Ivars Kalviņš: Cilvēki jau sen ir pelnījuši humānu ārstēšanu
Foto: Publicitātes foto

Melanomas modrības dienas liek aktualizēt tēmu par vēzi, ādas vēzi un melanomu. Lai gan nereti liela daļa cilvēku pat ar aci redzamas izmaiņas savās dzimumzīmītēs uztver diezgan vieglprātīgi, melanoma ir slimība, kas joprojām ir ārkārtīgi bīstama ar letālām sekām, jo tā mēdz strauji progresēt, ātri izsējoties plaušās, aknās, un tad jau aizdzīt nesaukto "ragaini" prom ir ļoti, ļoti grūti.

Latvija – soli priekšā citām valstīm melanomas, agresīvās vēža formas, ārstēšanā

Protams, mēs kā Latvijas iedzīvotāji varam sevi mierināt, ka melanomas ārstēšanā esam soli priekšā daudzām, tostarp attīstītām pasaules valstīm, ņemot vērā, ka tieši Latvijā ir atklāts pasaulē pirmais un pagaidām vienīgais dabīgais vīruss (Rīgas vīruss), kas spēj atrast un iznīcināt noteikta tipa vēža šūnas, kamēr citās pasaules valstīs ap 100 dažādu starptautisku lielu un ietekmīgu kompāniju joprojām tikai strādā pie sava analoģiska preparāta izveides, apzinoties viroterapijas perspektīvas cilvēku ārstniecībā, īpaši onkoloģijas jomā, kur tradicionālās terapijas metodes savas iespējas ir bieži vien izsmēlušas. Tomēr jāapzinās, ka saslimušajiem tas ne vienmēr ir mierinājums, ņemot vērā vēža kā saslimšanas īpatnības – katram cilvēkam šī saslimšana attīstās atšķirīgi un uz visām zinātniski pamatotām un praksē lietotām ārstniecības metodēm reaģē atšķirīgi. Ir tik daudz vēža formu, cik vēža slimnieku. Un, jo agrīnākā stadijā vēzis tiek atklāts, jo lielākas cerības izārstēties.

Slimības ierobežošanas pamatā – ne tikai agrīna diagnostika, bet arī savlaicīga ārstēšana

Latvijā, runājot par melanomu, kā pamatproblēmu var definēt tieši slimības agrīno diagnostiku. Te, protams, daļā gadījumu jārunā par pašu cilvēku novēlotu vēršanos pie ārsta. Tāpēc aicinu ikvienu nopietni izturēties pret savām dzimumzīmītēm un, jo īpaši, izmaiņām tajās un doties pie ārsta uz konsultāciju, tostarp izmantojot arī Melanomas modrības dienu ietvaros pieejamās konsultācijas.

Taču problēmai ir arī otra puse. Tā ir veselības sistēmas kopīgā attieksme pret slimību. Tas ir, nereti slimības agrīna atklāšana nenozīmē agrīnu ārstēšanas uzsākšanu, jo pa vidu starp atklāšanu un ārstēšanas uzsākšanu ir novērošana. Šī sistēmas nostiprinātā novērošana daudziem pacientiem diemžēl ietver ļoti augstu riska potenciālu attiecībā uz dzīvildzi.

Runājot par melanomu, vēlos vērst uzmanību, ka audzējs – tā ir gēnu slimība, kas nozīmē, ka bojāts ir, vai nu pats gēns, vai arī gēna nolasīšanas mehānisms. Tāpēc ļauno šūnu izgriešana vienā organisma vietā nenozīmē audzēja iznīcināšanu vispār. Tas nozīmē - vienkārši vienā vietā audzēja vairs nav. Tāpēc mūsdienu zinātne visā pasaulē aktīvi strādā pie tā, kā risināt pamatproblēmu – kā organismā atrast tieši šūnas ar defektīviem, bojātiem gēniem, lai ārstējot neskartu veselās šūnas, jo īpaši tāpēc, ka ar ķīmijterapijas metodēm, un tas ir pierādīts, pilnīgi selektīvi iznīcināt ļaundabīgās šūnas nav iespējams.

Imūnsistēmai ir būtiska loma cīņā ar vēzi

Melanomas attīstība organismā ir atkarība no mūsu imūnsistēmas stāvokļa. Taču šajā kontekstā būtu jāsaprot viena lieta. Melanomas šūnas ir mūsu pašu šūnas. Līdz ar to organisma imūnsistēma pret tām izturas ar cieņu: imūnsistēmai šķiet, ka audzējs ir embrijs jeb auglis, ko nepieciešams aizsargāt. Tas ir tāpēc, ka uz audzēja šūnas ir dažādas olbaltumvielas, kas raksturīgas arī embrionālajām šūnām. Tāpēc vēža ārstniecībā metodes, kas orientētas uz imūnsistēmas aktivizāciju, tomēr nevar nomērķēt: imūnsistēma aktivizējas, bet nesaprot, kas tieši tai būtu jāapkaro. Tas ir arī princips kā strādā populārie imūnsistēmas stimulatori interferons, interleikīns. Diemžēl šie preparāti melanomas slimnieka dzīvildzi nepagarina.

Vienīgā iespēja ir šūnas iezīmēt. Savukārt mākslīgi uzstimulēta imūnsistēma, kuru nevar mērķtiecīgi pēc uzstimulēšanas vadīt, finālā tiek satracināta un pati vēršas pret saimnieka šūnām jeb labajām šūnām, uzskatot, ka ļaunās šūnas ir auglis, kas jāsargā.

Vislabāk pazīstamās imūnšūnas ir limfocīti, taču jāzina, ka to vidū ir gan šūnas – slepkavas, gan šūnas – palīgi, gan šūnas – aizsargi un nulleri, kas var pārvērsties par jebko. Un te, protams, jāmin arī makrofāgi, kas organismā ir kā kareivji, kas dodas uzbrukumā nogalināt jeb iznīcināt svešo. Respektīvi, cilvēka organismā ik dienu visa mūža garumā notiek karš starp imūnšūnām un "svešiniekiem". Tomēr, ja bojāti ir paša saimnieka šūnu gēni, organismā nepieciešams kāds, kurš varētu rādīt kareivjiem, kuri gatavi nogalināt, kaujas ceļu. Jo diemžēl lielākajā daļā šo gadījumu imūnsistēma pati to izdarīt nespēj.

Vīrusi – palīgs imūnsistēmai atpazīt un atrast ļaundabīgās šūnas

Vienīgais veids, kā izmainīt situāciju, ir ārstniecības nolūkos izmantot tos līdzekļus, kas dabā paši ir orientēti vērsties pret šūnām. Un tie ir vīrusi un baktērijas. Baktēriju izmantošanu ārstniecībā varētu salīdzināt ar džina izlaišanu no pudeles, jo baktērijas spēj pašas augt, un to nokontrolēt var tikai ar antibiotiku palīdzību. Tāpēc te riski ir ļoti augsti. Savukārt vīrusu izmantošanas priekšrocība ir tā, ka tas pats vairoties ārpus saimniekšūnām nespēj. Lai vīruss varētu vairoties, tam nepieciešams atrast, atpazīt un iekļūt saimniekšūnā. Šī procesa rezultāts vīrusam nozīmē laimīgu dzīvi, kamēr saimniekšūnai – nāvi. Šī iemesla dēļ visi pretvīrusu līdzekļi darbojas tikai brīdī, kamēr vīruss meklē savas saimniekšūnas. Līdz ko vīruss tās ir atradis, tā viņš tajās ieperinās un vairojas.

Tajā pašā laikā katram vīrusam ir savs šūnu tips, kurā tas mēdz ieperināties un dzīvot līdz šūnas bojāejai. Pozitīvais šajā apstāklī ir tas, ka tiklīdz vīruss ieperinās kādā šūnā, tā kājās tiek sacelta visa cilvēka organisma imūnsistēma, kas meklē iespējas pati tikt galā un nelūgto viesi apkarot. Tā rezultātā viss cilvēkā mītošais šūnu karaspēks ir sacelts kājās, imūnsistēma veido limfocītu armijas ar saviem iznīcinātājiem un dodas uzbrukumā. Šajā gadījumā vīruss ir ļāvis imūnsistēmai identificēt bojātās šūnas, un tai ir parādīts gan mērķis, kas jāiznīcina, gan ceļš kā līdz tam nokļūt. Šinī brīdī, vai nu imūnsistēma pašaktivizēšanās rezultātā kļūst tik spēcīga, ka tā spēj apkarot vīrusu, un vīruss mirst, vai arī vīruss jau paspējis iespiesties šūnās, un atrastajās saimniekšūnās tas vairojas, un rezultātā mirst šūnas.

Rīgas vīruss – Latvijas zinātnieces Ainas Mucenieces unikālais atklājums vēža ārstēšanā

Tāpēc pasaules zinātnieku izaicinājums ir atrast tādu vīrusu, kas par savu vairotāju izmanto audzējšūnas.

Pirmais pasaulē un šobrīd vienīgais dabīgais šāds vīruss ir Rīgas vīruss, ko Latvijas zinātniece Aina Muceniece savulaik atrada maza bērna zarnu traktā. Turklāt ļoti pozitīvi šajā apstāklī ir fakts, ka šis vīruss ir salīdzinoši nekaitīgs, jo tas pats par sevi neapdraud cilvēka dzīvību (piemēram, kā baku vai masalu vīruss), kamēr tas ļoti labi atpazīst melanomas šūnas, labi tajās aug un vairojas, un līdz ar to arī ļoti labi nogalina melanomas audzēja šūnas. Turklāt jāņem vērā, ka šim vīrusam patīk visas epiteliālās un gļotādu izcelsmes šūnas. Tieši pēc šī principa vīruss organismā atrod mērķi savam uzbrukumam, tādā veidā gan tieši iznīcinot melanomas šūnas, gan arī pievēršot imūnsistēmas uzmanību noteiktam mērķim.

Atšķirībā no ķīmijterapijas, kas ir kā atomsprādziens organismā, vīruss organismā uzvedas kā dzinējsuns. Protams, pie nosacījuma, ka imūnsistēma nenogalina pašu dzinējsuni tajā laika posmā, kamēr tas savu medījumu (šūnas, kurās ieperināties) vēl tikai meklē. Tāpēc, izmantojot vīrusu, ļoti svarīga ir terapijas pareiza pielietošana, ņemot vērā, ka imūnsistēmai ir savi aktivācijas un nomierināšanās periodi, un terapiju pielietojot neprecīzi var iegūt pat pretējus efektus. Taču tāpēc te vēlreiz jāuzver Rīgas vīrusa kā vīrusa nekaitīgums, tas ir atrasts maza bērna zarnu traktā, un līdz ar to tas neapdraud cilvēka dzīvību.

Šobrīd ap 100 dažādu lielu un ietekmīgu kompāniju visā pasaulē strādā pie tā, lai radītu analogu vīrusu. Taču pagaidām nesanāk. Līdzšinējie mēģinājumi ir rezultējušies tikai ģenētiski modificētu vīrusu izstrādē, kuru, turklāt, praktiskie rezultāti diemžēl nav devuši gaidīto. Kāpēc? Vīruss ir kā dzinējsuns, kas skrien pēc medījuma, taču tā, kā ģenētiski modificēto vīrusu izstrāde notiek uz dzīvībai bīstamu vīrusu (piemēram, herpes, baku, masalu vīrusi) bāzes, ģenētiskās modifikācijas ceļā vīrusam tiek mēģināts mazināt tā infekciozitāti jeb citiem vārdiem sakot, atņemt nāvējošajam vīrusam tā dabisko spēju nogalināt (lai cilvēks nenomirtu). Taču šajā gadījumā vīrusa infekciozitātes samazināšana ir tas pats, kas dzinējsunim atņemt degunu un ožu – suns jau ir, bet medīt vairs nespēj. Tieši šo pašu problēmu pārdzīvo ģenētiski modificētie vīrusi. Vīruss tā kā būtu, bet nokļūt līdz audzēja šūnām tas vairs nespēj.

Mani oponenti teiks – bet Rīgas vīruss jau arī pilnīgi visiem visos gadījumos nepalīdz. Tāpēc uzreiz paskaidrojušu: Rīgas vīrusa karaspēka daļas dabīgais celms pieder ECHO 7 vīrusu grupai. Līdz ar to pastāv pietiekami liela iespēja, ka cilvēks kādreiz savā dzīvē ir slimojis ar kādu no šīs grupas zarnu vīrusiem, kā rezultātā cilvēka organisms šo vīrusu jau atpazīst. Tādā gadījumā imūnsistēma, sastopoties ar Rīgas vīrusu, biežāk spēj to atpazīt un neitralizēt.

Tāpēc zinātnes izaicinājums šajā kontekstā ir pilnveidot diagnostikas pieejas, kas ļautu cilvēkam pēc audzēja diagnozes uzstādīšanas un pirms terapijas uzsākšanas saprast, vai konkrētais vīruss derēs, vai nederēs. Tie ir zinātniski meklējumi, kurus zināmā mērā var salīdzināt ar adatas siena kaudzē atrašanu, jo pašreiz nav skaidrs, vai vīrusam traucē kādi noteikti marķieri uz noteiktām šūnām, vai noteiktās situācijās tas nespēj piespiest šūnu sevi savairot vai tml.

Katram ir savs individuālais akūto un hronisko saslimšanu komplekts

Daudzi no Dž. K. Džeroma grāmatas "Trīs vīri laivā" atceras literārā varoņa Harisa atziņu pēc iepazīšanās ar Medicīnas enciklopēdiju: "Man ir visas slimības, izņemot ūdens celī." Šis teiciens ir folklorizējies humora pasaulē. Tajā pašā laikā pilnīgā nopietnībā medicīnā pastāv vispārzināma tāda parādība kā komorbiditāti, kas, vienkārši runājot, nozīmē – pasaulē nav neviena ārstniecības līdzekļa, kas derēs pilnīgi visiem, jo ikviens cilvēks vienlaicīgi ir slims ar vairākām slimībām. Cilvēks ir pašregulējoša būtne, bet, protams, līdz robežai. Tas savukārt nozīmē, ka, ārstējot vienu kaiti, jārēķinās ar citas kaites ietekmi. Kā vienkāršu piemēru minēšu galvas sāpes, kuru mazināšanai atšķirīgiem cilvēkiem dažādi medikamenti nodrošina ļoti atšķirīgus sāpju mazināšanas efektus. Šāds princips saglabājas attiecībā uz visām terapijām, uz visiem medikamentiem, jo katram ir savs individuālais akūto un hronisko saslimšanu komplekts.

Es kā zinātnieks varu ieteikt, ka tajos gadījumos, kad nav zināms, kāpēc Rīgas vīruss nepalīdz, būtu ieteicams paņemt audzēja materiālu, no tā izveidot audzēja šūnu kultūru un to inficēt ar Rīgas vīrusu. Ja vīruss inficē šīs šūnas ārpus organisma – t.i. šūnu kultūrā, tad tas pats notiks arī organismā, bet, ja tas nenotiek, tad tas nenotiks organismā. Jo, lai vīruss spētu, šajā gadījumā, ārstēt, tam jātiek šūnās iekšā.

Ārstēšanai jābūt humānai – t.i. zāles nedrīkst kaitēt veselībai

Es uzskatu, ka cilvēki jau sen ir pelnījuši humānu ārstēšanu, tas ir, zāles, kuras domātas vēža ārstēšanai, nedrīkstētu kaitēt cilvēka organismam. Un šobrīd Rīgas vīruss ir humānākais vēža ārstēšanas veids, ņemot vērā, ka vienīgās terapijas blaknes ir pāris dienas mazliet paaugstināta temperatūra (orientējoši 37,2 – 37,3) un vājums kā pie iesnām. Pēc tam, kad vīruss jau ir sācis darboties, cilvēks nejūt gandrīz neko.

Cilvēkiem, kurus skāris vēzis, diemžēl jāsaprot, ka šo slimību nevar izārstēt, ņemot vērā, ka saslimšanas iemesls slēpjas gēnos vai to nolasīšanas mehānismā. Tāpēc tas, kas zinātnei kopā ar veselības sistēmas funkcionāriem būtu jāpanāk, ir risinājums – kā saslimšanu no letālas slimības pārvērst par hronisku kaiti ar kuru ikdienā iespējams sadzīvot, un kas ļauj pagarināt gan dzīvildzi, gan dzīves kvalitāti.

Runājot par turpmākajiem viroterapijas zinātniskajiem izaicinājumiem, vēlos uzsvērt, ka pašreizējais zinātniskais izaicinājums ir noskaidrot, kā nodiagnosticēt, kuram nepieciešama šī terapija un kuram tā nebūs risinājums. Pagaidām to var noskaidrot tikai, nozīmējot slimniekam zāles un novērojot terapijas efektu.

Savukārt otra attīstības līnija ir viroterapijas ar Rīgas vīrusa palīdzību iespēju paplašināšana. Kā zināms, tas šobrīd ir apstiprināts tikai melanomas ārstēšanai. Taču, kā jau savulaik bija izpētījusi profesore Aina Muceniece, tas ir orientēts uz epitēlijveida un gļotādu audzējšūnu atrašanu un nogalināšanu. Ir pētījumu iestrādes par kuņģa vēža, nieru audzēja un citu audzēju iznīcināšanas potenciālu, kas šobrīd jau ļauj apgalvot, ka Rīgas vīrusa iespējas ir plašākas nekā tikai imūnsistēmas aktivizācija.

Gribu jūs visus aicināt – ejiet pie ārsta laicīgi pārbaudīt savas dzimumzīmes un negaidiet, kamēr "ragainis" jūs pats izaicinās uz dueli!

Source

Tags

Cilvēks Ivars Kalviņš Medicīna Melanoma Slimība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form