Ivars Zariņš: Kā pārdzīvot kovida ziemu bez kovida idiotisma?
Foto: DELFI

Nekas uz šīs pasaules nav tikai slikts vai tikai labs. Arī šī Covid-19 sērga, kas nesusi daudz nelaimju un posta visai Latvijas sabiedrībai, ir devusi tai iespēju vērtīgām atziņām un vielu pārdomām (vismaz pārdomām!), piemēram – ar kādu mazspēju, nekompetenci un bezatbildību rīkojas vara Latvijā. Un kādēļ mums ir tā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pašiem varnešiem, protams, tā nešķiet. Un tas ir tikai vēl viens uzskatāms apliecinājums to spējai adekvāti vērtēt notiekošo. To uzskatāmi apliecina arī šīs valdības vadītāja teiktais 14. decembra LTV raidījumā "Viens pret viens" (ap 2.30 minūti), kurā bez ironijas, pilnīgi nopietni Krišjānis Kariņš visai Latvijas sabiedrībai sniedz savas valdības darbības vērtējumu: "Neskatoties uz visiem izaicinājumiem, neskatoties uz to, ka valdībai nav priekšrakstu, kā rīkoties šādos ārkārtas apstākļos, mēs esam pieņēmuši, varētu teikt, labāko iespējamo lēmumu un (spējuši) virzīties tomēr uz priekšu..."

Hmm, pēc tā visa, kas noticis, kādi lēmumi un kā ir tikuši (vai nav tikuši) pieņemti, – ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam, lai kaut ko tādu atļautos apgalvot?!

Laikam tomēr labākais būtu bijis sekot šim jau laicīgi izteiktajam ieteikumam – šeit.

Tiešām nevarēja labāk?

Tas ir retorisks jautājums. Bet laikam jau – ne visiem. Jo sevišķi šai varai, kas izmisīgi, līdzīgi kā "Titānika" pirmās klases pasažieris, kurš beidzot ticis pie sava glābšanas riņķa – vakcinācijas, nu neko citu nevēlās atzīt, krampjaini turas tikai pie tā, citādi baidoties noslīkt.

Diemžēl bažas tieši par savu noslīkšanu, nevis rūpes par efektīvu Covid-19 krīzes vadību, ir šīs varas vakcinācijas stratēģijas pamatā.

Tieši šāda stratēģija ir ļoti ērta mazspējīgajai varai – pašai vairs neko daudz necenšoties darīt (jo, nedod Dievs, atkal nāksies pielemt kaut ko un lemtā neadekvātums visiem atkal būs redzams), bet pārliekot visu atbildību par krīzes pārvarēšanu uz citu pleciem. Un nu jau sabiedrība, nevis valdība ir atbildīga par neveiksmīgo krīzes pārvarēšanu – jo tā nepakļaujas valdības noteiktajam vakcinācijas kursam. Tā ir ērta iespēja savas vainas novelšanai.

Vakcinācija ir svarīgs instruments Covid-19 krīzes pārvarēšanai, taču koncentrēties tikai uz vakcināciju, pastiprinot to ar ierobežojumiem – lai spiestu cilvēkus vakcinēties, nevis lai efektīvāk vadītu Covid-19 krīzi, ir fundamentāli kļūdaina stratēģija, jo īpaši pašreizējos apstākļos, kad ar vakcinācijas palīdzību nav iespējams ierobežot infekcijas izplatīšanos, un varas uzturēto ierobežojumu mērķis ir nevis infekcijas ierobežošana, bet cilvēku piespiešana vakcinēties (to publiski atzīst arī pati vara).

Turklāt šī fundamentāli kļūdainā stratēģija mums visiem ļoti dārgi izmaksās – vakcinācijai paredzētie 134 miljoni eiro šī gada budžetā ir nieks, salīdzinot ar neadekvāto lēmumu radītajām sekām (par to vēlāk).

Par to, ka ir iespējami arī citi instrumenti infekcijas ierobežošanai, šai varai ir norādīts ne reizi vien (piemērs – šeit), taču šī mazspējīgā vara nevēlas to uzņemties (jo tas nozīmē papildu atbildību). Varas primārā vēlme ir acīmredzama – norobežot sevi no atbildības (cerībā, ka situācija atrisināsies bez plašākas varas iesaistes) un tāpēc pēc iespējas nedarīt pašai neko. Jo gandrīz viss, ko dara šī vara, izrādās kārtējais vanckars, ja ne vēl sliktāk.

"Zaļā" un "sarkanā" bezjēga

Tas arī izskaidro pašlaik varas uzturētā "zaļo/sarkano" režīma esību, kurš pašreizējos apstākļos (omikrona izplatīšanās specifika) daudzviet ir acīmredzami neloģisks, pat absurds – no Covid-19 izplatības ierobežošanas loģikas. Piemēram, koncentrējot nevakcinētos "sarkanajā zonā" (tātad paaugstinot tur inficēšanās riskus), mēs varbūt kaut kādā posmā panākam infekcijas izplatīšanās ierobežošanu "zaļajā zonā", taču naivi ir iedomāties, ka pēc tam šie cilvēki nesajauksies un netiks iegūts pretējs efekts. Turklāt šādas separēšanas īstenošana ne tikai rada zaudējumus nozarēm, bet arī valstij izmaksā daudzus miljonus, kurus šī vara sedz aizņemoties – padarot mūs par aizvien lielākiem parādniekiem.

Ventilācija, nevis vakcinācija!

Jau kopš Covid-19 pandēmijas sākuma ir zināms, ka šī infekcija izplatās aerosola veidā. Svaigā gaisā, ievērojot minimālu piesardzību, inficēties ir gandrīz neiespējami. Pamatā inficēšanās notiek iekštelpās. Nodrošinot atbilstošu gaisa kvalitātes līmeni telpās, inficēšanos var būtiski samazināt. Tā kā Covid-19 gaisā nonāk ar cilvēka izelpu, tad, kontrolējot CO2 līmeni, ir iespējams kontrolēt nepieciešamo gaisa kvalitātes līmeni, lai tas būtu pietiekoši epidemioloģiski drošs. Šis drošais CO2 līmenis tiek lēsts aptuveni 700–900 ppm. Piemēram, "Centers for Disease Controland Prevention" (mūsu SPKC analogs ASV) ieteiktais ir 800 ppm CO2. (skat. šeit)

Ja ar ventilāciju nav iespējams nodrošināt nepieciešamo CO2 līmeni, tad nepieciešamo gaisa kvalitāti ir iespējams panākt, papildus īstenojot gaisa filtrācijas iespējas.

Šāda pieeja paver pavisam citas iespējas nodrošināt tautsaimniecībai un sabiedrībai nepieciešamos procesus epidemioloģiski drošā vidē. Drošākā, nekā to var panākt ar vakcināciju un tai piesaistītiem ierobežojumiem.

Piemēram, lai nodrošinātu nepieciešamo epidemioloģisko drošību tirdzniecībai lielveikalos, nevis īstenot sertifikātu teroru vai ierobežot/liegt veikalu darbību un pēc tam par to izmaksāt kompensācijās desmitiem miljonu eiro apmērā (aizņemtā nauda, kura būs jāatdod mums visiem neatkarīgi no tā, kur esam vai neesam iepirkušies), bet tā vietā noteikt nepieciešamās gaisa kvalitātes prasības un nosacījumus to kontrolei.

Līdzīgi varēja rīkoties arī attiecībā uz mācībām un darbu iekštelpās, dodot iespēju uzņēmējiem pašiem izvēlēties sev atbilstošo drošības protokolu, kādā veidā, izmantojot kādus instrumentus (vakcinācija, ventilācija, darba režīms utt.) nodrošināt nepieciešamos epidemioloģiski drošos darba apstākļus.

Šādi priekšlikumi Saeimā tika iesniegti jau tad, kad šī vara sāka virzīt savu "obligātās vakcinācijas" likumprojektu, – skat. šeit. Tie netika pat izskatīti...

Labāk smirdošs āzis istabā?

Jau pirmajā jaunās izglītības ministres darba dienā, reaģējot uz publiski paustajiem ministres apgalvojumiem, ka "tiks darīts viss iespējamais, lai neatkārtotos aizvadītā mācību gada situācija", lai palīdzētu īstenot šo apņemšanos (apjēgt darāmo), tika iesniegti deputātu jautājumi Nr. 227/J13 "Par pasākumiem, lai nodrošinātu mācību procesu klātienē" – skat. šeit.

Iespēja līdz kārtējam Covid-19 vilnim sagatavot mācību iestādes dažādiem drošības protokoliem, izmantojot dažādus instrumentus – ne tikai obligāto skolotāju vakcināciju –, netika izmantota. IZM nav pat tikusi līdz CO2 mērierīču iepirkšanai, nemaz nerunājot par atbilstošu ventilācijas risinājumu izveidi un uzstādīšanu skolās. Tas tiešām ir "labākais iespējamais, ko varēja paveikt"?

Tā vietā, lai nodrošinātu skolas ar vajadzīgajiem ventilācijas risinājumiem, tiem atbilstošu darba organizācijas metodiku, no darba ir atlaisti simtiem skolotāju, tiek tērēti desmitiem miljonu eiro ārvalstīs ražotu testu iepirkšanai un testēšanas procesa īstenošanai (jo neizvēdinātas telpas ir epidemioloģiski nedroša vide), bērniem ir jānēsā maskas, kuru jēga šādos apstākļos (neatbilstoši ventilētas telpas) ir apšaubāma. Nu gluži kā viduslaikos – kad viena no ieteiktajām metodēm, kā pasargāties no epidēmijas, bija turēt kopā ar sevi telpā kādu pēc iespējas vairāk smirdošu mājdzīvnieku. Izdevās?

Rezultātā daudzviet mācības klātienē vairs nenotiek. Lai gan varēja būt citādi.

Kā samazināt slimnīcu noslodzi?

Slimnīcu noslodzes līmenis ir kritiski svarīgs, lemjot par ierobežojumu nepieciešamību.

Ņemot vērā situācijas specifiku – dominējošā Covid-19 paveida omikrona salīdzinoši augsto lipīgumu, bet vairumā gadījumu – krietni vieglāku slimības gaitu, stacionāru noslodzi varētu samazināt, izmantojot primārās veselības aprūpes iespējas.

Diemžēl tieši šīs varas pieņemto (un nepieņemto) lēmumu dēļ ģimenes ārstu prakses ir pārslogotas. Viens no būtiskākajiem pārslodzes iemesliem pašlaik – šīs varas ciniskie un izmisīgie centieni piespiest cilvēkus revakcinēties (šeit netiek apšaubīta vakcinācijas nozīme, bet gan veids, kā to īsteno šī vara), uzliekot ierobežojošas prasības sertifikātiem. Tā kā alternatīvā iespēja iegūt vai pagarināt sertifikātu ir inficēšanās fakts, kuram saskaņā ar varas noteikto ir jābūt atbilstoši dokumentētam, tad situācijā, kad omikrons strauji izplatās, šāds varas regulējums – "neesi dokumentāli to fiksējis, tātad neesi slimojis" – rada lavīnveida spiedienu uz testēšanas jaudām un uz ģimenes ārstu praksēm. Un abas tiek pārslogotas.

Vēl viens no nozīmīgiem slimnīcu noslodzes faktoriem ir šīs varas apzināti radītā psihoze – ja agrāk sabiedrība pie līdzīgiem simptomiem ne tikai neizmantoja stacionāra pakalpojumus, pat nemēģināja izmantot primārās aprūpes pakalpojumus, tad tagad ir vērojama otra galējība – un tas pārslogo gan primārās aprūpes sistēmu, gan slimnīcas.

Šo pārslodzi varētu mazināt arī, pielietojot modernos ārstniecības līdzekļus, kas ir pierādījuši savu efektivitāti un ir jau arī reģistrēti ES. Latvija ir tik ļoti atturīga to izmantošanā, jo šie medikamenti esot dārgi. Šādu apgalvojumu pamatotība būtu jāvērtē kontekstā ar intensīvās terapijas izmaksām un to pabalstu summām (simtiem miljonu eiro), kuras tiek izmaksātas ierobežojumu dēļ, kas nepieciešami, lai nepārslogotu veselības aprūpes sistēmu. Kas ir dārgāk?

Visdrīzāk patiesie iemesli meklējami iepirkuma specifikā un tajā, ka šāda ārstēšanas iespēja mazinās psihozi un spiedienu uz vakcinēšanos, kuru šī vara redz kā vienīgo savu glābšanas riņķi.

Tā nu šī vara ir kļuvusi par savas piekoptās politikas ķīlnieci, par ķīlnieci padarot gan Latvijas sabiedrību, gan veselības aprūpes sistēmu, kur mediķi kā galeru vergi ir spiesti airēt, lai remdētu varturu iecerētās kaprīzes.

Kā palielināt primārās aprūpes kapacitāti?

Pirmkārt jau – pēc iespējas atslogot ģimenes ārstus no procedūrām (izziņām, apzvanīšanas, testēšanas u. c.), kur nav vajadzīga to kompetence vai saskarsme ar klientu, novirzot to uz citām struktūrām, bet ko ir racionāli atstāt prakses ietvaros – tam nodrošināt papildu finansējumu, lai varētu piesaistīt palīgus, kas to veiks.

Jau sen tas tika piedāvāts – skat. šeit.

Diemžēl šī vara labprātāk dala miljonus visādiem projektiem, veicot apšaubāmas iepirkumu procedūras ārkārtas situācijas piesegā, bet ģimenes ārstu vajadzībām nepieciešamo finansējumu tai tik grūti atrast laikam tāpēc, ka visa šī nauda tad arī aizies tam paredzētajam mērķim – ģimenes ārstu praksēm. Kāds gan no tā labums šai varai?

Ņemot vērā omikrona specifiku, lielu skaitu saslimušo varētu aprūpēt ģimenes ārstu prakses, novēršot to nokļūšanu stacionāros. To darbību nozīmīgi atvieglotu vienotas vadlīnijas ģimenes ārstiem, kas dotu iespēju īstenot efektīvu omikrona ārstēšanu savā praksē. Taču tas netiek darīts, jo kādam šīs vadlīnijas ir jāizstrādā. Nez, kam gan?

Un, protams, – jau pieminētais nepieciešamais finansiālais atbalsts, kas ir salīdzinoši niecīgs (salīdzinot ar tām summām, ar kurām vēlīgi šķiežas šī vara), bet kuru "nez kāpēc" šī vara tā arī nespēj atrast, lai gan "naudas ir tik daudz, cik nekad nav bijis".

"Antivielu sertifikāts"

Pašreizējos apstākļos varas radīto ažiotāžu pēc testēšanās un Covid-19 saslimšanas fakta apliecinājuma (lai nezaudētu vai iegūtu sertifikātu) varētu būtiski mazināt – tādējādi atvieglojot ģimenes ārstu prakses, paredzot iespēju iegūt sertifikātu, balstoties uz antivielu analīžu rezultātiem. Protams, šajā gadījumā (vismaz pie pirmreizēji atklāta gadījuma) sertifikāta derīguma termiņi atšķirtos, nosakot tiem atbilstošas antivielu sliekšņa vērtības (un tas, vismaz pagaidām, būtu pielietojams primāri Latvijas teritorijā, jo Eiropas regulējums šādu sertifikātu izmantošanu ceļošanai pagaidām neparedz).

Lai gan šāds priekšlikums vairākkārt jau ir ticis piedāvāts, šī vara to spītīgi ir noraidījusi. To tiek mēģināts pamatot ar rūpēm par sabiedrības drošību un iespējamo veselības aprūpes sistēmas pārslodzi, kas skan mazliet dīvaini, ņemot vērā reālo Latvijas statistiku: iepriekšējā infekcijas vilnī, pagājušā gada pirmajos deviņos mēnešos, kad mums bija darīšana ar krietni ļaunāku Covid-19 paveidu, kopumā stacionēti tika 11 354 cilvēki, no tiem atkārtoti inficētie bija... 34 cilvēki. (Saskaņā ar pašas Veselības ministrijas sniegto informāciju, atbildot uz Saeimas deputātu jautājumiem, – skat. šeit.)

Tie, kurus interesē izvērstāks šī priekšlikuma zinātniskais pamatojums, ar to var iepazīties šī priekšlikuma anotācijā (skat. šeit).

Par šī priekšlikuma izskatīšanu Saeima lems, visticamāk, jau 3. februāra sēdē.

Zinot šīs varas rīcības principus, nav ilūziju – lai cik pamatots būtu priekšlikums, to paredzami noraidīs, pat neatļaujot sākt tā izskatīšanu un debates pēc būtības, – tāda ir šīs varas piekoptā "bezkompromisa demokrātija", jo jebkuras debates pēc būtības atmaskotu šīs varas mazspēju un nekompetenci.

Lai kādus argumentus izvēlētos šī vara, tās patiesais nevēlēšanās iemesls risināt šo situāciju visdrīzāk ir cits – jo šī sertifikācijas iespēja darbosies pretēji varas uzstādījumam piespiest cilvēkus vakcinēties.

Šāds varas uzstādījums situācijā, kad vakcinācija neierobežo infekcijas izplatību un nav zināma patiesā revakcinācijas ietekme uz cilvēka organismu un tā imunitāti ilgtermiņā, sevišķi, ja vakcināciju tiek spiests veikt, neņemot vērā jau notikušu pārslimošanu, diez vai ir uzskatāms par atbildīgu un adekvātu varas rīcību. Varbūt pat vērtējams kā noziedzīgs...

Kādēļ cīnīties tikai ar sekām?

Vakcinācija, papildu finansējums veselības aprūpes sistēmai, ierobežojošie pasākumi – tas viss, protams, palīdz Covid-19 krīzes pārvarēšanai. Par to visu mēs daudz esam dzirdējuši, jo tam, lai mēs to dzirdētu, tiek tērēti miljoni eiro.

Bet cik daudz mēs esam dzirdējuši no šīs varas par nepieciešamību un iespējām pašiem rūpēties par savu veselību? Vai tiešām vakcinēties un nēsāt maskas ir vienīgais, ko vērts mums ieteikt?!

Šis laiks ir unikāla iespēja uzrunāt cilvēkus, lai pievērstu tos veidot veselīgāka dzīvesveida paradumus. Jo sevišķi tos, kam tas būtu vajadzīgs visvairāk. Šajā virzienā ieguldītie pūliņi un resursi atmaksātos vairākkārtīgi – veselīga dzīvesveida paradumi ne tikai palīdzētu mazināt Covid-19 krīzes ietekmi, bet arī veselības aprūpes sistēmas noslodzi ilgtermiņā.

Taču šī iespēja netiek izmantota – šī mazspējnieku vara gandrīz neko nedara šajā virzienā.

Kādēļ? Laikam baidās par sevi, ka tādējādi cilvēki, vairāk rūpējoties par savu imunitāti, kļūs mazāk atkarīgi no vakcinācijas? Citu izskaidrojumu grūti atrast.

Nākamā gada budžetā vakcinācijas īstenošanai paredzēti vairāk nekā 134 miljoni eiro. Cik paredzēts veselības stiprināšanas pasākumiem, kas palīdzētu stiprināt imunitāti, nu vismaz riska grupām – piemēram, D vitamīna iegādei?

Ir jau daudz pētījumu (piemēram, skat. šeit), kas apstiprina, ka atbilstošs D vitamīna daudzums organismā būtiski samazina slimības smagumu, mirstību ar Covid-19 un saīsina nepieciešamo laiku stacionārai ārstēšanai. Taču mūsu vara to neizmanto.

Un tas ir tikai viens no piemēriem.

Tā vietā, lai tērētu naudu bezjēdzīgās PR akcijās, labāk būtu bijis to novirzīt, piemēram, senioru veselības nodarbību organizēšanai brīvdabā (piemēram, nūjošana, vingrošana u. c.) – tas kā reiz uzrunātu socializēties aktīvākos seniorus (tātad tos, kuri sevi pakļauj lielākām inficēšanās iespējām) un radītu instrumentu, kā tos efektīvāk un mērķtiecīgāk uzrunāt ne tikai nūjot vai pavingrot. Turklāt tas risinātu milzīgo senioru problēmu – socializēšanās un aktīva dzīvesveida saglabāšanas iespēju.

Tā, vairojot cilvēku labsajūtu un dzīvesprieku (nevis paniku), stiprināt cilvēku imunitāti un noturību pret stresa situācijām.

Tie ir tikai atsevišķi piemēri, lai iezīmētu šo iespēju virzienu, kas "nez kāpēc" netiek izmantots.

Šo situāciju, kad cilvēkiem nākas skaidrāk apjaust savas veselības vērtību, vajadzētu izmantot, lai ar mērķētiem veselības stiprināšanas pasākumiem aptvertu visus lielākos sabiedrības izaicinājumus veselības jomā – mazkustīgais dzīvesveids, neveselīgs uzturs, liekais svars, sirds–asinsvadu slimības, onkoloģija u. c.

Pretēji tam – ir tikai baiļu propaganda.

Fronte tēva pagalmā – quo vadis?

Šeit liela nozīme ir arī medijiem. Ir tāda sajūta, ka daudzi mediji ir ne tikai padevušies šīs varas izveidotajam naratīvam, bet sākuši arī to apkalpot (iespējams, arī tādēļ, ka šajos grūtajos laikos tā ir kļuvusi par mediju izdzīvošanas stratēģiju...).

Grūti ir nepamanīt plašsaziņas mediju telpā masēto naratīvu – par atbildīgo varu, kura nes uz saviem pleciem šīs situācijas smagumu, un bezatbildīgo opozīciju, kura tikai tukši klaigā un nodarbojas ar destrukciju (objektīvi – ir arī tādi rīcības piemēri, taču tas ne tuvu nav objektīvs politiskā procesa atspoguļojums).

Zīmīgi – kad opozīcija pauž konstruktīvu pozīciju, mediji to cenšas atspoguļot pēc iespējas mazāk (svaigs piemērs – šeit) vai cenšas panākt, lai tā netiktu atspoguļota vispār (vēl viens svaigs piemērs – šeit).

Šāda mediju rīcība veido Latvijas sabiedrībai slazdu – gatavina viltus izvēli, ka vienīgā iespēja tai ir vai nu esošais varas kartelis, vai arī alternatīva, kas ir vēl kaut kas destruktīvāks un neadekvātāks par esošo varu. Nav grūti paredzēt, kāda būs lielākās sabiedrības daļas politiskā izvēle šādā situācijā.

Kādam tas šķitīs paradoksāli, bet šī acīmredzami mazspējīgā, bezatbildīgā vara un radikālā opozīcijas daļa ir kā viens zābaku pāris, kas kalpo vienam mērķim – esošā politiskā status quo saglabāšanai, kurš ir izdevīgs pie varas esošajam politiskajam kartelim. Un, jo vairāk un radikālāk notiek "īstās opozīcijas" cīņa ar šīs varas nejēdzībām, jo vairāk esošais varas kartelis nostiprina savas nākotnes pozīcijas.

Proti, tā ir elementāra politiskā matemātika – varas noturēšanai ir nepieciešams vairākums. Sašķeļot sabiedrību divās daļās, no kurām vienai ir vairākums, varas pozīciju var iegūt tikai tie, kuri pārstāv šī vairākuma daļu. Tā, pastiprinot sabiedrības sašķeltību, nostiprinās varas monopols, jo šādā situācijā otru daļu var vispār ignorēt vai, vēl labāk (varas monopola nostiprināšanai), veikt darbības, lai varētu īstenot tās stigmatizēšanu, tādējādi pastiprinot sabiedrības sašķeltību un nostiprinot savas varas bezalternatīvu.

Tā tas sekmīgi daudzus gadus ir ticis darīts, izmantojot etnisko piederību. Nu šī sabiedrības sašķeltība tiek sekmīgi īstenota caur varas piekopto vakcinācijas politiku, jo tā šai varai ir vienīgā iespēja saglabāties. Kurp tas ved un kādas ir tam sekas, izvērstāk izklāstīts šeit.

Epilogs – noderīgi pārdomām...

Šīs varas "prasmīgās" darbības rezultātā uz katra Latvijas nodarbinātā pleciem papildus uzgulsies vairāk nekā 7000 eiro liels parāda slogs (ja to izlīdzinātu uz visiem vienmērīgi).

Un tā ir tikai daļa no šīs valdības performances sekām. Mirušo statistika, zaudētie rīcībspējīgie dzīves gadi neatrisināto problēmu veselības aprūpē dēļ, zaudētās darba stundas (pievienotā vērtība) nepārdomāto ierobežojumu dēļ, neiegūtās zināšanas neprasmīgi organizētā mācību procesa un sašķeltās sabiedrības dēļ, kurai šī vara nespēj un nevēlas piedāvāt neko saliedējošu.

Tāpēc draudīgākais mūs vēl tikai gaida, kad sāksies globālais spurts pēc Covid-19 pandēmijas izsīkšanas – kad visa pasaule uzsāks labumu pārdali jaunajos "vecajos" apstākļos, un daudz kas būs atkarīgs no tā, kā katra valsts būs izdarījusi savus mājasdarbus, lai uz šīs spurta līnijas nonāktu, pēc iespējas labāk sagatavota.

Vai mums ir jel kādas cerības, ka mums šie mājasdarbi būs izdarīti labāk par vakcīnu iepirkumiem vai jelkādu citu šīs varas veikumu?

Jēgt spējīgākās valdības jau gatavojas šim spurtam – pārskata ierobežojumus, mazina sabiedrību šķeļošos pasākumus, lai veidotu pēc iespējas labāku potenciālu savas valsts uzrāvienam. Pretēji tam, ko dara vara Latvijā.

Bet mēs turpināsim brīnīties, kāpēc atpaliekam aizvien vairāk pat no leišiem un igauņiem...

Vai šoreiz rīkosimies citādi? Mums vēl ir tāda iespēja, ja paši uzdrošināsimies tai noticēt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Ivars Zariņš Krišjānis Kariņš Veselības ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form