Daudz tiek runāts par to, kā nodarbināt zemi kvalificētus ļaudis un to iedzīvotāju daļu, kuriem ir pamatskolas izglītība Tomēr ne mazāk problemātiski darbu atrast ir arī tiem deviņiem procentiem Latvijas bezdarbnieku, kuri var lepoties ar augstāko izglītību. Jāatzīmē, ka lielai daļai gan ir tikai tā saucamā otrā līmeņa augstākā izglītība, ko deva padomju augstskolas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Jebkurš, kurš liks cerības uz Nodarbinātības valsts aģentūru, cerēs velti , jo viņu datu bāzēs nav darba piedāvājumu ļaudīm ar inteliģences potencēm. Bet statistika liecina, ka 31.decembrī Latvijā bija 6379 bezdarbnieki ar augstāko izglītību.

Otra grupa, kurai ir ļoti grūti atrast darbu, ir tie, kuru profesija ir reta, vai šauri specializēta. Man izdevās uzklausīt divus šādus stāstus . Viens no tiem – sieviete strādājusi specifisku ar telekomunikāciju nozari saistītu darbu prestižā uzņēmumā, kurā vasarā bijusi krietna štatu samazināšana. Jau paspējusi noskaidrot, ka citās līdzīga rakstura kompānijās šīs konkrētās prasmes jau kāds veic - vakanču nav! Jau tā viņas darbs ir, ja tā var teikt, dikti gudrs un sarežģīts, bet ko nu ? Sākt no sētnieka, vai? Otrs stāsts ir par arhivāri, kura tika galā ar liela valsts uzņēmuma arhīvu. Tagad viņa kopj vecu, slimu sievieti un, ja kopjamā nomiršot, viņa nevarot iedomāties, kā tālāk dzīvot.

Pārkvalificēšānās un iespēja iegūt papildus prasmes un zināšanas padomjlaika augstskolu beidzējiem ir liela vērtība. Tomēr jāatzīst, ka valsts nespēj piedāvāt bezdarbniekiem to, kas viņiem visvairāk nepieciešams. 80 procenti no manis izvaicātajiem atzina, ka pirmais, ko viņi gribētu mācīties, ir angļu valoda. Nepietiekamas angļu valodas zināšanas daudziem ir vienīgais šķērslis laba darba iegūšanai. Nodarbinātības valsts aģentūra gan sola, ka vēl šopavasar bezdarbniekiem tiks piedāvāti arī dažādu līmeņu angļu valodas kursi. Kāda 39 gadus veca sieviete, kura šodien biznesa augstskolā Turība beidz Nodarbinātības valsts aģentūras kursus praktiskajā projektu vadīšanā, priecājās, ka šīs ir pirmās nopietnās mācības, ko apmeklējusi kopš augstskolas beigšanas, neskaitot divus pašas apmaksātus angļu valodas kursus. Viņai tikai pāris gadus laimējies pastrādāt kopuzņēmumā, kur norvēģi pa laikam organizējuši vērtīgus divu dienu seminārus. Vaicāta, kāpēc nav nekur papildinājusi zināšanas, šī kundze saka, ka finansiālu apsvērumu dēļ nav to varējusi, jo ir šķīrusies un viena audzina divus bērnus. Gan kursi prasītu zināmu naudas summu, gan jāmaksā būtu kādam cilvēkam, kurš vakaros pieskatītu bērnus, un to viņa neesot varējusi atļauties.

Sievietes vecumā no 35 –55 gadiem ir samērā pesimistiskas, un stāsta, ka , lai nu ko teiktu darba devēji, realitāte ir tāda, ka firmu vadītāji ļoti bieži atsakoties pieņemt darbā, tiklīdz uzzinot vecumu. Īpaši, ja ir pāri četrdesmit. Pāri četrdesmit (41-45) ir 1007 bezdarbniekiem ar augstāko izglītību. Par to jau daudzkārt medijos runāts, bet arvien ir cilvēki, kuriem ir rūgta pieredze. Kāda bezdarbniece aicināta uz vairākām darba intervijām un ar sarūgtinājumu spriež, ka visur ir pilns ar jaunajiem un ambiciozajiem darbiniekiem, kuri strādā, izmantojot tikai skolās samācītās gudrības, un uzskatot, ka tu nevari strādāt ar klientiem, ja neesi apguvis uzņēmējdarbības pamatus, mārketingu un citas zinības, neskatoties uz to, ka potenciālajam darbiniekam ir patiesi laba pieredze šai darbā, arī vajadzīgās datorprasmes, valodu zināšanas.

To pašu saka arī vīrietis ar lielu pieredzi pārtikas un alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecībā, kurš ieņēmis arī vadošu amatu. Tā vien liekoties, ka darba devējs vairāk nopētot viņa žaketi, kas nav tās smalkākās firmas, un sirmos deniņus, nekā saklausot, ko viņš zina un prot. Kāda sieviete kā paradoksālu min darba interviju, kurā noskaidrojies, ka mārketinga asistentes amatā viņas priekšnieks būtu 15 gadus jaunāks. “Nu kā tas izskatīsies, ka manai asistentei būs 42 gadi…” Tā arī saruna beigusies.

Tostarp atmiņā palicis prestiža uzņēmuma direktora sacītais, ka izdevīgāk paņemt darbā piecdesmit, sešdesmit gadus vecus ļaudis, jo viņi nekavēs darbu, neskries starplaikos uz randiņiem, nebūs pārguruši pēc nakts tusiņiem un nerausies pēcpusdien mājās, lai paspētu mazuli izņemt no bērnudārza. Pirmspensijas vecuma darbinieki esot nenovērtējami mācekļi, centīgi un teicami darbinieki.

“Mēs četrdesmitgadnieki esam nākotnes pensionāri - bomži” spriež 38 gadus veca sieviete, kura “it kā” strādā. Viņa stāsta, cik bieži uzņēmēji grib novelt visu atbildību par nodokļiem uz darbinieku pleciem. Atsakās pieņemt oficiāli darbā vai slēgt jebkādu līgumu. “Kļūsti par pašnodarbināto”, darba devēji ierosina, “tad varēsi pats maksāt nodokļus, jo es ar to nevēlos nodarboties”. Viņa jau trīs gadus nopelnīto saņem tikai aploksnē un it kā praktiski nekur nestrādā. Neesot izejas, darbs viņai patīkot. Pirms tam vairākus gadus tikusi noformēta uz pusslodzi - ja pareizi atceroties, tad skaitījies, ka saņemot kaut kādus 30 latus. Tagad viņa smejas, ka tas nu gan būšot “labs” ieguldījums viņas nākotnes pensijā... Tostarp mazie uzņēmēji gatavi rokām un kājām stāvēt pretim, un jautā, kā lai viņi un darbinieki dzīvojot, ja par nieka 70 latiem, ko saņems darbinieks, viņš iztērēs 124.

Eiropa sola palīdzēt. Visi Turībā sastaptie Nodarbinātības valsts aģentūras kursanti vairāk par visu vēlas mācīties. Vēl angļu valodu, vēl uzņēmējdarbības pamatus, vel datorzinības… Un saka (varbūt grēks tā teikt?…), ka labi vien ir, ka palikuši bez darba, jo būtu grūti pašiem par savu naudu šādus kursus apmeklēt. Nākot klāt prasmēm un zināšanām, augusi pašapziņa. Turklāt šie cilvēki no Eiropas Savienības gaida arī sakārtotību, proti, lai arī dzīvē būtu “viens likums- viena taisnība”, nevis tikai pasakās…

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form