie konflikti Eiropā beidzot ir izcīnīti. Protams, kaut kādas šo konfliktu atbalsis Eiropā joprojām bija dzirdamas – kā, piemēram, Dienvidslāvijas kari vai asiņainās "pretterorisma operācijas" Čečenijā. Tomēr divas desmitgades pēc Aukstā kara beigām ES dzīvoja svētlaimīgā pārliecībā, ka Eiropas drošības problēmas lielos vilcienos ir atrisinātas. Tādēļ ES trumpis būs atbalsts cilvēktiesību ievērošanai un ekonomiskā palīdzība, nevis tanki un dzeloņstieples. Labi, ES var aizsūtīt savus miera uzturētājus uz Bosniju vai Mali, bet militārs aktīvisms Eiropas ēdienkartē nav paredzēts.

Šāda pārliecība joprojām ir dzīva. Strādādams Eiropas Parlamentā ar dažādām ES pētniecības programmām, es itin bieži vēroju dažu "veco" dalībvalstu kolēģu nevēlēšanos diskutēt par atbalstu pētniecībai drošības un aizsardzības jomās. Sak', Eiropa ir, lai ražotu, sadarbotos un tirgotos, nevis lai aizsargātos un karotu. Ja kaut kur arī šīs tēmas parādās, tad tas lielākoties notiek Eiropadomes un ES Padomes (tās veido dalībvalstu valdības), nevis Parlamenta un Komisijas līmenī. Divas pirmās pārstāv ES vispirms kā "kopienu", kur galvenos lēmumus pieņem valstu valdības. Abas pēdējās turpretī dzīvo pārliecībā, ka Eiropa joprojām ir Māstrihtā iedibinātā "arvien ciešākā savienība", kuras galvenais ārpolitikas instruments ir paplašināšanās politika – saskaņā ar principu "un visi nāks pie manis", kā mēdza teikt Harijs Gulbis.

Pēdējās desmitgadēs šis tas mainījies. Kad ASV ar sabiedrotajiem 2003. gadā sāka Irākas karu, ES bija sašķelta. Donalds Ramsfelds uzslavēja proamerikānisko "jauno Eiropu", savukārt Žaks Širaks ieteica austrumeiropiešiem labāk paklusēt. Tad nāca Krievijas 2008. gada iebrukums Gruzijā, kur sākumā ES institūcijas bija diezgan nevarīgas, un situāciju ES vārdā nācās "izrullēt" tobrīd ES padomē laimīgā kārtā prezidējošās Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī. Nākamā desmitgade nāca ar jauniem izaicinājumiem – ekonomisko krīzi, Arābu pavasari, eiro krīzi, Krievijas agresiju Ukrainā, Vidusjūras bēgļu krīzi. Arī šeit izšķiroši bija tieši ES valdību vadītāji un viņu koordinēta rīcība Eiropadomes ietvarā.

Un tā tas ir joprojām: par ātriem un izlēmīgiem soļiem galvenā teikšana ES joprojām ir valdību galvu un Eiropadomes rokās. Ikdienas ES likumu un noteikumu ražošanā veiksmīgi darbojas Komisija un Parlaments, tomēr drošības un aizsardzības jomā Eiropa joprojām vairāk ir valstu kopiena nekā pārvalstiska savienība. Tādēļ, ja ES ir jālemj par sankcijām Krievijai Krimas okupācijas sakarā vai atbalstu Turcijai apmaiņā pret bēgļu plūsmas mazināšanu, svarīgākās figūras te būs Angela Merkele vai Emanuels Makrons, nevis Urzula fon der Leiena vai maz zināmais ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Bureļs.

Varam vaicāt: vai tas ir labi vai slikti? Man šķiet, ka te būtu vietā reālistiska izpratne. ES patiesībā ir diezgan smalks mehānisms, kurā vienlaikus darbojas atšķirīgas "kopienas" un "savienības" loģikas. Protams, ir radikāli nacionālisti, kuri atklāti nīst Eiropas politiskās integrācijas ideju un slēpti – arī ES pamatvērtības, kā demokrātiju un cilvēktiesības. Tie ir ļaudis, kuru kumīrs šodien ir Viktors Orbāns un kuri akli nīst jebkuru, kas vēlas formulēt Eiropai kādu kopīgu politisku nākotni (pašlaik šo "godu" ir izpelnījies Francijas prezidents Makrons). Taču ir arī ļaudis, kuri spītīgi ignorē faktu, ka ES tomēr ir dalībvalstu savienība. Šie ļaudis vienmēr argumentē no kādas iedomātas Eiropas federalizētās nākotnes pozīcijas un noraida dalībvalstu "sīkmanīgās" pretenzijas, kas tikai maisās pa kājām ceļā uz skaisto jābūtību, kuru rādīs Eiropas Parlaments un Komisija. Lai gan otrā pieeja man pašam ir emocionāli tuvāka, arī tā bieži traucē saprast Eiropā notiekošo. Ne jau visi dalībvalstu vadītāji ir autoritāri nacionālpopulisti, kā Orbāns un Kačiņskis; Eiropas demokrātiskā procesa lauvas tiesa norisinās tieši dalībvalstīs, nevis Briselē; savukārt Eiropas politiskā vienotība tieši tādēļ ir skaista, ka tā joprojām ir nākotnes vienotība.

* Raksta pirmpublikāciju žurnālā "Rīgas Laiks" atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa "Renew Europe Group". Pārpublikācija "Delfi Versijās" notiek sadarbības ar žurnālu ietvaros un par šī raksta izvietošanu nav saņemta nekāda atlīdzība.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Rīgas Laiks (žurnāls)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form