Ivars Zariņš: Būs rūgtais marts – tikai kurai 'trīs burtu kombinācijai'?  (88)

Vai tiešām beidzot ir parādījusies politiskā griba izbeigt OIK afēru? Turklāt arī tām partijām, kuru paspārnē šī afēra tika veidota, plauka un joprojām tiek īstenota?

Vai tas vispār ir iespējams?

Vispirms būs jāsarūgtina tie, kuri nu līksmi berzē plaukstas par šo Saeimas lēmumu, cerot, ka Saeima ir uzlikusi par enerģētiku atbildīgajai EM neiespējamu uzdevumu, kas var novest pie destruktīvām sekām, kā rezultātā izgāzīsies visi centieni izbeigt šo afēru.

Ar OIK afēru var tikt galā ātri, turklāt tiesiskā veidā. Patiesībā to jau sen varēja izdarīt. Vajadzīga ir tikai politiskā griba to tiešām paveikt. Un atbilstošas kompetenti veiktas secīgas darbības. Te būs jāsarūgtina tie, kuriem šķiet, ka šāds Saeimas balsojums ir apliecinājums šādai politiskajai gribai. Ieskatoties dziļāk varas virtuvē, šis balsojums izskatās pavisam citādi – Saeima lielā vienprātībā atbalstīja OIK atcelšanu, par to nobalsoja arī tās partijas, kuras līdz šim uzstājīgi aizstāvēja neiespējamību OIK atcelt, bet ne jau tāpēc, ka būtu mainījušas savu viedokli, bet gan tādēļ, lai izmantotu to kā iespēju izrēķināties ar lielāko koalīcijas dumpinieci – jaunpienācēju "KPV LV" (KPV), kuras atbildības joma nu ir EM. Tagad KPV varēs padarīt par atbildīgu par visu notiekošo ap OIK, arī par šī uzdevuma izpildi (neizpildi), par kuru KPV nav gandrīz nekādas sajēgas, bet EM – nekādas motivācijas, jo pati šo sistēmu ir radījusi un piesegusi.

Kas notiek aizkulisēs?

Pašreiz uz Latvijas politiskās skatuves atkal tiek izspēlēta drāma, kas noris katru reizi, kad pēc Saeimas vēlēšanām pietiekami lielu mandātu skaitu ir ieguvuši jaunie politiskie spēki, kas solījuši nest pārmaiņas un nostumt "vecos" no skatuves. Līdz šim gan, kā jau zināms, ir noticis tieši pretējais – pārmaiņu solītāji paši tiek samalti pārmaiņu dzirnakmeņos un nokļūst "veco" politisko spēku vēderos. Arī tagad pārmaiņu dzirnakmeņi ir jau sākuši malt, likmes ir izdarītas un kārtējais raunds – "jaunie" pret "vecajiem" – ir iezvanīts. Kādam nāksies tapt samaltam, jo visiem vietas uz skatuves nav paredzētas.

Iespējams, ne katrs apzinās, cik skaudra ir šī lietu kārtība, – jo sevišķi tas attiecas uz jaunpienācējiem, kuri vēl kā bērni tīksminās par varas spožajiem rīkiem, kas nonākuši to rokās. Savukārt "vecie" jau ar rafinētu rūdījumu ir ķērušies pie varas dzirnakmeņu griešanas, un, kā jau tas bija paredzams, KPV būs pirmā (kura pati jau pieteikusies), kuru samals varas dzirnavās, tām nemaz vēl nesākot lāgā griezties.

Kā maļ varas dzirnavas

KPV politiskā niša ir protesta vēlētājs – tā bija ērta, lai iegūtu balsis Saeimas vēlēšanās, taču ļoti neērta, lai noturētu savu vēlētāju atbalstu, ja KPV ir izvēlējusies atrasties pie varas, jo tad KPV vairs nevarēs vienlaikus skaļi protestēt pret notiekošo un pati būt atbildīga par to, kas sastrādāts vai nav padarīts. Tiesa gan, KPV te demonstrē zināmu "radošumu" – pozicionējot sevi gan kā koalīcijas sastāvdaļu, gan atstājot sev iespējas darboties kā opozīcijai. Taču šādas performances perspektīva ir kā slidināties pa karstu pannu – kamēr izkusīsi tajā vai pagūsi nolēkt ar to, kas palicis pāri. Pašlaik šī situācija visiem pārējiem sola vairāk izdevīguma nekā KPV – tāpēc "partneri" vēlīgi ļauj tiem šādi "performēt" varas pannā. Aprēķins ir vienkāršs – jo vairāk būs šādu performanču, jo nestabilāka KPV kļūs, jo lielākās pretrunās nonāks, bet visi tie, kuri vēlas būt pie varas, jo sevišķi tie, kuriem varas āķis jau ir lūpā, stabilitāti vēlēsies vairāk nekā piederību KPV, kura šādu stabilitāti nespēs sniegt. Un pavisam drīz sabiedrībai būs iespēja noskatīties kārtējo sēriju par politiskajiem gājputniem – kā "atbildīgākie" un "pragmatiskākie" dosies uz citām mājvietām, pievienojoties veco baram, protams, lai "labāk varētu kalpot tautai". Masveida startu šai migrācijai dos krītošais tautas atbalsts KPV. Lai to panāktu, ir jādod iespēja KPV skaļi izgāzties vēlētājiem doto solījumu izpildē. Jezga ap OIK afēru tam ir lieliska iespēja. Atkarībā no tā, kā KPV rīkosies, kaut kam drīz ir sagaidāms gals.

"Nabaga Joriks..."

Ārēji iespaidīgas darbības – klaigas, stīvēšanās, skaļi publiskie paziņojumi – tas viss vairāk kalpo piesegam (kaut kas taču tiek darīts), nevis reālam rezultātam. Lai būtu saprotams, cik liekulīgs un bezjēdzīgs ir bijis līdz šim notiekošais ap it kā OIK afēras iegrožošanu, – to var salīdzināt ar drudžainu ārstu rosīšanos ap slimnieku, kuram diagnoze nemaz nav noteikta! Tiek sasaukti ārstu konsīliji, notiek diskusijas par labāko ārstēšanas metodi, kaut kas pat tiek "ārstēts", taču neviens no "ārstētājiem" tā arī nav noskaidrojis, ar ko tad īsti ir slims ārstējamais. Ņemšanās notiek ap atsevišķiem slimības simptomiem – cerot, ka to novēršanu sabiedrībai varēs pasniegt kā izārstētu slimību.

Šī slimniekam nepieciešamā diagnoze ir pastāvošās OIK sistēmas tiesiskuma izvērtējums. Visaptverošs, bezkaislīgs – nevis, kā tas ir ticis darīts līdz šim, izraujot no kopējā konteksta atsevišķas tiesību normas un manipulējot ar tām, tādējādi iegūstot jebkādu kādam vajadzīgo realitāti un pamatojumu tālākām darbībām, kas nebūtu iespējams, ja šis realitātes fragments tiktu skatīts kopējā kontekstā – atbilstoši tā jēgai un būtībai.

Kādēļ netiek veikts šāds izvērtējums? Pat leģendārā "augsta līmeņa OIK darba grupa", kuru izveidoja valdība un vadīja EM un kura braši strādāja gandrīz pusgadu, to neizdarīja – jo, kā izrādījās, tai nemaz nebija dots šāds uzdevums! Aizmirsās?! Kāpēc?

Pirmkārt, ja tiks iegūts patiess situācijas atspoguļojums, būs grūti pamatot, kāpēc nevajag darīt lietas, kuras ir jādara, un vēl grūtāk – darīt to, kas nav jādara.

Otrkārt, radīsies pamatots jautājums – kāpēc šīs darāmās lietas netika darītas līdz šim?! Un kurš par to ir atbildīgs?

Tieši tāpēc EM visu šo laiku ir vairījusies no diagnozes noteikšanas kā velns no krusta, lai gan tas būtu visupirmais veicamais darbs, ja tik tiešām kādam interesētu izārstēt slimnieku, nevis vilcināt šo procesu, kur katra slimības nedēļa sabiedrībai izmaksā vairākus miljonus, kas iebirst to OIK saņēmēju maciņos, no kuriem daudzi ir dāsni politisko partiju sponsori.

Jauna vīģes lapa OIK afērai?

Nu EM ir nonākusi politiskā spēka paspārnē, kurš nav bijis iesaistīts šīs afēras īstenošanā un kurš kā vienu no saviem vēlēšanu lozungiem ir nesis cīņu ar OIK afēru. Ir iespēja sākt darīt visu, ieliekot pareizos pamatus. Diemžēl, iepazīstoties ar reālo EM piedāvājumu, rodas pamatotas šaubas, vai tiešām tam ir, ja ne sajēga, tad vismaz politiskā griba.

Vai tiešām EM spēs visaptveroši un objektīvi izvērtēt iespējamo īstenojamo pasākumu ietekmi, lūdzot sniegt viedokli tikai "iesaistītajām pusēm", kuras vai nu pašas ir guvušas labumu, vai piedalījušās šīs OIK afēras īstenošanā, vai ir politiski vai finansiāli atkarīgas no iepriekš minētajiem?

Lai gan EM ir pasūtījusi veikt juridisko izvērtējumu, iepazīstoties ar šim izvērtējumam sagatavoto darba uzdevumu, ir skaidrs, ka šis EM uzdevums ir sagatavots vai nu ar šokējošu nekompetenci, vai arī ar mērķi radīt vēl vienu piesegu OIK afērai – pamatojumu, kāpēc, ņemot vērā atsevišķas tiesību normas, pašreizējā sistēma ir jāsaglabā. Tieši tāpēc, uzdodot izvērtēt atbalsta atgūšanas iespējas, tiek dotas tiešas norādes tikai uz atbilstību starptautiskajiem līgumiem, ar kuriem tiek aizsargāti ieguldījumi Latvijā, un Satversmei, jo, protams, ārvalstu investīcijas ir jāaizsargā, bet attiecībā uz Satversmi ir jau Satversmes tiesas lēmums noraidīt LR Ģenerālprokuratūras iesniegumu par OIK neatbilstību Satversmei.

Ir saprotama nepieciešamība un pamatotība veikt juridisko izvērtējumu, ņemot vērā investoru (atbalsta saņēmēju) tiesību regulējumu, bet kādēļ EM savā juridiskā izvērtējuma darba uzdevumā nav iekļāvusi tādu pašu specifisku tiešu uzdevumu arī attiecībā uz patērētāju, atbalsta maksātāju tiesībām, to interešu aizskārumu (tās nav svarīgas?) un izvērtēt arī to, cik tiesīgs ir investors saņemt un saglabāt atbalstu, ja nav pildījis atbalsta saņemšanas nosacījumus vai pat ir saņēmis atbalstu nelikumīgi? Un vai tas, ka EM līdz šim to nav kontrolējusi, ir pietiekams pamats, lai investors būtu tiesīgs to nepildīt?

Tieši tāpēc laikam izpildītājam netiek izvirzītas nekādas kompetences prasības, nekāda atbildība, savukārt neatkarības prasības, lai šāds izvērtējums tiešām būtu neatkarīgs, ir knapas vīģes lapas lielumā – izpildītājs tikai uz izvērtējuma veikšanas brīdi nedrīkst apkalpot komersantu, kurš ir OIK saņēmējs!

Un vai tā ir tikai sakritība, ka par šī "neatkarīgā juridiskā izvērtējuma" veicēju tiek izvēlēts juridiskais birojs, kas ir pārstāvējis OIK saņēmēju intereses (spriežot pēc visa – ne pārāk kompetenti) un tagad ir gatavs par nereāli niecīgu atalgojumu veikt šo atbildīgo izvērtējumu (ar visnotaļ dīvaino darba uzdevumu)? Nez, ar kādu motivāciju?

Salīdzinājumam – vēl pagājušogad apmēram desmitreiz lielāks atalgojums tika paredzēts tikai par niecīgas daļas EM "OIK lēmumu" izvērtēšanu.

Ir skaidrs, ka šāds "neatkarīgais juridiskais izvērtējums" stiprinās ne jau ekonomikas ministra pozīciju cīņā ar OIK afēru.

Pelavas un graudus – atsevišķi!

Ekonomikas ministrijai līdz šim ir bijusi ļoti īpatnēja, teiksim tā, izpratne par tiesisko paļāvību – ka jārūpējas tikai par OIK saņēmēju tiesisko paļāvību, bet "nez kāpēc" tiek noklusēts, ka arī mums, visiem pārējiem, arī OIK maksātājiem, ir tiesiskā paļāvība. Mums, maksātājiem, ir pamats būt tiesiski paļāvīgiem, ka sistēma ir izveidota atbilstoši, tiesiski un tās darbība tiek atbilstoši uzraudzīta, ka atbalstu saņem tikai tie komersanti, kam tas pienākas, un tikai tādā apjomā, kāds tiem pienākas.

Diemžēl ir pamats to apšaubīt – kā tas tika uzskatāmi pierādīts, īstenojot parlamentārās uzraudzības procedūras.

Vairāk nekā gadu EM solīja Saeimai sagatavot nepieciešamos grozījumus likumos, kas nodrošinātu, ka šī valsts atbalsta sistēma tiek atbilstoši uzraudzīta un ka atbalsts tiek sniegts tikai tiem komersantiem, kuriem tas pienākas, un tikai tādā apmērā, kāds ir nepieciešams. Taču EM šādus priekšlikumus Saeimai "nez kāpēc" tā arī nespēja iesniegt (lai gan sabiedrībai katru nedēļu nākas samaksāt par vairākus miljonus lielo OIK slogu).

Mēs droši vien vēl joprojām varētu turpināt gaidīt šos likumu grozījumus, ja vien Saeimas Tautsaimniecības komisija pati nebūtu tos iniciējusi un virzījusi izskatīšanai Saeimā. Tas notika jau 12. Saeimas sasaukumā – pagājušajā septembrī. Šī Saeima ir pārņēmusi šo grozījumu izskatīšanu, bet tie jau vairāk nekā divus mēnešus ir "iestrēguši" otrajā lasījumā Tautsaimniecības komisijā, kur gaida savu izskatīšanu.

Šie grozījumi novērš būtiskas nepilnības, kuras tiek pieļautas, īstenojot pašreizējo atbalsta sistēmu. Būtībā EM tās jau sen bija jānovērš, darbojoties tagadējās likumdošanas ietvarā, taču EM to "nez kāpēc" nav darījusi – veikt atbilstošas, reālas pārbaudes, lai nodrošinātu, ka komersanti pilda atbalsta nosacījumus, ka atbalstu tiesīgi saņemt tikai tie komersanti, kuri izpilda atbalsta nosacījumus, ka nelikumīgi izmaksātais atbalsts ir atgūstams un ka izmaksājamā atbalsta apjomam (tiem, kuriem tas vispār vēl pienākas) ir jābūt samērīgam, ņemot vērā visus pirms tam komersantam izmaksātos atbalstus un Eiropas Komisijas noteiktos peļņas ierobežojumus.

Šādi likuma grozījumi jau sen būtu nodrošinājuši ātru un būtisku OIK sloga samazinājumu, turklāt izbeigtu daudzās spekulācijas ap OIK saņēmēju "tiesisko paļāvību", jo atsijātu pelavas no graudiem, iespējams – lielāko daļu bļāvēju.

Jānorāda, ka Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadība saskaņā ar koalīcijas vienošanos tagad ir nodota KPV rokās – to ir uzticēts vadīt Jānim Vitenbergam.

"Būt vai nebūt?"

Šāda situācija ir lieliska iespēja KPV īstenot savus vēlētājiem dotos solījumus saistībā ar OIK, neskatoties uz partneru gaidām uz KPV izgāšanos, jo KPV, lai varētu tos īstenot – vismaz sagatavot, nav vajadzīgs neviens cits, nav vajadzīgs arī prasīt vēl kādam atļauju, – jo mandāts tam gan koalīcijā (koalīcijas līgumā un valdības deklarācijā ierakstīts), gan Saeimā jau ir saņemts.

Vēl viens instruments, kas KPV lieti noderētu, ir prasmīgi izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija – to KPV savulaik bija solījusies. Lai šīs komisijas darbs būtu jēgpilns un tā dotu vajadzīgo pienesumu, tās veiksmes atslēga ir prasmīgi izstrādāts komisijas darba uzdevums, kuru komisijai nāktos pildīt neatkarīgi no tā, kas būtu šīs komisijas vadībā. No šādas izmeklēšanas komisijas tad varētu sanākt laba runga, ko KPV varētu parādīt arī saviem nelabvēļiem.

Ir taču skaidrs – ja KPV uzdrošināsies izmantot tai doto mandātu īstenot reālas, mērķtiecīgas, kompetentas darbības OIK afēras izbeigšanai, to mēģinās "noņemt no trases", vai arī no trases tad var nākties noiet kādam citam, kurš ir piesedzis un guvis labumu no šīs OIK afēras, – tad uz politiskās skatuves var palikt pavisam citāds izkārtojums, nekā to bija iecerējuši režisori, uzsākot šo izrādi.

Ir labi saprotams, ka neko tādu KPV neļaus izdarīt – pat iedomāties to uzsākt. Pamatojums tam jau tiek gatavots pēc klasiskās afēras shēmas, kā tas jau ir ticis īstenots ne reizi vien, – pārdodot valstij piederošus uzņēmumus vai valstij nopērkot kaut ko nesamērīgi dārgi. Vispirms ir vajadzīgs kāds, kurš sniedz vajadzīgo "kompetento atzinumu", par kuru, protams, nav jāatbild, bet uz kura pamata amatpersonas var pieņemt vajadzīgo lēmumu – un arī par to neatbildēt, jo labticīgi ir paļāvušās uz šo atzinumu. Jebkādi iespējamie KPV centieni īstenot savus dotos solījumus tiks pasniegti kā populisms un bezatbildība, un nebūs pretargumentu, lai to atspēkotu, jo neviens jau tos nebūs sagatavojis – tam nepieciešams atbilstošs resursu patēriņš, kompetence un darbs, bet nevienam jau tas nav īsti vajadzīgs – visiem, kas tagad piedalās spēlē, ir izdevīga pašreizējā situācija, kad ir aitu bars, kuru var cirpt un cirpt, kamēr aitas skatās viena uz otru un turpina domāt, ka tā jau tam arī jābūt.

Tad jau, visdrīzāk, tā arī būs, lai gan varētu būt pavisam citādi. Pavasaris rādīs...