Ivars Zariņš: 'Covid 19' – kādēļ pūst, ja var dzēst?!
Foto: LETA

Pirmdien, 16. martā, Saeima apstiprināja kārtējo lēmumu saistībā ar pasākumiem vīrusa "Covid-19" izplatības ierobežošanai. Paredzēto pasākumu klāsts ir plašs, un ar to katrs var iepazīties šeit. Bet cīņā ar vīrusa radītajām sekām (ne cēloņiem) dažas labas varas partijas jau ir gatavas demonstrēt vēl lielāku apņēmību – solot tam atvēlēt veselu miljardu. (Tās pašas, kuras nupat "nespēja" atrast jau likumā skaidri noteiktos (!) 120 miljonus veselības aprūpei – tiem mediķiem, kuriem tagad ir jātiek galā ar šo vīrusa epidēmiju...)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tāda politiķu gatavība, protams, ir aizkustinoša. Vēl jo vairāk aizkustinoša šķiet iespēja tikt pie svešas naudas dalīšanas, par kuras atdošanu pašiem, visticamāk, atbildēt vairs nenāksies.

Negribētos domāt, ka tāpēc tie pasākumi, kas visefektīvāk ierobežotu vīrusa izplatību (piemēram, pašizolācija), piedāvātajā pasākumu plānā vairāk ir tikai formāli uzskaitīti, tomēr par to īstenošanu dzīvē nav vispār padomāts – tādējādi it kā formāli ierobežojot vīrusa izplatību, bet reāli ļaujot šai sērgai izplatīties.

Var, protams, fokusēties uz varonīgu cīņu ar vīrusa radītajām sekām, taču daudz, daudz efektīvāk vīrusa izplatīšanās ierobežošanu varētu nodrošināt, pirmkārt fokusējoties uz vīrusa izplatīšanās cēloņiem – inficētajām personām –, lai novērstu iespēju citiem inficēties.

Diemžēl tas tiek darīts tikai deklarāciju līmenī – no visiem stūriem uzstājīgi atgādinot par pašizolācijas nepieciešamību, naivi uzskatot, ka ar to būs pietiekami, lai šī sociālā distancēšanās tiktu īstenota.

Amatpersonām tīk norādīt, ka vīrusa ierobežošana ir katra atbildība un katra pienākums ir pildīt valdības lēmumu. Taču pavisam aplami būtu lolot ilūzijas, ka mūsu sabiedrības apziņa ir tādā līmenī, ka, pieņemot pat saprātīgus valdības lēmumus, tie tiks atbilstoši pildīti. Jau tiek ziņots par personām, kuras, atgriezušās no inficētajiem rajoniem, pretēji pienākumam pašizolēties, taisnā ceļā no lidostas devušās uz lielveikaliem iepirkties. Un diez vai šāda rīcība ir saistīta tikai ar izpratnes trūkumu par pašizolāciju un tās nepieciešamību.

Var jau, protams, turpināt spēlēties un pārprast demokrātiskas sabiedrības vērtības, savā nenobriedušajā prātā nespējot tās pareizi piemērot, līdzīgi kā ugunsgrēka laikā, kad tā vietā, lai dotu skaidras komandas, uzņemtos atbildību un veiktu vajadzīgās darbības ugunsgrēka dzēšanai, nodarbotos ar apģērba saskaņošanu, kas nebūtu aizskarošs nevienam ugunsgrēka vērotājam un kuru tad varētu izmantot, dodoties dzēst ugunsgrēku.

Ar vēl lielāku absurdu pašlaik nodarbojas tie, kuriem tagad ir jāpieņem lēmumi par šīs sērgas ierobežošanu. Tā vietā, lai efektīvi cīnītos ar šī vīrusa izplatības cēloņiem pašā saknē – nodrošinātu efektīvu pašizolācijas mehānismu, tas ir, neļautu inficētajām vai potenciāli inficētajām personām pārnest šo vīrusu citiem –, valdība aprobežojas tikai ar paziņojumiem par šo personu pašizolācijas nepieciešamību, laikam jau uzreiz pati apzinoties, ka šie paziņojumi netiks izpildīti, jo tā vietā, lai reāli nodrošinātu šo pašizolāciju, tiek paredzēts tērēt milzīgus resursus un radīt visai pārējai sabiedrības daļai apjomīgus apgrūtinājumus (līdz pat visas sabiedrības pašizolēšanai – tā vietā, lai nodrošinātu to atsevišķām personām!).

Rezultātā sanāk tieši otrādi – vēl vairāk cilvēkus ierobežojošs, vēl antidemokrātiskāks risinājums – gan no īstenoto ierobežojumu, gan no finanšu līdzekļu patēriņa aspekta –, kad par dažu personu bezatbildību ir jāatbild un smagi jāmaksā visai pārējai sabiedrībai. Un tikai tāpēc, ka kāds nav spējīgs dot vajadzīgās komandas ugunsgrēka dzēšanai.

Saprotot, ka infekcijas avotu izolācija ir kritiski svarīga efektīvai sērgas ierobežošanai, un saprotot, ka sabiedrības apzinība caurmērā nav pietiekama, lai to varētu nodrošināt, ir jāveic papildu pasākumi, kas būtu pietiekami, lai šis pašizolācijas mehānisms reāli darbotos. Tas taču ir elementāri saprotams!

Viens no šādiem pasākumiem reālas un efektīvas pašizolēšanās nodrošināšanai būtu identifikācijas iekārtu ieviešana, kuras būtu jālieto personām, kurām ir pienākums pašizolēties.

Lai šo iekārtu ieviešana sniegtu vajadzīgo efektu, būtu jānodrošina atbilstoša to funkcionalitāte (tā varētu būt dažāda atkarībā no identificējamās personas statusa).

Vispirms jau, protams, šai iekārtai visu laiku būtu jābūt kopā ar pašizolējamo personu, piemēram, tā varētu būt aproce, kuru pati persona nevar noņemt, to nesabojājot, un tai vajadzētu būt viegli pamanāmai citiem – piemēram, košas krāsas aproce, kura ietver arī īkšķa locītavu.

Nepieciešams, lai šī iekārta nodrošinātu ģeolokācijas iespējas, identifikācijas iespējas un citas informācijas apmaiņas iespējas, kas būtu nepieciešamas pašizolācijas sekmīgai monitorēšanai (šādas monitorēšanas iekārtas jau ir Latvijas rīcībā). Piemēram, šī iekārta varētu reaģēt arī uz dažāda veida skeneriem – tostarp tiem, kas stāv visos veikalos, lai novērstu zādzības. Un tad iekšlietu ministram nebūtu jānodarbojas ar šoviem, solot veikt apjomīgas policijas patruļas lielveikalos un sabiedriskās pulcēšanās vietās, lai ķertu iespējamos pašizolācijas pārkāpējus, – pietiktu ar vienu skeneri pie lielveikala ieejas, kurš pats ziņotu par katru šādu pārkāpumu.

Atkarībā no konkrētai personai nepieciešamā pašizolācijas režīma (ja tādi tiek paredzēti dažādi – piemēram, inficētām personām, personām, kuras nav inficētas, bet ir atradušās saskarē ar šādām personām, kuras aprūpē tās u. c.) aproces varētu būt dažādas, arī vizuāli viegli atšķiramas – tādas, kuru nēsātāji nedrīkst atrasties sabiedrībā un pārkāpuma gadījumā būtu uzreiz izolējami (par tiem ziņojot atbilstīgajām iestādēm vai amatpersonām), vai tādas, kuras pieļauj personas atrašanos sabiedriskā vietā, izpildot noteiktus nosacījumus, arī citiem attiecībā uz šo personu, piemēram, ieturot noteiktu kontaktēšanās distanci.

Jebkurš, kurš ir mēģinājis strādāt ar savu uzmanību, zina, ka ir praktiski neiespējami visu laiku noturēt savu uzmanību pat uz vienkāršāko lietu. Tāpēc kaut vai elementārā prasība ievērot 2 metru distanci vienmēr un visur netiks ievērota – par to tiks aizmirsts ik pa brīdim vai vispār, tā pastāvīgi radot vīrusa pārnešanas risku. To ievērot būtu daudz reālāk, ja cilvēks redzētu un skaidri apzinātos tos brīžus, kad tā tik tiešām ir svarīga un ir jāievēro, piemēram, ieraugot sev blakus cilvēku ar atbilstošu aproci. Tad šāda distances ievērošanas prasība darbotos daudz efektīvāk. Un darbotos reāli.

Lai šis mehānisms būtu pēc iespējas efektīvāks un visaptverošs (un arī demokrātiskāks), tas būtu jādarbina ne tikai ar pātagu – paredzot atbildības mehānismu šo aproču nēsātājiem –, bet arī dodot viņiem bonusus, kas motivētu apzinīgi piedalīties šajā pašizolēšanās sistēmā, piemēram, paredzot finansiālas kompensācijas, veselības (slimības) stāvokļa monitoringa un sociālos pakalpojumus, kas motivētu cilvēkus nevis izvairīties, bet gan piedalīties šajā sistēmā.

Rezultātā visi būtu ieguvēji – gan tie, kuri apzināti piedalītos šajā pašizolācijas sistēmā, gan visa sabiedrība kopumā, jo tas ne tikai efektīvi ierobežotu sērgas izplatību, bet šāda sistēma sabiedrībai izmaksātu simtiem, tūkstošiem reižu mazāk, nekā izlaižot šo sērgu apritē, kā tas tagad tiek darīts, vienkārši paziņojot, ka tā nevajag darīt!

Lieki būtu jautāt: kas sabiedrībai būs lētāk, ērtāk un drošāk – apmaksāt viena pašizolētā izmaksas vai pēc tam segt zaudējumus, kas radušies tāpēc, ka šī persona netika izolēta, sedzot simtiem "darba nespējas lapu", veselības aprūpes izdevumus, ekonomikas ierobežojošo pasākumu negatīvo efektu utt.? Rezultātā arī negatīvais iespaids uz valsts ekonomiku būtu nozīmīgi mazāks. Tikai tad, iespējams, kādam to miljardu var nesanākt sadalīt tā, kā bija iecerēts...

Tāpēc labāk turpināsim pūst ugunsgrēku, lai vairāk būtu, ko dzēst?

PS. Diemžēl šī vīrusa epidēmija nav pēdējā, ar ko mums nāksies saskarties. To nosaka gan klimata pārmaiņas, kuras no dienvidiem pamazām mūsu virzienā nes visdažādākās sērgas, ar kurām Eiropa vēl tikai sāk saskarties, gan hibrīdkara tehnoloģiju tālāka attīstība, kur noteikti visu šo vīrusa radīto jezgu izmantos vēl ne reizi vien, bet jau daudz izkoptāka scenārija versijā. Tāpēc svarīgi ir izdarīt secinājumus no šī vēl salīdzinoši "maigā" vīrusa uznāciena un piestrādāt pie savu kļūdu labojuma.

Jebkura krīze ir arī iespēju laiks. Viena no mūsu iespējām ir izveidot šādu efektīvu pašizolēšanās sistēmas mehānismu un nodemonstrēt tā darbību visai pasaulei. Tas nākotnē varētu būt pieprasīts augstas pievienotās vērtības eksporta produkts un labs pienesums mūsu valsts tēla veidošanai – kā vietai, kurā spēj parūpēties par cilvēkiem un nodrošināt drošu vajadzīgo dzīves vidi pat visskarbāko jauno globālo dzīves izaicinājumu gadījumā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form