Satversmes tiesa ir pieņēmusi vēsturisku spriedumu, kas ietekmēs vismazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju labklājību". Labklājības ministre Ramona Petraviča jau tajā pašā dienā pauda gatavību šo normu pārskatīt. "Ja Satversmes tiesa pasaka, ka 64 eiro neatbilst, tad neapšaubāmi pēc veselā saprāta tā tas arī ir. Šis pabalsts nav bijis celts gadiem. No nākamā gada jau ir panākta ar pašvaldībām vienošanās, ka tās ir piekritušas celt GMI līdz 80 eiro. Tad, visticamāk, būs jāsēžas pie galda ar pašvaldībām un jārunā nu jau par daudz straujāku celšanu, ne tikai līdz 80 eiro," apgalvo labklājības ministre, šķiet, iezīmējot, kā tieši varētu izskatīties "būtiskais pavērsiens", par kuru runā tiesībsargs.
Bet atstāsim politiķu grūstīšanos politisko notikumu komentētāju ziņā. Pievērsīsimies argumentācijai. Kā gan valsts izmaksāts pabalsts var būt pretrunā ar Satversmi? Īsumā, Satversmes tiesas argumentācija ir šāda: Satversmes tiesas skatījumā Satversmes 1. un 109. pants ietver valsts pienākumu nodrošināt, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, "kas atbilst cilvēka cieņai". Izskatot lietas materiālus, tiesa secināja: "Apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviena trūcīga persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai."
Lieta darīta! Neiedziļināsimies sprieduma juridiskajās detaļās, tomēr, pirms dodamies tālāk, būtu vērts norādīt, ka Satversmes tiesas secinājums nebūt nav tik viennozīmīgs. Kā redzams no Satversmes tiesas sprieduma pilnā teksta, vairāki tiesas pieaicinātie eksperti nebūt nebija vienisprātis ar tiesībsarga nostāju. Piemēram, sociālās politikas eksperte Ruta Zilvere tiesai pauda viedokli, ka apstrīdētais regulējums atbilst minētajiem Satversmes pantiem un ka jautājums, vai GMI ir adekvāts, būtu jānošķir no jautājuma, vai tas atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Līdzīgu viedokli pauda arī RSU lektore Zane Vorslava. Tas, pie kā, šķiet, būtu vērts pakavēties, ir jautājums, cik lielu darbu šajā spriedumā uzticēts veikt cilvēka cieņas jēdzienam, kas pilnajā sprieduma tekstā parādās vairāk nekā 70 reizes. Pašā Satversmes tekstā cieņas jēdziens parādās divās vietās.
Tas tiek minēts ievadā, kur tiek apgalvots, ka "Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību", un 95. pantā, kas nosaka, ka "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam". Jāatgādina, ka šādu ievadu Satversme ieguva pavisam nesen – 2014. gadā. Un līdzīgi ir arī ar 95. pantu: Satversmes VII nodaļa "Cilvēka pamattiesības", kurā ir šis pants, parādās tikai 1998. gadā. Pirmajā, 1922. gada Satversmes redakcijā cilvēka cieņas jēdziena nav.
Un iemesls tam ir pavisam vienkāršs: līdz pat 20. gadsimta sākumam cieņas jēdziens jurisprudences valodā vēl nebija ienācis. Pirmo reizi tas parādās Veimāras republikas konstitūcijā 1919. gadā, kam seko Portugāles (1933) un Īrijas (1937) konstitūcija. Tomēr tā pa īstam cieņas jēdziena uznākšana uz likumiskās skatuves iesākas ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuras 1. pantā ir rakstīts: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās." Kopš tā laika cieņas jēdziens tiek lietots gan vairāku valstu konstitūcijās, gan citos juridiskos dokumentos. Īpaša vieta tam tiek ierādīta arī dokumentos, kas reglamentē normas, kuras jāievēro biomedicīnas pētījumos un medicīnā. Viens no būtiskākajiem šāda veida dokumentiem ir Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā. Šodien atsaukšanās uz cilvēka cieņu ir visai plaši izplatīta gan morāles, gan jurisprudences jomā: ir cilvēki, kas uzskata, ka iejaukšanās cilvēka genomā vai cilvēka klonēšana ir pretrunā ar cilvēka cieņu; ir tādi, kuri cīnās par iespēju nomirt ar cieņu. Cilvēki var tikt sodīti par atrašanos publiskā vietā reibuma stāvoklī, jo tas aizskar cilvēka cieņu, un tamlīdzīgi.
Ilustratīvs piemērs, kas parāda, kā tiek izmantota atsaukšanās uz cilvēka cieņu, varētu būt Manuela Vakenhaima gadījums. Manuels Vakenhaims ir franču kaskadieris, kurš cieš no pundurisma: viņa augums ir tikai 114 centimetri. Pagājušā gadsimta 90. gados Vakenhaims pelnīja iztiku, piedaloties "punduru mešanas sacensībās": tā ir nodarbe, kas 80. gadu sākumā Francijā ieceļoja no ASV un Austrālijas un kļuva populāra klubos un diskotēkās. Sacensību būtība ir pavisam vienkārša: cilvēki sacenšas, kurš tālāk aizmetīs neliela auguma cilvēku; lai izvairītos no traumām, protams, tiek lietota ķivere un aizsargi. Tomēr 1995. gadā Vakenhaimam šī peļņas gūšanas iespēja tika liegta, jo Francijas Augstākā administratīvā tiesa šīs sacensības aizliedza.
Aizlieguma pamatojums: šādas sacensības ir pretrunā ar cilvēka cieņu. Vakenhaims ar to nebija mierā un vērsās ANO Cilvēktiesību komitejā, tomēr viņa sūdzība tika noraidīta. Komiteja norādīja, ka aizliegums ir pamatots ar apsvērumiem par "sabiedrisko kārtību" un "cilvēka cieņu". Šis piemērs visnotaļ labi ilustrē problēmas, kas rodas, ja vēlamies pamatot normas, atsaucoties uz cilvēka cieņu. Proti, no vienas puses šķiet, ka ar "punduru mešanas sacensībām" kaut kas īsti kārtībā nav un aizliegumam kāds pamats ir. (Tas gan vēl nenozīmē, ka tas ir pamatots.) No otras puses, nav skaidrs, kāpēc šī sajūta būtu jāformulē, tieši izmantojot cilvēka cieņas jēdzienu, jo, galu galā, ir taču citi, daudz precīzāki līdzekļi, kā aprakstīt, kāpēc "punduru mešanas sacensības" ir ētiski problemātiska nodarbe. Piemēram, varētu teikt, ka viens no iemesliem, kāpēc varētu apsvērt šāda izklaides veida aizliegšanu, ir tāds, ka tā var ietekmēt veidu, kā mēs uzlūkojam cilvēkus, kas cieš no pundurisma, tāpēc šādas izklaides pastāvēšana rada kaitējumu citiem ļoti neliela auguma cilvēkiem. Bet pats galvenais: Vakenhaima piemērs arī parāda, cik šādi spriedumi var būt patvaļīgi. Kādam šķiet, ka cilvēka cieņu pazemo "punduru mešanas sacensības", citam – ka cilvēka cieņu pazemo saldējuma ēšana uz ielas, dalība Eirovīzijas dziesmu konkursā, seksuāli sakari ar sava dzimuma personām utt.
Uzskaitījumu var turpināt. Šķiet, ka visos šajos gadījumos cieņas jēdziens tiek izmantots tikai kā aizsegs, kas kaut kādā veidā leģitimē mūsu nepatiku pret kādu praksi. Teikt, ka mums kaut kas nepatīk, neizklausās diez cik nopietni. Mūsu patika vai nepatika nevienam nav saistoša. Cita lieta, ja mēs varam pateikt, ka tas ir pretrunā ar cilvēka cieņu. Citiem vārdiem, izskatās, ka, atsaucoties uz cilvēka cieņu, mēs sastopamies ar šādu problēmu: vai nu tas ir mēģinājums subjektīvu nepatiku pasniegt kā pamatotu normu, kas citiem jāņem vērā, proti, cilvēka cieņas piesaukšana ir tikai tukšs, morāli bezzobains rituāls, kuram nav nekādu morālu seku, vai arī šī atsaukšanās ir pamatojama ar citiem, daudz precīzāk formulējamiem apsvērumiem – cieņu pret personas pieņemtu lēmumu (kā tas būtu gadījumos, kad cilvēki vēlas nomirt ar cieņu) vai noteiktu kaitējumu atsevišķiem cilvēkiem vai cilvēku grupai (kā tas ir jau minētajā Vakenhaima gadījumā). Kas nozīmē tikai to, ka bez cilvēka cieņas mēs varam itin labi iztikt.