Ivars Zariņš: Jautājums par Latvijas ārpolitiku ir jautājums par mums pašiem
Foto: Publicitātes foto

Ārpolitika, tas ir iekšpolitikas turpinājums. Nav dzirdēts, ka kādas citas valsts iekšpolitikas mērķis būtu parūpēties par Latviju. Tāpēc ir naivi domāt, ka atliek tikai atrast pareizo vietu, pareizo kompāniju, kur atrasties, un par sevi būsim parūpējušies.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tas ir bērnisķīgi naivi - dalīt pasauli sliktajos un labajos onkuļos, kas varētu par mums parūpēties. Patiesībā ir tikai intereses, kuras katrs cenšas realizēt izmantojot citus - atšķirās tikai rafinētības pakāpe ar kādu tās tiek īstenotas. Ja kāds nespēj vai nevēlas to ieraudzīt, tad tas, piedaloties šajā spēlē, nevis iegūst savu interešu piepildījumu, bet gan kļūst par citu interešu sastāvdaļu, pats labprātīgi iesaistoties tajā.

Tas ir visefektīvākais veids, kā īstenot savu ārpolitiku - tā, lai citi labprātīgi vēlētos izdarīt to, kas tev ir vajadzīgs.

Izskatās, ka pašlaik šajā spēlē mēs esam vairāk spēlejam tos otros...

Tas vēl būtu saprotams Latvijas attiecībās ar pieredzējušajām Eiropas valstīm, kuras gadsimtiem ir izkopušas šīs prasmes pastāvēt par savām interesēm. Tomēr attiecībā uz mūsu kaimiņiem, mums vajadzētu būt spējīgiem panākt vismaz kaut kādu cienījamu savstarpējo interešu paritāti.

Ārlietu ministra(AM) ikgadējā ārpolitikas ziņojumā kā viena no prioritātēm minēta: "Baltijas valstu sadarbības padziļināšana, Latvijas interesēm atbilstošu kopīgu risinajumu īstenošana īpaši akcentējot enerģētiku un transportu."

Šajā kontekstā tiek minēta sadarbība konkrētos projektos – Visaginas AES un Rail Baltica.

Visaginas AES projektā Latvijai būtu jāiegulda Lietuvā investīcijas miljardu apmērā un tas nenoliedzami būs izdevīgi Lietuvai, bet kāds izdevīgums būs Latvijai? Tas ir jautājums uz kuru Latvijas atbildīgās amatpersonas joprojām nespēj atbildēt, bet tas netraucē šo projektu noteikt kā savu prioritāti! Vai tiešām tas ir visizdevīgākais veids kā Latvijai iztērēt kādu miljardu, to ieguldot citas valsts ekonomikā? Vajadzētu taču vispirms uz to zināt atbildi, pirms pasludināt to par prioritāti.

Kā prioritāte noteikta sadarbība Rail Baltica projektā. Šī ir acīmredzami izdevīga iniciatīva Igaunijai, un tāpēc to tā cenšās virzīt ES Transporta komisārs, bijušais Igaunijas premjerministrs, bet Latvijai ekonomiskais labums no tā visa ir ļoti apšaubāms, pat pie šo projekta aizstāvju sniegtajiem ļoti optimistiskajiem apsvērumiem. Iespējams tāpēc Latvijas atbalstu šim projektam tiek mēģināts iegūt, piedāvājot iespēju izmantot lielāku Eiropas struktūrfondu līdzfinansējumu, līdz galam gan nepasakot, ka šo naudu ir paredzēts izdalīt pamatā no Kohēzijas fonda Latvijas 'nacionālās aploksnes'- tas ir no tiem līdzekļiem, kas paredzēti citiem Latvijas projektiem, un tikai neliela daļa nāks no Eiropas TEN-T finansējuma programmas.

Bet galvenais, ka īstenojot šo projektu Latvijai visdrīzāk vairs nepietiks līdzekļu veikt sava dzelzceļa modernizāciju, un līdz ar to sekmīgi konkurēt par tranzīta plūsmām Austrumu – Rietumu virzienā, kas dod apmēram 90% visas kravu plūsmas, un Latvijai ir ekonomiski ir daudz svarīgāk nekā piedāvātātais Rail Baltic Dienvidu-Ziemeļu virziens.

Šādu, citām Eiropas valstīm vajadzīgu projektu prioritēšana, protams, stiprina Latvijas tēlu kā Eiropas un Baltijas kopīgo interešu īstenotāju, un mēs noteikti saņemsim atkal kārtējo uzslavu no citiem, par to kādi esam malači, kāda mums ir pareiza attieksme, un kādu paraugu mēs demonstrējam citiem, tomēr gribētos arī, ka šajā kontekstā Latvijai būtu piedāvājums Eiropai, nu vismaz saviem kaimiņiem, lai īstenotu arī savējās intereses – piemēram attīstītu Rīgas lidostu, kā optimālu risinājumu lidojumu tranzītam starp Āzijas un Amerikas valstīm, vai lai īstenotu Latvijas dzelzceļa elektrifikāciju, nodrošinot caur Latviju augstākas efektivitātes un lielākas kapacitātes tranzīta koridoru.

Diemžēl nekādu tādu projektu īstenošana Latvijas politikā nav paredzēta. Kā vienīgais Latvijas projekts Baltijas sadarbības kontekstā tiek minēts sašķidrinātās gāzes termināls, kas ir visnotaļ ironiski, zinot, ka gan lietuvieši, gan Igauņi ir paziņojuši un jau ķērušies paši pie savu termināļu projektu realizācijas – Lietuva, kas ir lielākais gāzes patērētājs Baltijā, jau pat uzsākusi termināļa iepirkuma procedūras.

Savukārt Latvija ir jau daudzkārt paziņojusi un mērķtiecīgi īsteno politiku, kas vērsta uz gāzes patēriņa samazināšanu, un tas vēl vairāk samazina sašķidrinātā gāzes termināļa ekonomisko pamatotību un izdevīgumu priekš Latvijas, kurš jau tāpat bija apšaubāms pat pie visu trīs Baltijas valstu sadarbības nosacījuma.

Ja paskatamies uz Eiropas un Latvijas savstarpējo tirdzniecības bilanci, tad Latvijas eksports uz Eiropu 2011 gadā sastāda apmēram 4 miljardi latu, savukārt Latvijas imports no Eiropas sastāda vairāk kā 5 miljardus latu – Eiropas ekonomika uz Latvijas rēķina pagājušā gada laikā ir ieguvusi vairāk kā miljardu Latu lielu tirdzniecības saldo sev par labu, spējot notirgot mazajam Latvijas tirgum krietni vairāk, nekā Latvija visai Eiropai. Tas nav pārmetums Eiropai, tā ir viela pārdomām mums, par to cik efektīvi mēs spējam īstenot savas intereses Eiropā.

Neviens neapšauba, ka Latvijas vieta ir Eiropas Savienībā, un pilnībā ir jāpiekrīt ārlietu ministra teiktajam Saeimas debatēs: " ir laiks uzdot jautājumu: kāda ir Latvijas vieta Eiropas Savienībā?" Būtu vietā arī piebilst- ir laiks uz to arī beidzot atbildēt! Pēdējais laiks! Jo Latvijai šogad ir jāpieņem lēmumi, kas noteiks tās tālāko attīstību uz daudziem gadiem, vai pat vispār var izšķirt Latvijas tālāko likteni un tās nacionālo pastāvēšanu.

Runa ir par Eiropas fiskālās politikas iniciatīvām. Bažas tam ir pamatotas, redzot, cik nepārdomāts un skaisti deklarētajiem mērķiem neatbilstošs ir Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā piedāvātais realizācijas mehānisms - tas ne tikai nenodrošinās likumā deklarēto valsts ilgtspējīgo attīstību, ne tikai nenovērsīs tā saucamo ekonomikas 'burbuļu' veidošanos - tas vispār nerisina tos uzdevumus attiecībā uz strukturālo deficītu, par kuriem ES galotņu tikšanās reizē pagājušā gada 9.decembrī tika panākta vienošanās, un kurai tik kvēli vēlās pievienoties arī Latvija.

Tāpēc Saeimas ārpolitikas debatēs gandarījums bija dzirdēt, ka vismaz Ārlietu ministrija aicina īstenot "atbildīgu ekonomisko un fiskālo politiku valsts konkurētspējas un iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai".

Piedāvātais Fiskālās disciplīnas likumprojekts, kuru Saeima jau ir paspējusi apstiprināt pirmajā lasījumā, nodrošina tieši pretējo - bezatbildīgu fiskālo politiku, kas nav vērsta uz valsts konkurētspējas veicināšanu un iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu. Visu atbildība tiek uzticēta formulai, kuras pamatotību tā arī neviens nav spējis izskaidrot, svarīgākos tās parametrus, nosakot ar matemātisku manipulāciju palīdzību, nevis balstot tos uz nopietnu makroekonomisko parametru analīzi, kā tas tiek darīts tajās Eiropas valstīs, kuras mēs minam sev par piemēru, bet kuras piemēram diemžēl tomēr nesekojam, līdz ar to rezultātā ar šādu likumu reāli iegūstot kaut ko pavisam citu pretēji publiski deklarētajam.

Šajā sakarā ļoti atbalstāma ir ministra paustā atziņa attiecībā uz fiskālās politikas jautājumiem: "stratēģiski lēmumi būs jāpieņem jau šogad, tāpēc to apspriešanā ir jāiesaista visi valstij pieejamie resursi un ieinteresētās puses".

Tas ir tas, ko apspriežot Fiskālās disciplīnas likumu, piedāvāja opozīcija - pirms pieņemt šādu likumu, nevairīties atrast laiku to apspriest ne tikai baņķieru un politiķu aprindās, bet arī ar atzītiem ekonomikas ekspertiem, vēlams pieaicinot arī starptautiski atzītus ekspertus. Jo šis jautājums tik tiešām ir ļoti nozīmģs Latvijas tālākai pastāvēšanai.

Koalīcijai nevajadzētu baidīties no šādām debatēm, ja tās pozīcija ir pareiza un pamatota - tas tikai nostiprinās šīs pozīcijas pamatotību, ja ne - tad izlabos to!

Rezultātā ieguvēji būsim mēs visi – pirmkārt, jau Latvijas valsts. Nav saprotams, kāpēc vairīties no tādas diskusijas? Jo pretējā gadījumā likmes, ko maksāsim, var sanākt ļoti augstas- nepareizu fiskālās disciplīnas pamatprincipu noteikšana var novest pie tā, ka Latvija nolemj pati sevi atpalicībai kļūstot vienkārši par Eiropas interešu piedēkli- par darbaspēka un preču noieta tirgu citām Eiropas valstīm, nespējot konkurēt ar tām.

Mēs esam krīzes vētras sisti un esam izturējuši to, par spīti tam, ka tika izvēlēts risinājums, kas bija pats vienkāršākais un ērtākais priekš valdības, bet visnežēlīgākais priekš Latvijas tautas.

Tagad, kad citas Eiropas valstis ir smagu lēmumu priekšā, un meklē risinājumus, kā pārdzīvot šo vētru, mums vajadzētu nevis bikli neziņā mīņāties kopā ar tām, bet izmantot to, lai dotos uz priekšu - beidzot nodefinējot savas attīstības prioritātes, savu attīstības stratēģiju un sākt mērķtiecīgi īstenot to. Parādot, ka Eiropā ir kāda valsts, kas zina, ko darīt šajā sarežģītajā situācijā un ir spējīga to izmantot sev par labu - no ciešanu ielejas kļūstot par veiksmes stāstu. Tieši tā ir mazas valsts priekšrocība šajā sarežģītajā laikā – spēt ātri pārorientēties un pārkārtoties, un izmantot tās daudzās iespējas, kuras nespētu vai būtu grūti izmantot lielajām valstīm. Tomēr mums joprojām nav skaidras savas attīstības prioritātes un nav sava attīstības plāna, kuru būtu gatavi mērķtiecīgi īstenot. Varbūt tieši tāpēc, ka neesam gatavi neko paši darīt un tāpēc meklējam kārtējo iemeslu (likumu), lai neko arī nevajadzētu darīt?

Jautājums par Latvijas ārpolitiku, ir jautājums par mums pašiem – kādi mēs esam gatavi būt: gudri un uzņēmīgi, kas spējīgi prasmīgi izmantot apkārtējos apstākļus, lai parūpētos par savas valsts un tautas interesēm, vai arī tādi, kas baidās paši kaut ko darīt, bet tikai pakalpīgi skatīties uz citiem, meklējot aiz kā muguras paslēpties, kam uzticēt savu problēmu atrisināšanu.

Jā, ir jāmeklē sev sabiedrotie, tikai vienmēr ir jāatceras, ka ārpolitika tas ir iekšpolitikas turpinājums, un ja mēs nebūsim gatavi paši cīnīties un pastāvēt par savām interesēm, mēs vienkārši būsim citu interešu sastāvdaļa - par mums parūpēsies, bet parūpēsies kā tas ir ērtāk citiem - mums joprojām būs paši zemākie Eiropas struktūrfondu maksājumi, mūsu cilvēki, kurus Latvija ir izaudzinājusi un izskolojusi, turpinās doties projām, lai strādātu un radītu vērtības citās valstīs, savukārt mēs turpināsim tās importēt, joprojām vairāk barojot citu valstu, nevis savas valsts ekonomiku, paši turpinot nīkt zem parādu sloga.

Ja mēs vēlamies, lai mūsu tautieši atgrieztos mājās, ja vēlamies, lai Latvija kļūst par valsti, ar kuru var lepoties, un kurā cilvēki vēlas dzīvot kopā nevis strīdēties, jo šī valsts ir spējīga par tiem parūpēties, mums vispirms pašiem ir jānotic, ka esam spējīgi izveidot šādu valsti, nevis joprojām turpināt meklēt un radīt ieganstus, kāpēc mēs neesam spejīgi to izdarīt. Savādāk ne ar kādiem likumiem to nenodrošināsim, un neviens cits to mūsu vietā arī neizdarīs, lai cik labs un gudrs 'onkulis' tas būtu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form