Pirmā, hierarhiski viszemākā no varām ir tiesu (izmeklēšanas) vara, kas veic likumpārkāpumu atklāšanas, izmeklēšanas un vainīgo sodīšanas funkcijas. Tiesu (izmeklēšanas) varas virzību lielos vilcienos nosaka pārējās četras hierarhiski augstākās varas.
Otrā – izpildvara. Praksē realizē pieņemtos likumus. Tai ir pakļauta tiesu (izmeklēšanas) vara, bet tā ir atkarīga no atlikušajām trijām varām.
Likumdošanas vara pieņem likumus, kurus realizē izpildvara un par kuru nepildīšanu soda tiesu (izmeklēšanas) vara.
Tik tālu viss puslīdz sakrīt ar valdošās ideoloģijas pūļa produktu teorētiķiem. Bet par nākamām divām varām, kam ir pakļautas iepriekšminētās šie domātāji pārāk daudz nerunā.
Ideoloģijas vara ir ceturtā vara, no kuras tieši atkarīgas ir gan tiesu (izmeklēšanas), izpild un likumdošanas varas. Ideoloģija (mācība) ir cilvēku izveidota uzskatu sistēma, kas uzbur noteiktu pasaulskatu, izskaidro pasauli vai daļu no tās. Katrai ideoloģijai ir savi termini, mērķauditorija, izplatīšanās mehānismi, radīšanas un izmantošanas uzdevumi utt.
Visus cilvēkus nosacīti var iedalīt ideoloģijas lietotājos (tie, kas izmanto ideoloģiju savu mērķu sasniegšanai, bet neuztver nopietni tās postulātus) , ideoloģijas pārņemtajos (ļaudis, kas lielākā vai mazākā mērā tic ideoloģijai un pasauli redz caur kādas ideoloģijas prizmu), ideoloģijas neskartajos (netic ideoloģijai, bet sadzīvo ar to) un ideoloģijas pretiniekos (stingri pārliecināti kādas ideoloģijas pretinieki, visbiežāk inficēti ar kādu citu ideoloģiju).
T.s. "reliģijas" ir senākais ideoloģijas paveids, tiesa gan "reliģiju" apskatāmo jautājumu loks ir ievērojami plašāks. Un princips, ka valsts vara ir jāatdala no baznīcas (garīgās varas) ir vienu jaunāku ideoloģiju cīņa ar citām - vecākām, mēģinot tās atstumt no zemākajām trijām varām (šī cīņa joprojām aktīvi noris Islāma valstīs).
Ideoloģijas vara ne vienmēr ir tieši pavēloša. Ideoloģija nosaka zemāko varu darbības principus, likumsakarības un virzienus, kuri tiek "brīvprātīgi" interpretēti un piemēroti. Brīvprātīguma ilūzija padara šīs varas iedarbību nemanāmāku, noturīgāku un efektīvāku.
Lai arī kāda nebūtu ideoloģija tā vienmēr ierobežo, jo radīt universālas visiem un visur derīgas mācības nav iespējams. Piemēram, marksismā ideoloģiski ierobežojoša bija iespēja risināt sabiedrības problēmas ar privātas ekonomiskās iniciatīvas palīdzību, pretēji liberālam kapitālismam, kur valsts iejaukšanās tautsaimniecības procesos skaitās nepieņemama utt.
Ideoloģija parasti cenšas pozicionēt sevi kā vienīgo pareizo un noliegt citas. Metodes kā tas tiek darīt ir dažādas. Piemēram, t.s. "civilizētajā" pasaulē valdošā ideoloģija sevi ir pasludinājusi par zinātni (politoloģija un daļēji citas t.s. sociālās zinātnes), tādējādi piesavinoties sev objektivitātes un vienīgās patiesības paudējas tiesības. "Reliģijas" rīkojas savādāk, apgalvojot ka to atziņas ir pārdabisku, augstāku spēku dotas.
Pēdējā un augstākā no varām ir konceptuālā vara. Pēc būtības tie ir īsi, visiem zināmi un saprotami pamatprincipi, kas nosaka lietu kārtību cilvēku savstarpējās attiecībās un attieksmē pret pasauli. Atrodoties sabiedriskās kārtības pamatā šie principi nosaka cilvēku rīcību daudz lielākā mērā nekā pārējās varas.
Ideoloģijas ir šo principu vairākkārtējs atkārtojums dažādās formās un detalizācijas pakāpēs, likumdošana – to obligatizēšana un vēl lielāka detalizācija, izpildvara – realizācija ar tieši pavēlošu metožu palīdzību, bet tiesu (izmeklēšanas) vara – sodīšana par šo principu neievērošanu.
Pēc būtības pastāv tikai divi koncepciju veidi, ko varētu apzīmēt ar vārdiem "taisnīga" un "netaisnīga".
"Taisnīga" koncepcija paredz atklātu un godīgu attieksmi vienam pret otru, ko var raksturot ar "vienlīdzības" , "katram pēc nopelniem" u.c. principiem. Jebkurš cilvēks neapzināti tiecas darboties tieši pēc šīs koncepcijas, tāpat kā jebkurš kolektīvs pašregulējas pēc tās. Šai koncepcijai ir milzu spēks.
"Netaisnīgā" koncepcija paredz, ka vieni cilvēki ir pārāki par citiem, ka vieniem pienākas kas vairāk kā pārējiem, ka vieni ir izredzētie, bet citi nav utt.. Šīs koncepcijas radītāji un uzturētāji ir sava veida garīgi slimi, bet ļoti spējīgi ļaudis. "Netaisnīgā" koncepcija neko nerada un radīt nespēj, tā, lietojot puspatiesības, maldināšanu, melus un cilvēku nezināšanu , izmanto "taisnīgās" koncepcijas spēku. Šī ir parazītiska parazītu koncepcija, kas tiecas par parazītiem pataisīt veselus ļaudis, lai kopā parazitētu uz šīs kaites neskarto rēķina. "Netaisnīgas" koncepcijas izmantotāju skaits un to ietekmīgums ir sabiedrības negatīvās attīstības pakāpes (deģenerācijas) rādītājs. Sasniedzot parazītu kritisko masu sabiedrība ir nolemta lieliem satricinājumiem vai bojāejai.
"Taisnīgā" koncepcija dzīvo jebkuras "vienkāršās tautas" sirdī, tās tradīcijās, nostāstos, folklorā utt. "Netaisnīgā" koncepcija pārsvarā mīt valdošo slāņu prātos un ideoloģijās. Mums zināmā rakstītā vēsture ir nepārtraukts "netaisnīgās" koncepcijas uzvaru slavinājums un tās mēģinājumi pasniegt sevi kā "taisnīgu" un neizbēgamu. Atklātā "taisnīgas" un "netaisnīgas" koncepcijas cīņā gala beigās vienmēr uzvar "taisnīgā" koncepcija.
Konceptuālā vara pirmkārt pieder jebkuram, kurš savā darbībā izmanto "taisnīgu" koncepciju līdz brīdim, kad savas nezināšanas vai kāda netikuma dēļ pievēršas "netaisnīgajai". "Taisnīgas" koncepcijas izmantotāju ienaidnieki ir pašu nezināšana un vājības, kā arī citu sakūdīti muļķi (jo tikai neglābjams muļķis atklāti nostāsies pret "taisnīgu" koncepciju).
Otrkārt konceptuālā vara pieder tiem, kas, zinot pasaules lietu kārtību, spēj nemanāmi veicināt "netaisnīgas" koncepcijas realizāciju "taisnīgas" koncepcijas izskatā, iegūt daļu no tās augļiem un, kad vecā "netaisnīgas" koncepcijas forma sevi ir izsmēlusi, tik pat nemanāmi aizvietot to ar jaunu, šķietami labāku, bet pēc būtības tās pašas koncepcijas citu veidu. Tā rodas neskaitāmas ideoloģijas un to paveidi.
Piemēram, "netaisnīga" koncepcija ir vairuma juku laikos sazagušos "biznesmeņu" neveiksmes cēlonis, kā arī oligarhu un vecās padomju politiskās elites neizbēgamās nolemtības iemesls. Viņu vienīgais glābiņš, ja jau nav par vēlu, ir nekavējoties mainīt savas darbības koncepciju, kas ir pietiekami grūti, gan ieraduma un nesodāmības sajūtas, gan arī ārēja "starptautiskās sabiedrības" spiediena dēļ.
Cits piemērs - ASV, pašreiz varenākā valsts, kas lēnām, bet nepārprotami tiek malta konceptuālās varas dzirnakmeņos. Un nav ilgi jāgaida, kad jaunā ļaunuma impērija, tautām uzgavilējot, ņems bēdīgu galu, bet nez vai no tā iedzīvotāju vairumam paliks labāk, gluži otrādi, iestāsies jauni juku laiki, kuros bagātākie kļūs bagātāki, bet nabagākie nabagāki.
Konceptuālā vara ir vienīgā patiesā sabiedrības pārvaldes vara, visas pārējās ir konceptuālās varas sadales mehānismi ar kuru palīdzību parazīti pārvalda sabiedrību. Efektīvākais veids kā pret šo sistēmu cīnīties ir ikdienā sekot "taisnīgai" koncepcijai, iespēju robežās izglītoties un atbrīvoties no saviem netikumiem, kā arī palīdzēt to darīt citiem.