Šā gada 13.septembrī, ignorējot Veselības aprūpes finansēšanas likumā skaidri noteikto uzdevumu Ministru kabinetam: sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu, paredzēt valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, 2020. gadā finansējumam sasniedzot 191 227 820 eiro (papildus 119,7 miljoni) - Krišjāņa Kariņa "tiesiskuma un taisnīguma" valdība, pretēji likumā noteiktajam un Saeimas lemtajam, 2020. gada valsts budžeta projektā šī uzdevuma izpildei ir vienojusies budžetā paredzēt vien 42 miljonus eiro!
Tas ir apmēram trīs reizes mazāks darba samaksas pieaugums, nekā ir noteikts likumā uz 2020.gadu.
Viens likums – viena taisnība visiem, jeb spēriens demokrātijai zem jostas vietas.
Valdība demonstratīvi netaisās pildīt šo skaidri noteikto likumdevēja prasību. Tieši otrādi – tā ir lepni paziņojusi, ka savstarpējās politiskās vienošanās tai ir svarīgākas par Latvijas valsts likumiem:
"Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) pēc valdības sēdes žurnālistiem pauda prieku, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu par papildus naudas pārdali 2020. gada budžetā, un praktiski tas nozīmē, ka esam politiski vienojušies par nākamā gada budžetu un turpmākajās pāris nedēļās tiks veikti tikai precizējumi." (LETA)
Viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, bez kuriem tiesiska valsts ir tikai fikcija - tiesiskā valstī likumi ir jāievēro visiem, neatkarīgi no ieņemamā statusa un varas iespējām. Protams, arī K. Kariņa vadītajai valdībai, jo sevišķi, ja premjera dotie solījumi sabiedrībai par "tiesiskumu" nav bijuši tikai kārtējā tukšā liekulība. Taču ir acīmredzami, ka šī valdība uzskata citādāk.
Šāda valdības rīcība ir radījusi vilšanos lielā sabiedrības daļā un būtiski iedragājusi valsts iedzīvotāju uzticību Latvijai kā tiesiskai valstij. Tas rada pamatotu jautājumu – ja jau valdība var atļauties nepildīt likumā noteikto, vai tai vispār ir pat morālas tiesības prasīt un sagaidīt no pārējās Latvijas sabiedrības, lai tā godprātīgi pildītu savus pienākumus, būtu likumpaklausīga, atbilstīgi likumā noteiktajam maksātu nodokļus (nevis voluntāri šo naudu tērētu kam citam) - tos pašus, ar kuriem pēc tam valdība varētu rīkoties kā tai labpatīk, ignorējot likumos noteikto?
Šāda valdības rīcība grauj pašos pamatos ne tikai tiesiskumu, bet arī Satversmē nostiprinātos mūsu valsts demokrātiskās iekārtas pamatus, kuri nosaka, ka Latvija ir demokrātiska republika, un vara Latvijā pieder Latvijas tautai - ja jau valdība var atļauties ignorēt augstākās lēmējvaras lēmumus, par svarīgāku uzskatot savstarpējo politisko vienošanos.
Šis notikums būs uzskatāms Latvijas tiesiskuma un demokrātijas tests, kas uzskatāmi parādīs patieso lietu kārtību mūsu valstī – jo tiesiskā un demokrātiskā valstī pēc šādas valdības izdarīšanās uzreiz sekotu vismaz valdības demisija. Secinājumus izdariet paši...
Kāpēc šoreiz valdība ir "iebraukusi auzās" ?
Kāds "zinošāks" lasītājs tūlīt iebildīs – nu kas tur īpašs, valdība, sastādot budžetu, tā rīkojas jau gadiem – nepilda likumā paredzēto gan attiecībā uz zinātnei paredzēto finansējumu, gan attiecībā uz valsts ceļu uzturēšanai paredzēto, u.c. Jā, un viņiem ir taisnība. Bet šoreiz ir viena būtiska atšķirība – šīs visas prasības likumos ir bijušas noteiktas vai nu ar atrunām (ja būs nauda), vai arī kā vispārīgs deleģējums, kuru valdība, gatavojot budžetu, ar speciālo tiesību normu palīdzību varēja ierobežot, un visu to "apspēlēt" tā, lai tās sagatavotais budžeta projekts skaitītos likumīgs un tiesību normām atbilstošs.
Šoreiz šāda izspēle nesanāk. Valdība savā visatļautībā (savā tiesiskuma izpratnē?) vienkārši nekaunīgi mēģina visu sabiedrību "paķert uz muļķi".
Proti, atšķirībā no iepriekšējiem gadījumiem, šajā gadījumā ar mediķu algām Saeima 2018. gada 13. decembrī pieņēma grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, ar speciālo likuma normu nosakot Ministru kabinetam skaidru, konkrētu uzdevumu, kas tam ir jāpaveic, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2020. gadam. Un pieņēma šo lēmumu savlaicīgi, lai izpildvara varētu sagatavoties tā izpildei, vai arī lūgt Saeimai mainīt šo uzdevumu, iesniedzot atbilstošus, pamatotus likuma grozījumus. Iepriekš nākot uz Saeimu un skaidrojot, ko valdība var, un ko tā nevar izdarīt. Un vienoties par tālāko pareizāko risinājumu – ja Latvija ir demokrātiska republika, un ja Saeima ir lēmējorgāns šajā valstī nevis vienkārši tikai akla balsošanas mašīna, kurai ir jāizpilda varas partiju "sadīlotais" darījums.
Neko no tā, kas būtu jādara atbilstoši demokrātiskas republikas tiesību principiem, valdība nav izdarījusi. Nav pat mēģinājusi! Uzskatāmi parādot demokrātijas patieso stāvokli mūsu valstī.
Ignorējot šo likumā noteikto Saeimas uzdevumu un pamatojot šādu savu pozīciju ar savstarpēju varas partiju politisko vienošanos, "bezkompromisa tiesiskuma" koalīcijas valdība ir īstenojusi bezprecedenta tiesisko nihilismu - kādu pat tā saucamo "oligarhu valdību" laikos neviens nekad nav atļāvies.
Savulaik K. Kariņš, komentējot savas partijas politiķu iespējamo iesaisti "būvnieku karteļa lietā", sacīja: "Ja tā ir patiesība, tā ir graujoša lieta. Mums ir kā valdībai atbildība reaģēt, lai mēs vairs tādās auzās nevarētu iebraukt".
Šoreiz valdībai tas ir izdevies uzskatāmi!
Kā bez kompromisiem tika sasniegtas jaunas "tiesiskuma un atklātības" virsotnes.
Tāpēc Saeimas deputāti šī gada 19.septembrī pieprasīja ministru prezidentam Krišjānim Kariņam sniegt paskaidrojumus par šādas valdības rīcības tiesisko pamatojumu. (skat.šeit)
K.Kariņš izvairījās pats atbildēt uz šo pieprasījumu, un lai gan šis pieprasījums bija par valdības lēmuma tiesiskumu, atbildēt uz šo pieprasījumu savā vietā nosūtīja ... veselības ministri Ilzi Viņķeli.
Savdabīgi, ka savu atbildes vēstuli par valdības lēmuma tiesisko pamatojumu Veselības ministrija iesniedza kā ... ierobežotas pieejamības informāciju!
Šīs valdības izpildījumā, valdības darbības tiesiskums nu jau tiek padarīts slepens sabiedrībai (hmm, šī ir "tiesiskuma un atklātības" valdība - tiešām?!).
Tikai tad, kad tika pieprasīts sniegt pamatojumu šādai slepenībai, un tāda pamatojuma nebija, atbildes sniedzēji mēģināja pasniegt notikušo kā nejaušību. Tiem, kuri kaut ko sajēdz no valsts dokumentu sevišķās lietvedības, šāds "skaidrojums" izraisa homēriskus smieklus (vairāk par to – šeit).
Šā gada 2. oktobrī notika Saeimas Pieprasījumu komisijas sēde, kurā tika izskatīts augstāk pieminētais pieprasījums. Kā jau tas bija sagaidāms, veselības ministre nespēja sniegt nekādu tiesisku pamatojumu šādam valdības lēmumam, nespēja arī sniegt atbildi ne uz vienu no Deputātu pieprasījumā uzdotajiem jautājumiem par valdības rīcības tiesiskumu.
Ņemot vērā, ka veselības ministre objektīvi nespēj atbildēt par valdības lēmumu tiesiskumu, Pieprasījumu komisijas vadītāja Linda Liepiņa piedāvāja pamatotu un loģisku risinājumu – pārtraukt sēdi un izsludināt pārtraukumu, lai dotu iespēju ierasties K. Kariņam, un kompetenti atbildēt par šo savas valdības lēmumu, jo atbilstīgi Saeimas kārtības rullim un Satversmē noteiktajam, izpildvarai ir pienākums atskaitīties un sniegt atbildes uz pieprasījumu. Tas ir viens no demokrātiskas republikas pamatprincipiem – lēmējvaras pārraudzība pār izpildvaru.
Un šeit "tiesiskuma un atklātības" koalīcija sagādāja kārtējo atklāsmi par savu tiesiskuma un atklātības izpratni – ar savu balsojumu aizliedzot pārtraukt sēdi un liekot pieņemt pieprasījumu par izskatītu un nepamatotu!
Zīmīgai un pārdomas vērtai daudziem vajadzētu būt "Jaunās konservatīvās partijas" deputātu rīcība – jo tieši viņu balsis bija izšķirošās, lai panāktu, ka šis pieprasījums netiktu izskatīts pēc būtības, un no sabiedrības tiktu noslēpta patiesība par šo valdības lēmumu, kura pieņemšanā JKP pati ir piedalījusies. Godīgi, drosmīgi, gudri – tiešām?!...
Tomēr JKP atbalstītājiem vēl ir par ātru pārmest JKP, ka tā jau ir paguvusi pārdot savas solītās vērtības – iespējams, ka tas ir noticis vienkārši nekompetences dēļ, vai cenšoties izdabāt saviem "sabojātajiem" koalīcijas partneriem.
JKP tiks dota otrā iespēja pierādīt sabiedrībai, ka tās pasludinātās vērtības ir svarīgākas par pašu savulaik nosodīto politisko "dīlošanu" zem deķa - ir sagatavots atkārtots pieprasījums K. Kariņam, nu jau par viņa nespēju Saeimai pamatot savas valdības lēmuma tiesiskumu (skat šeit).
Ja vajadzēs – tiks dota arī trešā un ceturtā iespēja, kamēr patiesība tiks noskaidrota.
Par savdabīgo valdības argumentāciju
K. Kariņa valdības paustās atrunas, ka Saeima esot pieņēmusi lēmumu, kurš nav izpildāms, ir vērtējamas kā nepamatotas un absurdas. Turklāt tās neattaisno valdības pieņemtā lēmuma pretlikumību. Kādēļ?
Pirmkārt, šis Saeimas lēmums tika pieņemts savlaicīgi – vēl 2018. gadā, lai, veidojot 2020. gada budžetu, valdība varētu ņemt vērā šo likumdevēja noteikto valsts budžeta prioritāti, nevis ignorētu to.
Valdība nu cenšas sapīt patiesību par budžetu savās interpretācijās, un galu galā ir sapinusies tajās pati.
K. Kariņš savā vēstulē Saeimai Nr. 7.8.5./2019-DOC-1950/384-1616 norādot, ka "likumā par budžetu un finanšu vadību 1.panta otrajā daļā ir noteikts, ka, nosakot valstij kādu pienākumu, vienlaikus ir arī jāparedz līdzekļi attiecīgo izdevumu segšanai", pats apliecina savas valdības rīcības neatbilstību likumā noteiktajam.
Proti. Tik tiešām, šāda prasība likumā veidojot valsts budžetu ir ietverta. Un tā ir pamatota un loģiska. Un valdībai tā tik tiešām bija jāizpilda. Un tieši tāpēc, lai valdība, gatavojot valsts budžetu, varētu to ievērot un izpildīt, Saeima laicīgi veica grozījumus likumā- jau 2018. gadā nosakot, kādu finansējuma apjomu ir jāparedz veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, 2020. gada budžetā - lai valdība varētu izpildīt šī paša panta otrajā daļā minēto budžeta mērķi – noteikt nepieciešamos līdzekļus to valsts pienākumu izpildei, kuru finansēšana noteikta ar likumdošanas aktiem.
Valdība sastādot budžetu to ir klaji noignorējusi!
Absurdas un melīgas ir arī valdības paustās atrunas, ka valsts budžetā tam nav naudas. Budžets ir vairāk nekā 10 miljardi eiro, tas ir gandrīz 100 reizes vairāk nekā ir nepieciešams šīs likumā paredzētās prasības izpildei – tātad nauda budžetā ir, viss ir atkarīgs no tās sadalījuma - prioritātēm, un demokrātiskā valstī, kāda skaitās Latvijas republika, valdības uzdevums bija sadalīt šo naudu atbilstīgi Saeimas noteiktajām prioritātēm (to, starp citu, nosaka arī K. Kariņa piesauktais Likums par budžetu un finanšu vadību), ievērojot likumos noteikto (ja Latvija kā tiesiska valsts nav tikai fikcija), un, protams, ievērojot arī valdības karsti piesaukto Likumu par budžetu un finanšu vadību - visu, nevis tikai atsevišķas no konteksta izrautas tā daļas.
Valsts budžets – ik gadu lielākā "haltūra" valstī
Nu jau tradicionāli valdības sagatavotais budžets ir "haltūra" – proti, budžets kā tāds, "lai efektīvāk un ekonomiskāk īstenotu valsts politiku, kā arī regulāri optimizētu budžeta izdevumus un izvērtētu to atbilstību attīstības plānošanas dokumentos noteiktajām prioritātēm un mērķiem", nemaz netiek sagatavots.
Tas, ap ko valdība piepūtusi vaigus nopūlas ik gadus un demonstrē sabiedrībai, ir tā saucamās "papildus fiskālās telpas" pārdale. Par to tiek plēsti mati, tā tiek vētīta krustām un šķērsām. Tiek taisīts šovs uz sabiedrību, protams, pavadot to ar tekstiem – "mums ir jābūt atbildīgiem", "naudas ir tik daudz, cik ir", "mēs nevaram piešķirt naudu, kuras mums nav", un tā visa rezultātā parasti nauda arī neatrodas, jo šī budžeta daļa, kura tiek "atbildīgi sadalīta", sastāda vien dažus nieka procentus no visa budžeta!
Ir tiešām vajadzīgs brīnums, lai šādas ierobežotas fiskālās telpas ietvaros spētu atrast kādus principiālus risinājumus visas valsts mērogā nozīmīgiem izaicinājumiem. Toties tas ir ļoti ērts veids, kā demonstrēt savu "viedumu" un "rīcībspēju" - ierobežotās fiskālās telpas ietvaros sarīdot dažādas intereses un pēc tam cēlsirdīgi sadalot starp tām atmestās finansējuma kripatas.
Arī šajā gadījumā valdības uzdevums bija salāgot šī Saeimas skaidri uzliktās prioritātes izpildi ar pārējām budžeta izdevuma pozīcijām – visa budžeta, nevis tikai "papildus fiskālās telpas" ietvaros. Un tas netika izdarīts!
Toties šāda pieeja budžeta veidošanā dod ērtu iespēju valdībai "budžeta bāzē" (pārējā budžeta daļa, kas sastāda vairāk kā 90% no visa budžeta) noslēpt visdažādākās izdevumu pozīcijas – visdažādākos iepirkumus un pasūtījumus, kaut vai piemēram tam pašam piesauktajam būvniecības kartelim, vai kādiem dīvainiem IT iepirkumiem. Atšķirībā no "papildus fiskālās telpas", šīs izdevumu pozīcijas gatavojot budžetu "nez kāpēc" tā izvētītas netiek...
Neko no tā – reālu visa budžeta izdevumu pozīciju izvētīšanu atbilstoši prioritātēm K. Kariņa valdība nav paveikusi, ne arī nav spējusi pamatot sava šī augstākminētā lēmuma tiesiskumu.
Tas rada pamatotas bažas, ka valdības dotie solījumi ir bijuši liekulīgi vai pat melīgi, un patiesībā, slēpjoties zem skaistiem saukļiem, tiek turpināta K. Kariņa paša piesauktā "vecā politika", kad savstarpējie politiskie darījumi ir svarīgāki par sabiedrībai dotajiem solījumiem, un nu jau arī par Latvijas tiesību aktos noteikto, ja tas neiekļaujas varas partiju politisko darījumu ietvarā.
Par karteļiem Latvijā un "auzās braukšanu".
Nesen sabiedrību pāršalca ziņa par iespējamo "būvnieku karteli". Tā rezultātā visai sabiedrībai ir nācies krietni pārmaksājuši par būvēm, ko godīgas konkurences apstākļos būtu iespējams uzbūvēt lētāk. Spriežot pēc vērienīgajiem pasūtījumiem, kurus izpildījuši kartelī iespējams iesaistītie būvnieki, tiešais nodarītais zaudējums nodokļu maksātāju maciņam varētu būt mērāms vairākos miljonos.
"Karteļi ir smagākais Konkurences tiesību pārkāpums. Tā ir zādzība. Tā ir ļoti smaga zādzība", tā Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama vērtēja šādu rīcību.
Ar ko atšķiras "būvnieku kartelis" no šādas politiķu vienošanās par budžetu? Abos gadījumos tā ir sabiedrības kopēja labuma pārdale vadoties no šaurām savstarpēji sarunātām interesēm, abos gadījumos tā tiek īstenota pārkāpjot likumu,un, runājot K. Kariņa vārdiem – ir nevis vienkārši "iebraukts auzās", ir nu jau tik tālu iebraukts, ka dažs labs laukam malu vairs neredz, un vairs nemaz nemēģina to arī saskatīt, bet mēģina tās iepļaut, cik vien vēl var!
Pēc būtības mūsu valstī ir izveidojies politiskais kartelis, kurš tagad cenšas nostiprināties (priekšlikums par partiju finansējumu ir uzskatāms tam piemērs). Ignorējot tiesiskumu, ignorējot sabiedrības intereses, bet prioritējot savējās - "Valstij ir jāsāk ar sevi! ", vai tā?
Latvija var! Jeb kā nozagt tiesiskumu un demokrātiju.
Attiecībā uz notikušo ar mediķu algām Latvija kā demokrātiska un tiesiska valsts sevi diemžēl nav apliecinājusi. Turklāt uzskatāmi.
Un tam ir objektīvs iemesls - Latvijā nedarbojas galvenais demokrātijas instruments, kas padara demokrātiju par efektīvu valsts pārvaldes formu: pateicoties savilktajām "sarkanajām līnijām", politiskā konkurence ir tik ļoti izkropļota, ka politiskās varas nomaiņa Latvijas Republikā vienkārši nav iespējama. Iespējams ir tikai kaut kādas "vecās varas" mutācijas.
Rezultātā, ja nav iespējama varas nomaiņa, demokrātija kā varas pašattīrošs un varu uzlabojošs mehānisms nestrādā (un sabiedrība var maksāt partijām, cik vien vēlas vai nevēlas – tas nestrādās!), jo tu vari atrasties pie varas un darīt, ko vien vēlies (vai nedarīt neko) – politiskā karteļa apstākļos tev nav jācenšas kalpot tautas interesēm, nav jācenšas pulcēt savās rindās spējīgākos un labākos (tieši pretēji – jāveido paklausīgo un noderīgo "idiotu" bariņš), lai paliktu pie varas.
Ir tieši otrādi – lai paliktu pie varas, ir jārūpējas nevis par tautas interesēm, nevis par tiesiskuma ievērošanu, bet gan par politiskā karteļa partiju savstarpējām interesēm, nepieļaujot nekādus kompromisus ar tiesiskumu, ja tas nesakrīt ar karteļa interesēm – lai varētu saglabāt "savējā" vietu politiskajā kartelī, jo tieši tas nodrošina varas iespēju, nevis godprātīgs darbs sabiedrības labā.
Partija, kura uzdrošināsies stādīt sabiedrības intereses, savus dotos solījumus vēlētājiem, augstāk par politiskā karteļa interesēm – savu vietu kartelī pazaudēs. Esošajā politiskajā situācijā tā arī ir vienīgā politiskā opcija ap kuru notiek visa politiskā cīņa- nevis ar labāko politisko piedāvājumu sabiedrībai, bet gan par savu vietu politiskajā kartelī. Pat paviršam politikas vērotājam tas ir labi redzams.
Šāda lietu kārtība Latvijā rada viskroplāko iespējamo varas formu, kura pamazām noved pie vēl deģeneratīvākām varas kroplībām, kā tas notiek ar autoritāras varas monopolu, jo šajā gadījumā varas monopols balstās nevis uz spēcīgiem līderiem(kuri kaut ko vismaz spēj arī sajēgt un paveikt), bet gan uz nīkuļiem un nelgām, kuri savstarpējo politisko vienošanos rezultātā cenšas noturēt varu, un, izmantojot to, izpildās atbilstīgi savam veiktspējas līmenim - jau gadiem nespējot risināt nevienu no mūsu valstij aktuālajiem izaicinājumiem, paši ar vien dziļāk slīkstot bezatbildībā un visatļautībā, jo vienīgais veiktspējas mērs ir tikai viņi paši.
Kamēr ir aitas – būs cirpēji! Neizbēgami.
Tā kā nestrādā tiesiskas un demokrātiskas varas principi (varai nav jāuzņemas atbildība par savu rīcību) un politiskās atbildības filtrs nenosargā sabiedrību no politiķu sastrādātā, tad sabiedrībai pašai nākas pastāvēt par savām interesēm, lai tās tiktu ievērotas – tā sabiedrības daļa, kurai ir vairāk iespēju ietekmēt varu, arī panāk savu interešu aizstāvību.
Tas arī izskaidro, kāpēc Latvijas vara savu "veiksmes stāstu" būvē uz sociāli vismazāk aizsargāto cilvēku rēķina, nevis rūpējoties par tiem – tā nespēj risināt samilstošās problēmas, tai vispār nav sajēgas par to izcelsmi, nemaz nerunājot par ilgtspējīgiem risinājumiem – tā vienkārši pēc mazākā pretestības principa pārliek šīs problēmas no vieniem sabiedrības pleciem uz citiem (piemēram, kādas bankas vai nozares glābšana) – uz tās sabiedrības daļas, kura vismazāk spēj pastāvēt par savām interesēm un vismazāk apdraudēs varas labsajūtu (kamēr ir aitas – būs cirpēji!) , bet tās problēmas, kuras nevar pārlikt, tās atstāj samilšanai - uz savu pēcteču pleciem.
Rezultātā, esam tur kur esam, un nu jau neglābjami sākam atpalikt ne tikai no Igaunijas, bet arī no Lietuvas, un ne jau tāpēc, ka būtu dumjāki vai nespējīgāki par mūsu kaimiņiem, vienkārši tāpēc, ka demokrātija kā efektīvs valsts pārvaldes mehānisms mūsu valstī nestrādā, līdz ar to lēmumi tiek pieņemti nevis rūpējoties par valsts ilgtspējīgu attīstību, bet rūpējoties par šauru, pašreizējo politisko interešu balansu.
Augstākā tiesiskā nihilisma izpausme valdošo rīcībā, pieņemot budžetu, ir Satversmē deklarēto un nostiprināto sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principu, kas ietver taisnīguma un tiesiskās paļāvības principus, prasību neievērošana.
Nez, vai tiešām šāda situācija apmierina mūsu Valsts prezidentu, kurš stājoties amatā Latviju cildināja kā tiesisku valsti ar vienu no spēcīgākajām parlamentārajām demokrātijām pasaulē?...
Tikmēr, visiem tiem, kuri vēlas pastāvēt par Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas un sociāli atbildīgas valsts principiem, ir laiks apjaust, ka neatliek nekas cits, kā apvienot savus centienus tiesiskuma un taisnīguma labā – un rīkoties tā, lai varturi to beidzot sadzirdētu un apjēgtu, ka arī ar tautas interesēm ir jārēķinās, ja nevēlās nokļūt politiskajā mēslainē.
Savādāk – kamēr ir tikai aitas, būs tikai cirpēji!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
