Ivars Mežsargs: Kādēļ daudzdzīvokļu ēku renovācijas projekti notiek gausi?
Foto: DELFI

Ikviens iedzīvotājs ir pelnījis un gribētu dzīvot sakārtotā vidē — ēkā, kurai netek jumts, pa pakšiem nesvilpo vējš un nav jāmaksā milzīgi rēķini par apkuri tādēļ vien, ka ēka ir sliktā tehniskā stāvoklī. Ēku renovācijai, siltināšanai, sauciet, kā gribat, ir ļoti būtiska loma šīs vides sakārtošanā un dzīves apstākļu uzlabošanā. Taču renovācijas uzvaras gājiens Latvijā tā arī nav sācies, kaut pagājuši jau divi Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma periodi un sācies jau trešais, iespējams, pēdējais, kad tiks piedāvāts šāds atbalsts.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Daudzu gadu pieredze apsaimniekošanas jomā rāda, ka renovācijas procesi vislabāk virzās uz priekšu un tiek novesti līdz galam tad, kad valsts un pašvaldības aktīvi iesaistās šajā procesā, motivē cilvēkus, skaidro riska momentus, tādā veidā radot drošības sajūtu par procesa veiksmīgu izdošanos. Labs piemērs ir mazās pašvaldības, bet kādēļ Rīgā pa šiem gadiem nosiltinātas ir tikai 46 ēkas?

Pieredze liecina, ka visbiežāk daudzdzīvokļu ēku iedzīvotāji vienkārši baidās ko pasākt. Īpaši pilsētās, kurās nav jūtams enerģisks valsts un pašvaldības atbalsts renovācijai un siltināšanai. Tad arī cilvēki mulst no pārāk lielām kredītsaistībām, bažījas par renovācijas darbu kvalitāti, maldīgi uzskata, ka ar ēku kvalitāti "vispār jau viss ir kārtībā". Un, protams, vienlaikus nav apmierināti ne ar lielajiem rēķiniem ziemas mēnešos, ne ar nekomfortablajiem apstākļiem.

Mēs strādājam vairākās valstīs, un ēku renovācija norit visur. Taču man joprojām nav skaidras un pārliecinošas atbildes uz jautājumu, kādēļ Lietuvā ēku renovācija norit veiksmīgāk nekā Latvijā. Ja Latvijā ir renovētas apmēram 740 ēkas, tad Lietuvā tās ir 1727 ēkas. Piekritīsiet, starpība ir milzīga.

Jā, abās valstīs ir atšķirīgas prasības, kas jāievēro dzīvokļu īpašniekiem pirms ēkas renovācijas. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka Lietuvā tās ir vienkāršākas – par jānobalso vien 50 + 1% dzīvokļu īpašnieku (Latvijā kredītiestādes pieprasa 2/3 īpašnieku atbalstu), jākārto mazāk formalitāšu utt. Vienlaikus pieteikuma iesniegšanas brīdī mājai nedrīkst būt parādu par komunālajiem pakalpojumiem. Vispār nekādu parādu, taču atšķirībā no Latvijas maksājumi par visiem pakalpojumiem – elektrību, siltumu, gāzi – tiek maksāti tieši to sniedzējiem. Iespējams, tā potenciālie parādi vieglāk pārvaldāmi, jo atbildību uzņemas visas iesaistītās puses un kopā risina šo maksāšanas disciplīnas jautājumu. Savukārt Latvijā pirms renovācijas projekta mājas parādu līmenis nedrīkst pārsniegt 10%. Tā ir milzīga starpība, jo ziemas ir vienlīdz bargas visā mūsu reģionā.

Taču, manuprāt, tas nav būtiskākais iemesls, kādēļ vienā valstī daudzdzīvokļu ēku renovācija notiek daudz raitāk nekā otrā. Galvenā problēma ir nerunāšana un nianšu neskaidrošana, kas iedzīvotājos rada bailes un neuzticēšanos. Daļu no cilvēku bažām pat varētu uzskatīt par pamatotām, taču daļa balstās aizspriedumos un "ļoti kvalificētā" apkārtējo viedoklī. Par to liecina fakts, ka Latvijā bieži saskaramies ar gadījumiem, kad sākotnējās sarunās un pat sapulcēs dzīvokļu īpašnieki atbalsta renovāciju, taču vēlāk nobīstas no kredītmaksājumiem.

Protams, kvalitatīva ēkas renovācija ir dārga, pat ar nosacījumu, ka daļu līdzekļu ir iespējams piesaistīt no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Zinot to, ka ēkām mēdz uzkrāties parādi, iedzīvotājiem rodas loģisks jautājums – kas notiks tad, ja kāds no kaimiņiem regulāri nemaksās? Tādēļ ir ieteicams apdrošināt ēkas naudas plūsmu, tā nodrošinoties pret iespējamām problēmām. It kā vienkāršs risinājums, taču dzīvokļu īpašnieki par to ir jāinformē un jāizglīto.

Pēdējie gadi mūs patiešām ir lutinājuši. Ziemas nav bijušas pārāk bargas, bet gāzes un cita kurināmā cenas ir salīdzinoši zemas. Tādēļ varētu šķist, ka siltināšanai nekādu būtisku ieguvumu nav. Vismaz ne tūlīt un tagad. Protams, rēķini par apkuri samazinātos par 30% līdz 60%. Bet finanšu ietaupījumu "apēstu" kredītmaksājumi. Lielākai daļai šādi ieguvumi varētu šķist nepārliecinoši.

Otrkārt, ir cilvēki, kuri vienkārši baidās pazaudēt dzīvokli. Viņi uzskata – ja ar renovācijai ņemto kredītu kaut kas noies greizi, tad banka atņems mājokli. Taču patiesībā bankas finansējumu piešķir, balstoties uz ēkas naudas plūsmu, un kredīta saņemšanai nav jāieķīlā neviens dzīvoklis. Arī šīs bažas var kliedēt ar pamatīgu un rūpīgu izskaidrošanas darbu, kā arī palīdzot sagatavot nepieciešamo dokumentāciju. Iespējams, ka labākais risinājums ir darbus sadalīt vairākos posmos. Jā, tas pagarinās renovāciju, taču iedzīvotājiem būs vieglāk pārvarēt aizspriedumus un plānot savas finanses.

Un, treškārt, daļa iedzīvotāju no sirds tic, ka siltināšana pasliktinās dzīves kvalitāti, jo māja neelpos un pūs. Protams, nevar apgalvot, ka vienmēr renovācija tiek paveikta ideāli, taču jāatceras, ka Eiropas Savienības fondu piesaiste automātiski nozīmē arī paveikto darbu atbilstību konkrētām kvalitātes prasībām. Tādēļ, manuprāt, šis ir izcili piemērots brīdis ēku sakopšanai.

Jāsaka, ka Lietuvā ļoti bieži par atjaunošanas darbiem vienojas nelielu ēku iemītnieki. Renovētas tiek pat mājas, kas ir celtas teju pirms simt gadiem. Ja iedzīvotāji ir aktīvi un zinoši, tad vienoties par ēkas sakārtošanu ir daudz vienkāršāk. Taču lielajās daudzdzīvokļu ēkās, kurās ir vairāki desmiti dzīvokļu, iedzīvotāju kopības sajūtas veidojas lēni. Tādēļ ar lielu interesi vērošu, kā veiksies ar siltināšanas darbiem Ziepniekkalna "Ķīnas mūrī".

Iekavētai renovācijai ir vēl kādas visai nelāgas sekas. Iedzīvotāji aizvien vairāk novērtē sakoptas un labi uzturētas mājas un ir gatavi par mājokļiem sakārtotā vidē maksāt vairāk. Pieredze liecina, ka renovācija palielina šo nekustamo īpašumu vērtību par 10–15% un pat vairāk. Tas nav maz. Savukārt neremontētos rajonos īpašuma vērtība kritīsies tāpat kā dzīves kvalitāte šajās mājās.

Uzskatu, ka iepriekšējo gadu pieredze ir devusi skaidru signālu – daudz kas ir izdarīts, bet tas nav pietiekami. Valstij un pašvaldībām ir jārod jauni mehānismi, kā aktivizēt iedzīvotājus un novērst dažādos pretargumentus un iedzīvotāju bažas saistībā ar renovāciju, kredītsaistībām, finanšu plūsmas drošību utt. Aktīvi ir jādarbojas visām iesaistītajām pusēm, bet šobrīd ir skaidrs, ka nepieciešama spēcīga iniciatīva no valsts puses, lai arī šajā ES fondu plānošanas periodā Latvijas valsts nepalaistu garām iespēju izmantot pieejamos finanšu līdzekļus dzīvojamā fonda renovācijai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form