Ivars Neiders, 'Rīgas Laiks': Dziļdomīgie jautājumi
Foto: Shutterstock

Sociālajā tīklā facebook kļuvis populārs kāds ieraksts, kurā bērns no 2. klases izteicis savu minējumu par to, kas tad ir dzīves jēga. "Veicu aptauju otrās klases bērniem. Šis reāli apdullināja manas smadzenes. Bet labi pateikts!" smejas ieraksta autore. Bērns aptaujā uz jautājumu "Ko tu saproti ar vārdiem "dzīves jēga"?" atbildējis: "Dzīves jēga ir, ka tev ir dzīve, kam vajag jēgu."
nra.lv, 7. martā

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā pajautāsi, tā tev atbildēs, vēstī tautas gudrība. Un atbildei uz dziļdomīgu jautājumu jābūt vismaz tikpat dziļdomīgai kā pašam jautājumam. Tikai šoreiz gan, šķiet, kaut kas ir misējies. Proti, lai gan ziņas autori apgalvo, ka astoņus gadus vecais bērns "izteicis savu minējumu par to, kas tad ir dzīves jēga", ieraksta autores stāstījumā ir skaidri pateikts, ka bērniem ir uzdots jautājums par to, ko viņi saprot ar vārdiem "dzīves jēga". Bet tie ir divi atšķirīgi jautājumi. Ja mēs noskaidrosim, kas tiek saprasts ar vārdiem "dzīves jēga", tas vēl nebūt nenozīmē, ka būsim arī atbildējuši uz jautājumu, kas ir dzīves jēga. Lai gan, protams, atbildēt uz šo pēdējo jautājumu ir iespējams tikai tad, ja esam tikuši skaidrībā ar iepriekšējo.

Lai kā arī būtu, bērna sniegtā atbilde uz vienu no šiem diviem jautājumiem ir "apdullinājusi" ieraksta autores smadzenes. Iespējams, arī manējās, lai gan visdrīzāk nedaudz citā nozīmē, turklāt es arī nelietotu tik spēcīgu metaforu. Mulsums, šķiet, būtu daudz precīzāks vārds, jo vaļsirdīgi varu atzīties, ka šo atbildi vienkārši nesaprotu. Un būtu arī muļķīgi te mēģināt to analizēt un apspriest, kā to varētu saprast. Un ne jau tāpēc, ka astoņus gadus vecs bērns nav jāņem nopietni. Tieši otrādi, ir jāņem. Un tieši tāpēc viena teikuma locīšana šoreiz ir nevietā.

Drīzāk ir vērts pakavēties pie ieraksta autores un arī žurnālistu reakcijas, kuri uzskatījuši par vajadzīgu šo atbildi pavēstīt plašajai latviešu tautai. Skolēna teiktais, šķiet, ir izpelnījies ievērību vismaz divu saistītu iemeslu dēļ. Pirmkārt, apgalvojums ir nesaprotams, kas citos gadījumos var nozīmēt arī to, ka nav vērts tam tērēt laiku, bet (un tas ir – otrkārt), tā kā to ir teicis bērns un ar "bērna muti runā patiesība", tad var rasties aizdomas, ka aiz nesaprotamības slēpjas kāda dziļāka jēga.

Līdzīgs mehānisms darbojas arī citos kontekstos. Piemēram, zinu, ka daži pasniedzēji reizēm ir uzdevuši sev jautājumu – kā būtu, ja es nolasītu lekciju, kas visādi citādi izklausītos pēc parastas lekcijas, tikai sastāvētu no bezjēdzīgiem apgalvojumiem? Vai studenti to pamanītu? Arī mani šis jautājums ir nodarbinājis. Tomēr izrādās, ka, man un visiem citiem par prieku, atbilde uz šo jautājumu tika rasta tieši četrus gadus pirms manas nākšanas pasaulē, jo jau 1970. gadā līdzīgu jautājumu sev uzdeva Dienvidkarolīnas Universitātes Medicīnas skolas pētnieki. Lai atbildētu uz šo jautājumu, viņi nolīga izskatīgu profesionālu aktieri, kuru nosauca par doktoru Maironu L. Foksu. Foksa kungam tika sacerēts iespaidīgs Curriculum Vitae, un viņš tika stādīts priekšā kā matemātikas un cilvēka uzvedības eksperts.

Viņa vajadzībām arī tika sacerēta bezjēdzīgu, bet zinātniski skanošu terminu, pretrunīgu apgalvojumu un neloģisku secinājumu piesātināta lekcija ar nosaukumu "Matemātiskās spēļu teorijas pielietojums ārstu izglītībā". Tā kā lekcija tika lasīta mediķu auditorijai, tad Fokss, protams, tika ietērpts baltā ārsta halātā. Jaunizceptais matemātikas un cilvēka uzvedības eksperts doktors Fokss nolasīja šo lekciju trim dažādām auditorijām, kurās pārsvarā bija ārsti psihiatri, psihologi, vecāko kursu studenti. Pēc lekcijas klausītāji tika aicināti aizpildīt aptauju. Izrādījās, ka, par spīti tam, ka doktors Fokss nav nekāds doktors, bet gan nolīgts aktieris un viņa lekcija bija apzināti sacerētas bezjēdzīgas blēņas, lielākā daļa klausītāju lekciju novērtēja atzinīgi.

Aprakstot dzirdēto, daudzi klausītāji lietoja tādus apzīmējumus kā "valdzinošs", "ārkārtīgi skaidrs" un tamlīdzīgi. Pēc vienas no Foksa lekcijām turpat vai 90% auditorijas apgalvoja, ka lekcija esot bijusi ļoti stimulējoša. Protams, pārsteidzošākais šajā piemērā ir tas, ka runa nav par kādu harismātisku ezoteriķi, kurš laju auditorijai klāsta to, ko tā vēlas dzirdēt, bet gan par aktieri, kurš itin viegli piemuļķo labi izglītotu publiku.

Arī pētnieki sava pētījuma rezultātu publikācijā norādīja, ka, ņemot vērā auditorijā esošo cilvēku izglītību, fakts, ka neviens pats klausītājs neatskārta, ar ko viņiem darīšana, ir pārsteidzošs. Bet, ja kaut kas tāds ir iespējams akadēmiskajā vidē, runājot par samērā eksaktu tēmu, tad mēs varam tikai ļauties iztēlei, iedomājoties, kā visi šie līdzekļi darbojas auditorijā, kuras blēņu uztvērēji ir mazāk trenēti. Lai gan kāda tur iztēle, ir pietiekami daudz piemēru, kur esam līdzīgu notikumu liecinieki.

NRA interneta vietnē pie ziņas par otrklasnieka atbildi kāds komentētājs ir paudis savu sašutumu par notikušo un vaicā, vai bērniem vispār šādus jautājumus drīkst uzdot? Un vienā ziņā pat varētu piekrist, jo, iespējams, tas nav pats veiksmīgākais jautājums, ko uzdot astoņus gadus vecam bērnam, ja nolūks ir mudināt viņu padomāt par to, ko viņš runā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šādā vecumā vārdu salikums "dzīves jēga" diez vai liek bērna prātā kaut kam sakustēties. No otras puses, nav pamata uzskatīt, ka ar bērniem par šāda veida jautājumiem (kurus mēdz saukt par filozofiskiem) nevar vai nevajadzētu runāt.

Gluži otrādi – to var un arī vajag darīt. Un ne tikai tāpēc, ka tas bērniem varētu sagādāt prieku. Pagājušajā gadā tika publicēti Lielbritānijā veikta plaša pētījuma rezultāti par filozofijas mācīšanu bērniem. Atklājās, ka tiem bērniem, kas piedalās filozofijas nodarbībās, uzlabojas sniegums arī citos priekšmetos, turklāt uzlabojas arī šo skolēnu prasme klausīties, izteikties un arī bērnu pašnovērtējums. (Sīkāk ar pētījuma rezultātiem var iepazīties: ej.uz/philberniem) Protams, bērni šajās stundās nelasa Kantu vai Heidegeru.

Skolotāja vadībā viņi sarunājas par kādu viņus pašus interesējošu jautājumu. Ir jādomā, ka šādas sarunas varētu palīdzēt attīstīt arī jau minētos blēņu uztvērējus. Nezinu, vai jautājums par dzīves jēgu ir starp pieprasītākajiem diskusijas priekšmetiem. Mans nereprezentatīvais un tendenciozais pētījums šīs šaubas apstiprina. Kad sev pieejamajam otrklasniekam pavaicāju, vai viņš zina, kas ir dzīves jēga, viņš teica, ka nezinot, un visai ātri zaudēja interesi par šo jautājumu. Toties par to, kā tas nākas, ka priekšmetiem ir svars, mums iznāca visai interesanta saruna.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form