(..) – Runājot par fanātisku darbu jaunos gados – kā tādu vispārēju atteikšanos jeb atturību vispār iespējams izturēt gadiem ilgi?

– Nepārspīlēsim. Nav jau tā, ka domājām tikai “uz augsto tāli”. Tāpat savu reizi bija gan kāds baļļuks, gan viss pārējais, kam tādā vecumā jābūt. Tikai bija arī viens negrozāms noteikums: to mēs darām tikai pēc treniņiem, pēc spēlēm. Basketbolam vienmēr pirmā vieta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
– Nekas nav mūžīgs, arī savulaik cerīgā Jūrmalas meiteņu komanda ne. Pienāca laiks izšķirties: ko tālāk, kurp iet lielajā dzīvē? Kur katra palikāt?

– Izvēle bija tāda: mācīties Latvijā, studēt Amerikā vai kļūt par profesionālu sportisti. Es pilnā atbildības sajūtā izvēlējos pēdējo. Citām meitenēm bija citi ceļi, iespējas un vēlēšanās. Vairāk vai mazāk, bet katra tomēr esam savas ieceres arī īstenojušas.

– Vai visas ieceres?…

– Nu… Man palika nepiepildīts sapnis spēlēt WNBA (Pasaules profesionālā sieviešu basketbola līga Amerikā – I.O.).

– Vai neizturēji konkurenci? Katrā ziņā biji pirmā latviete, kura pretendēja uz līdzdalību lielajās profesionālēs…

– Tā gluži nevar teikt, ka neizturēju konkurenci. Visu salaida sviestā mana tā laika menedžere. Tagad jau mēs visi esam gudri, zinām, kas un kā darāms, bet tolaik, 1996.gadā, es uzticējos kolēģei no zviedru kluba, kura izlikās visu zinām, radīja iespaidu, ka vēl man tikai labu. Teicās, ka visu nokārtošot, ka viss notikšot. Viņa teica, lai tikai es droši braucot uz Ameriku, lai ierodos kādā konkrētā treniņnometnē, jo tur viss jau esot sarunāts un nokārtots, atlikušas tikai sīkas formalitātes.

Kad aizbraucu, izrādījās, ka diemžēl par mani neviens neko nav teicis, ka esmu tiem amerikāņiem absolūts tumšais zirdziņš. Divas dienas gan guvu iespēju patrenēties, bet neviens par mani vienalga sevišķi nelikās ne zinis. Nekādas uzmanības, nekādas reakcijas. Kas cits atlika, vajadzēja paunoties atpakaļceļam uz mājām, uz Eiropu. Vēlāk gan uzzināju, ka mana tā sauktā “draudzene un menedžere” pati spēlē tajā WNBA komandā.

– Vai nebija deguns smiltīs?

– Tas laikam gan nav manā raksturā – nokārt degunu. Dzīve jāņem tāda, kāda tā ir. Pati esmu izvēlējusies to ceļu, pa kuru gāju un eju tagad – tad kāda gan jēga vēl sūkstīties un meklēt kādus citus vainīgos? Tiesa, bija kāda reize, kad dūša mazliet aptecējās gan. Tad, kad spēlēju Itālijā, cīnījos par savu klubu ar pilnu atdevi un no visas sirds, bet… sarāvu ceļgala saites. Tad pēkšņi izrādījās, ka nevienam par mani vairs nav nekāda interese, ka esmu pilnībā lieka, pat traucējoša. Mazliet apārstētai, man vairs neatradās vieta pat uz rezervistu soliņa.

Toreiz man bija gana laika apcerēt profesionālā sporta būtību un aizkulises. Bet tur viss ir tā: kamēr vari, tikmēr esi apbrīnota un apčubināta zvaigzne, bet, ja kaut kas notiek, tad – esi traucējošs atkritums. Man pat vairs nesamaksāja par pēdējo komandā pavadīto laiku. Nebija dūšas tiesāties, tāpēc atkal braucu mājās, uz Latviju.

– Šeit tu turpini spīdēt tālāk, lai gan sieviešu basketbola līmenis daudz zemāks, nekā tur, kur cīnījies septiņus jeb faktiski jāsaka tā – labākos savas dzīves gadus. Kas tevi vēl aizvien trenc?

– Uzvaras griba. Ja esmu uzvarējusi, gūstu milzīgu gandarījumu. Neizjūtu īpašu atšķirību, kādā veidā tā uzvara sasniegta – vai sīvā cīņā, vai ar lielu punktu pārsvaru. Nozīme ir tikai tam, vai esmu, vai neesmu pirmā. Ja tieku laukumā, tad eju tikai ar domu: uzvarēt, un uzvaras dēļ sevi nekad neesmu žēlojusi, jebkura līmeņa mačos. Ja piedalos basketbolā, tad daru to visiem spēkiem, bet, ja jūtu, ka nevaru, tad nemaz nav vērts mēģināt. Tāds ir mans kategoriskums: vai nu ir, vai nu nav!

– Ja reiz pēc dabas esi cīnītāja, tad kāpēc gan necīnījies par savām tiesībām savainojuma reizē saņemt atbilstošu kompensāciju Itālijā. Līgums taču tādu paredzēja, vai ne?

– Līgums ir papīrs, ko raksta cilvēki un cilvēki to arī iztulko – kā nu kuram izdevīgāk. Ne jau es viena un ne tikai latviešu basketbolistes piedzīvojušas šādus pāridarījumus. Īpaši jau deviņdesmitajos gados, kad vēl maz zinājām, maz sapratām ārzemju profesionālā sporta būtību un notikumus. Tagad esam kļuvušas gudrākas, zinām savas tiesības, protam tās aizstāvēt. Tomēr ir un būs lietas un attieksme, ar kurām jārēķinās, ja esi gājusi profesionālajā sportā – tur maizīte nepavisam nav bez garozas, kā tas varbūt dažam svešas peļņas skaudējam varētu likties...

(..) – Mēdz teikt: kad dzer tad dzer, bet kad strādā, tad gan strādā… Ko ar tev raksturīgo kategoriskumu var nopelnīt? Vai vecumdienām sanāks?

– Manuprāt, vecumdienām no pašlaik esošajiem basketbolistiem savu žūksnīti sakrās vienīgi Biedriņš (NBA spēlētājs – I.O.). Varbūt arī vēl kāds, bet es svešās kabatās nelūru, man pietiek, ja zinu to, kas ir manējā.

– Un kas tur ir?

– Neesi nu tik ziņkārīgs – vīrieša cilvēkam, lai arī žurnālistam, tas nepiedien! ... Bet vispār es nesūdzos. Iztikai pietiek, ģimenei arī. Taču, ja kāds domā, ka esmu sakrājusi biezo žūksni kā, piemēram, ārzemju futbolisti, golferi vai NBA zvaigznes, tad viņš rūgti maldās. Man taču nepieder nevienā pasaules malā ne sporta preču firmas, ne restorāni.

– Vilis Krištopans, eksbasketbolists un ekspremjers, savulaik latviešiem izvirzīja saukli: “Krājiet, krājiet to nolāpīto naudu!”. Kā to var realizēt Latvijas basketbola meičas un dāmas?

– Tikai ne mājās, tikai ne Latvijā – tas nu ir nepārprotami.

– Bet vai negrozāmi? – Nekas nav pilnīgs, taču nekas nav arī galīgs. Ja mainīsies attieksme pret sieviešu basketbolu, tad var pienākt savs laiks, kad spēsim apmaksāt pašu labākās spēlētājas tepat mājās. Turklāt paliek arī tāds spēcīgs arguments, kā atrašanās kopā ar ģimeni, ar ierastajiem draugiem, ar Dzimteni galu galā, un iespēja spēlēt pašu komandā. Tāpēc kādreiz var arī no daža laba tūkstoša atteikties…

– Kā tad paliek ar tām meitenēm, kuras arī tagad brauc mācīties un spēlēt basketbolu uz ASV?

– Tā ir īpaša lieta – ar basketbola palīdzību iegūt starptautiski vērtīgu izglītību. Šeit man nav nekā piebilstama.

– Bet pati tu studē Latvijas Universitātē, nevis kādā ASV koledžā…

– Tas bija gluži cits laiks, kad man bija jāizšķiras, kurp tālāk doties. Tā bija deviņdesmito gadu pirmā puse, kad Amerika vēl šķita daudz tālāka, nekā tā patiesībā ir. Nebija arī stingri iemītu taciņu tajā virzienā. Turklāt – ko nu lieki mānīsies! – vilināja arī iespēja tūlīt un tagad saņemt tiem laikiem nopietnu naudu. Tāpēc Amerikas vietā izvēlējos Zviedriju – Visbijas komandu Gotlandes salā.

Uz turieni ceļu bija iestaigājuši jau latviešu kara bēgļi četrdesmitajos gados, un tieši viens no viņiem man arī palīdzēja noslēgt to pirmo profesionāles kontraktu. Tepat, tikai pāri Baltijas jūrai, man tas likās daudz drošāk, nekā mērot tālumus pāri okeānam. Tagad gan laikam būtu jāsaka tā: vienīgais, ko savā basketbolistes mūžā varu nožēlot, ir neizmantotās iespējas ar basketbola palīdzību studēt ASV, turklāt vēl saņemot krietnu kabatas naudu.

– Varbūt vēl tagad vari kādu sezonu uzspēlēt ārzemēs, kur droši vien tiktu pie biezāka žūkšņa, nekā šepat, mājās?

– Visu pasaules naudu tāpat nenopelnīsi. Neesmu arī nekāda kosmopolīte, pasaules klaidone – šeit ir manas dzimtās mājas. Lai kur es būtu bijusi, mani vienmēr vilka atpakaļ uz Latviju. Šeit ir ģimene, kura man sevišķi svarīga, šeit ir mani draugi. Arī mana Universitāte, kas šogad jāpabeidz. (..)

(..) – Lai ar kuru no basketbolistēm man iznāktu tikšanās pie diktofona, nekad nepalaidīšu garām iespēju pajautāt: kad un kā mēs varam cerēt uz TTT senās slavas atgriešanos?

– Tieši tādas komandas mums vairs nebūs nekad! Tomēr cerēt nevienam nav liegts, tikai jānāk arī kādam, kurš spēj kaut ko izdarīt. Kādam, kurš varētu sapulcēt vienā Latvijas, Rīgas komandā ja ne gluži visas, tad vismaz lielāko tiesu no visām attiecīgā brīža labākajām Latvijas basketbolistēm. Saliedēt, ilglaicīgi izkopt sadarbību, komandas garu…

– Nu, mīlīt, kas tad par to samaksās?

– Tur jau tā lieta! Eiropas klubu sacensībām Latvijā naudu grūti sameklēt. Bet ar ko tad leiši labāki? Tomēr viņi spējuši pacelt savu “Lietuvos telekomas” Eiropas augstumos. Iepriekšējā sezonā lietuvietes izcīnījās līdz Eirolīgas fināla četriniekam. Un atkal tas pats apburtais loks: skaidru galvu domājot, varam saprast, ka nepieciešamo pusmiljonu dalībai Eiropā neviens mums tāpat vien nedos, bet, ja nespēlēsim Eiropā, tad cerības tikt pie līdzekļiem ir vēl niecīgākas. Paliksim tikai Latvijā, savā sulā vāroties – nedos vispār neko.

– Mēs tagad gluži kā tāda investīciju firma – tikai par naudu, par naudu vien runājam…

– Ko lai dara? Šodien ar pliku entuziasmu – kā latviešu zēni 1935.gadā kļuva par Eiropas čempioniem – ir daudz par maz.

– Neņem nu ļaunā, bet… pati biji klāt, kad pirms pāris gadiem tās iespēja it kā atrada un TTT tiecās atgriezties Eiropas apritē. Nesekmīgi. Kas bija par vainu, ko neizdarījāt?

– Komanda saskāba pēc tā, kad tās treneris – mans treneris, atceries Jūrmalu! – Ainārs Zvirgzdiņš aizgāja strādāt ar Ventspils vīriešu komandu. Aizvietotājs nekādā gadījumā nebija tā izcilākā un iecienītā personība. Basketbolistes apvainojās par tādu Zvirgzdiņa “nodevību”, toties es viņu ļoti labi sapratu. Ventspilī piedāvātais darbs vērtējams kā daudz prestižāks, un nenoliegsim arī lietas materiālo pusi. Katrā ziņā Zvirgzdiņam šī pāreja nesa radošas, sportiskas veiksmes. TTT/Rīga komandai savukārt pastiprināja neveiksmes…

– Laikam jau nav īpašas jēgas mēģināt iekarot Eiropu vēlreiz?

– Kāpēc gan ne? Vai tad U-20 jaunietes šādu iespēju pērnvasar neapstiprināja? Vai lielā izlase neparādīja Eiropas cienīgu sniegumu?

– Nu ko, atliek tikai gaidīt, kad zem viena TTT karoga Eiropu iekarot ies Anete Jēkabsone, Zane Teilāne, Ieva Tāre…

– Tāre gan vairs nē. Es savu laiku laukumā jau esmu atskrējusi...

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” marta numurā (Nr.31)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form