Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Suverēns un nesmukums
Foto: AFI

Svinīgās Dzelzceļa kausa pasniegšanas ceremonijas laikā ar uzrunu uzstājās arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Tiesa, viņas runu pavadīja pamatīga hokeja fanu svilpšana, kuras dēļ uzruna aizkavējās. Kad fani beidzot pieklusa, Āboltiņu piemeklēja vēl viena ķibele – nedarbojās mikrofons. Diena.lv, 30. augustā

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tas, kas tovakar notika ”Arēnā Rīga”, noteikti nav nekas ārkārtējs nedz hokeja vēsturē, nedz politiķa karjerā. Skaidrs, ka nākt ar vislabākajiem nodomiem sveikt hokejistus un tikt izsvilptai nav tas patīkamākais, kas ar politiķi var notikt. Taču Saeimas priekšsēdētājas sarūgtinājumam par šādu iznākumu nevajadzētu būt lielākam par šofera sarūgtinājumu, pārplīstot riepai, vai zvejnieka sarūgtinājumu, izvelkot tukšu tīklu. Vienkārši tāds darbs. Turklāt Solvita Āboltiņa var sevi mierināt ar domu, ka šādas likstas itin bieži gadās arī kolēģiem citās valstīs. Vladimirs Putins, kuru pagājušā gada novembrī līdzīgi izsvilpa cīkstoņu mačā, visdrīzāk nekādu īstu mierinājumu nesniegs. Taču ģeopolitiskās orientācijas ziņā līdzīgais britu finanšu ministrs Džordžs Osborns, kuru vēl septembra sākumā izsvilpa paraolimpiskajās spēlēs, gan tīri labi derēs mierinošam salīdzinājumam. Tiesa, kas gan ir Londonas paraolimpiādes publika salīdzinājumā ar temperamentīgajiem ”Dinamo Rīga” faniem?

Īsi sakot, lai arī cik nepatīkams šis gadījums, varam būt droši, ka Saeimas priekšsēdētājai tas noteikti nav laupījis naktsmieru. Galu galā, Solvita Āboltiņa nav pirmo dienu politikā un labi pazīst savas maizes garoziņu. Tomēr, kopumā ņemot, notikums ir visai simptomātisks. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ”īsais 20. gadsimts”, šis galējību un lielformāta politisku kriminālnoziegumu laikmets, šķiet izgriezts no Eiropas vēstures, ļaujot mums no jauna nonākt laikmetā pirms Pirmā pasaules kara. Tas bija laiks, kad kā jauns sociāls fenomens arvien lielāku lomu sāka spēlēt masa – to pilsētu iedzīvotāju kopums, kuri, dzīvodami un strādādami cits citam cieši līdzās, bija pakāpeniski izplēsuši sev vispārējas balsstiesības. Kļuvusi par politikas subjektu, šī jaunā masa kalpoja par pateicīgu vidi dažādu nokrāsu ekstrēmistu ideoloģijām. Tas bija laiks, kad arī sociālās zinātnes arvien vairāk sāka nodarboties ar t.s. pūļa psiholoģiju. Kas īsti nosaka cilvēku rīcību, kad tie atrodas apjomīgā, anonīmā masā, kura spēj panākt savus mērķus vardarbīgi un tieši, bez jebkādām institūcijām un formālas organizācijas? Un kā šādas norises var izmantot savā labā prasmīgi ”politiskie uzņēmēji”, ekspluatējot moderno demokrātiju apsēstību ar cilvēku skaitu, nevis ar viņu kvalitāti? Ar šiem jautājumiem nodarbojās virkne socioloģijas klasiķu, tostarp Gustavs Lebons, Gaetāno Moska, Roberto Mihelss. Izsakoties vienkāršoti, viens no viņu atklājumiem bija: masas kolektīvai rīcībai pašai par sevi piemīt ļoti maz no demokrātijas un liberālisma ideāliem, kurus tai centās piedēvēt visādu veidu kreisie. No tā vairākums minēto kungu izdarīja autoritāru secinājumu: labākais, ko masa var vēlēties, ir gudrs un harizmātisks vadonis, kurš spēj pūļa haotisko gribu noturēt savā drošajā rokā. Iespējams, tieši tādēļ sociālās zinātnes pēc Otrā pasaules kara ir kļuvušas politkorektas un vairs nerunā par ”pūli” un ”masu”. Tā vietā tiek pieņemts, ka pūlis savā dziļākajā būtībā ir ”tauta”, ”nācija” vai ”sabiedrība”, kas sastāv no racionāliem indivīdiem, kuri ciena cilvēktiesības un ļoti labprāt piedalās demokrātiskās institūcijās, partijās un vēlēšanās. Tas viss ir ļoti jauki, līdz gadās kāds nesmukums.

Notikums ”Arēnā Rīga” bija viens no šādiem nesmukumiem. Ja kādam no svilpējiem nejauši iznāktu darīšana ar Āboltiņu individuālā kārtā (piemēram, iegadītos sēdēt viņai blakus lidmašīnā), viņu dzīvē tas visdrīzāk būtu notikums ar pozitīvu nokrāsu, par ko stāstīt pie alus kausa draugiem. Turpretī, kad paveras iespēja pūlī anonīmi paust riebumu pret ”slikto eliti”, to noteikti nedrīkst laist garām. Diez vai kāds no šiem svilpējiem saistīja Āboltiņas personu ar sliktu pārvaldi, bezdarbu un nogrieztām algām. Tas drīzāk bija īsteni demokrātisks nicinājums pret eliti: viņa ir tur, bet mēs te; viņa ir nākusi izrādīties tur, kur mūs neviens nelaistu; turklāt viņa vēl ir sieviete, kurai ar viņas lakotajiem nagiem un frizūru nav vietas mūsu, veču, sporta brutalitātē.

Nav jau, protams, arī pati Āboltiņa bez vainas – galu galā, ne jau katru latviešu politiķi hokeja fani tā izsvilptu. Tomēr arī te ir pie vainas plašāka tendence, jo mūsdienu politiķi vairs netiek trenēti tikt galā ar pūli. 20. gadsimta sākumā ikvienam kaut cik redzamam latviešu sociāldemokrātam bija jāspēj bez mikrofona runāt lielos mītiņos, kuros publika ne vienmēr bija noskaņota draudzīgi. Mūsdienās turpretī vidējais pilsonis redz politiķus runājam tikai televizorā, kur ir vajadzīgas pavisam citas prasmes. Arī dažādas ”tikšanās ar vēlētājiem” Latvijā parasti ir slikti apmeklētas un caurmērā miermīlīgas. Pavisam cita lieta ir sporta sacensības, kurās publika, atšķirībā no politiskām ”diskusijām”, sastāv nevis no inteliģentiem pensionāriem, bet no jauniem, emocionāli uzlādētiem un ne pārāk inteliģentiem vīriešiem. Tur ir nepieciešams vai nu treniņš, vai talants – un šīs lietas diemžēl neietilpst Solvitas Āboltiņas labajās īpašībās. Taču pārmest viņai vēlmi uzstāties stadionā gan ir pilnībā aplami. Politiķim ir jāzīmējas, jāzīmējas un vēlreiz jāzīmējas – pat tad, ja viņš to negrib. Tāds vienkārši ir dabas likums.

Savukārt retorika par pūļa imanento gudrību gan mūsdienās sit augstu vilni. Kreisi liberālās aprindas visā pasaulē kultivē riebumu pret tradicionālajām, vēlētajām elitēm, un kombinācijā ar viegli infantilo sajūsmu par dažādām e-demokrātijas un ”tvitera demokrātijas” iespējām tas vēl nesīs savus augļus. Līdzīgi kā pirms simt gadiem, pūlis vairs negrib vienkārši piedalīties vai tikt uzklausīts. Tas arvien vairāk grib valdīt, un nav mazums arī to, kas vēlas tam šādu iespēju sagādāt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Rīgas "Dinamo" Solvita Āboltiņa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form