Lēmuma ironija slēpjas faktā, ka tautas kalpi principā atzīst šāda attiecību modeļa pastāvēšanu starp indivīdiem, bet nekādā gadījumā nevēlas pieļaut to oficiālu reģistrāciju. Respektīvi, šādas attiecības no valsts viedokļa var pastāvēt, bet divi mīloši cilvēki nevar viens otru apmeklēt slimnīcā kritiskā brīdī vai vispārējā kārtībā mantot partnera/es īpašumu. Pāra šķiršanās gadījumā neatrisināts paliek arī kopīgās mantas sadales jautājums. Es, protams, atvainojos, bet kā ar šādu jautājumu atrisināšanu var tikt nodarīts kaitējums sabiedrībai?!
Vēl vairāk, cik lielā mērā mums ir tiesības iejaukties atsevišķu indivīdu privātajā dzīvē, ņemot vērā, ka ar šādu rīcību netiek aizskartas neviena cita indivīda tiesības? Iespējams, ka lielai sabiedrības daļai nepatīk kaimiņu Janīnas dzeltenā kleita – vai arī to valkāt mēs aizliegsim, kodificējot limitētu krāsu spektru, kāds pieļaujams apģērbā?! Šajā gadījumā nav pat runa par to – atļaut vai neatļaut homoseksuāliem pāriem adoptēt bērnus, bet gan vienīgi par savu attiecību oficiālu reģistrāciju dzimtsarakstu nodaļā.
Rodas jautājums, kam tas ir izdevīgi un kamdēļ šis jautājums tiek aktualizēts tieši patlaban? Atbilde ir īsa un vienkārša – skaldi un valdi! Laikā, kad dažādu profesiju pārstāvji Latvijā ir sākuši aktīvi aizstāvēt savas tiesības, bet kārtējās Saeimas vēlēšanas tuvojas straujiem soļiem, sabiedrībai ir nepieciešams savdabīgs tvaika nolaišanas ventilis. Tādējādi kārtējo reizi tiek mēģināts sašķelt Latvijas sabiedrību pareizajos un nepareizajos, savējos un svešos, lai sasniegtu mērķi – par ekonomiskām un sociālām problēmām maz domājošu indivīdu masu. Nebūsim auni, ko var tik prasti cirpt un cirpt ne pirmo gadu desmitu! Būsim iecietīgi, ļausim ikvienam no mums būt laimīgam ar savu otro pusīti, kā heteroseksuāli, tā arī homoseksuāli orientētiem indivīdiem. Homoseksualitāte – tā nav problēma!