Lielajā dzīvojamo namu masīvā Juglā ir tikai viens neliels latviešu bērnudārzs, kurā kopā visās grupiņās ir 98 vietas, “iespiesti” 120 bērni no Juglas, Berģiem, Ādažiem, bet rindā stāv 140... Tas ir pat prātam neaptverami, ka pēc ierēdņu aplēsēm tādā milzīgā dzīvojamo namu rajonā, arī tādā kā Ziepniekkalns, ir jābūt, piemēram, tikai 16 trīsgadīgiem latviešu bērniem... Ziepniekkalnā ir arī tikai viens krievvalodīgo bērnudārzs. Ko pārējiem bērniem darīt? Jādomā - pārējie valstij ir lieki, nebija paredzēti.
Piezvanot uz vienu no trim Mežciema bērnudārziem, noskaidroju, ka tur rindā uz visu vecumu grupiņām stāv 139 bērni. Iznāk, ka bērnudārzu skaitu Rīgā vai vismaz lielākajos dzīvojamo namu masīvos vajadzētu gandrīz dubultot. Pirmskolas izglītības iestāžu vadītājas atzīst, ka vecāki gatavi maksāt nezin kādu naudu, lai tikai mazulim būtu bērnudārzs, bet neviens “kukulis” nevarot līdzēt, jo bērniem fiziski nav vietu - nevar ne “iespiest”, ne “pievienot”, ne grupiņas “saplacināt” – negulēs taču divi bērniņi vienā gultiņā... Cits gatavs pat uz tādu soli – samaksāt, lai kādu grupiņas bērnu kaut kāda iemesla dēļ “izbīda” laukā, lai tikai būtu vieta. Tostarp bērnudārzā pie Brasas tilta Kazarmu ielā “liekajās” telpās dzīvo zemes īpašniece, kura atsakās doties citur, un nesaprotami, ka agrākie Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas vadītāji vieglu roku pagarinājuši īres līgumu, dzīvošanai ...bērnudārzā. Rīgas Domes Izglītības, jaunatnes un sporta departaments uzrakstījis ierosinājumu Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijai lauzt īres līgumu, jo nedzīvojamā ēkā vispār nevar būt dzīvoklis. Atbildes nav....
Vidzemes priekšpilsētas skolu valdē stāsta, ka ir pilnīgi bezcerīgi kaut vienu bērnu ievietot bērnudārzā, neatkarīgi no vecuma. Viņiem zvanot divgadnieku mammas un raudot, nākot vecāki, kuri maina dzīves vai darba vietu, un esot izmisumā, jo bērnudārzu dabūt nav iespējams.
Kāpēc Rīgā izveidojusies tāda situācija? Viena no versijām saistīta ar padomjlaika resoru (lielo rūpnīcu) bērnudārziem. Rūpnīcu vairs nav, ēkas, tostarp bērnudārzu, izpārdotas. Cita versija: 1995./96.gados dzima ļoti maz bērnu - nebija, kas apmeklē bērnudārzus, un tos likvidēja.
Ir loģisks jautājums – vai Rīgas Dome ir tik nabadzīga, ka nevar atrast vai piesaistīt līdzekļus, lai celtu piebūves bērnudārziem, vai lai uzceltu jaunus? Pašlaik Rīgā ir 146 pašvaldību pirmsskolas izglītības iestādes. Līdz jaunajam gadam tikšot atvērts jauns bērnudārzs Pārdaugavā Zasulauka apkaimē. Šogad darbu sākušas 8 jaunas grupas jau esošajās pirmskolas iestādēs, kur vai nu izremontētas piebūves, vai kā citādi atrasta kāda papildus telpa. Nākamgad būšot 11 papildus grupas. Tomēr tas neatrisinās samilzušo situāciju lielajos dzīvojamos rajonos. Tas nav tikai katras pašvaldības – tas ir valsts jautājums, kurš nevirzīsies uz priekšu, kamēr kāda atbildīga amatpersona pati nesaskarsies ar to, ka mazulim nav bērnudārza, vai viņš jāved uz otru pilsētas malu.
Situāciju smagāku padara valstī esošā likumdošana. Mammas vairs nedrīkst ilgāk par pusotru gadu dzīvot mājās, citādi netiks saglabāta darbavieta. Savukārt Vispārējās izglītības likums paredz, ka piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei ir obligāta, un to nodrošina vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā. Pašreizējā bezizejas situācijā bērnudārzi ņem piecgadīgos bērnus no rīta uz trim stundām, kad notiek nodarbības, jo piecgadīgo grupiņas ir tā pārpildītas, ka paši bērni tādā burzmā jūtas slikti. Kā vecākiem to noorganizēt, kur atstāt bērnu pēc tām trim stundām? Un kā lai vecāki nedomā un nerunā, ka valstij bērni nav vajadzīgi; kā lai nekultivē domu, ka dzīve jānodzīvo tikai sev, citādi bērns un viņa izglītošana paņems tik daudz spēku..? Vēl jāpiebilst, ka darba devējam nav vajadzīga nikna, saīgusi, noskrējusies darbiniece - māmiņa.
Sāk rasties privātie bērnudārzi – niša brīva, izdevīgs bizness. Protams, 100 līdz 110 lati mēnesī par bērnu. Bet esmu lieciniece tam, kā uz pašvaldības bērnudārza trīsgadīgo grupiņu “atbēga” Anniņa no privātā bērnudārza... Mamma pēc pirmās nedēļas tikai izsaucās – cik te ir jauki, un te visu ko māca!...?
Kamēr valsts un pašvaldības domā, māmiņas un tēti turpina čakli strādāt, lai nopelnītu iztiku ģimenei un auklītei; māmiņas ir pārgurušas, mostas naktīs un izmisumā rēķina ienākumus, no sirds apskaužot tās laimīgās ģimenes, kuru mazulis ir iekļuvis bērnudārzā. Tikpat sirsnīgi viņas piedomā par šo valsti, kurai izdodas arī šādā veidā – liedzot bērnudārzu, apgrūtināt ģimeņu ikdienu un uzlikt uz to pleciem vēl vienu papildus slogu.