Ir pagājuši gandrīz divi mēneši, un viņa vēl arvien to prasa, turklāt sākusi ik vakaru piebilst un skandināt, ka tie ir “lielo” stāsti, kāpēc nav “mazo”, ka viņai tie nepatīkot, lai uzliekot viņai kādu multfilmu (video). Un vēl - kāpēc nav teletūbiji, kur palikusi tante Ieva, kāpēc nav Žacis, kāpēc nav multfilmiņas, kur palicis stāsts par sunīti Kiperu...
O, šai vietā teiks Latvijas TV programmas veidotāji – otrdienas un piektdienas pēcpusdienās jūs taču varat skatīties filmiņu par sunīti Kiperu. Hm... KURŠ var skatīties? Filmiņa par sunīti Kiperu patīk tieši mazuļiem, kuri vēl nav sasnieguši skolasbērna vecumu. Tātad Rīgā vien tā iet secen 20 675 bērniem, jo viņi apmeklē pirmskolas izglītības iestādes, bet Kiperu rāda pulksten 17.30 līdz ar to vienīgā multfimas auditorija ir pirmo klašu skolēni, kuriem stundas ātri beidzas, kā arī mājas bērni. Savukārt vecāki ar saviem bērnudārzniekiem pārrodas mājās parasti pēc sešiem vakarā, dažreiz pat vēlāk.
Tieši laikā no 19.00 līdz 20.00 iederētos kāda bērnu filmiņa, pēc kuras mammas var pateikt - tagad nomazgāsimies, uzvilksim “naktsbikses” un paspēlēsimies, kamēr pie tevis atnāks miedziņš. Savai mazulītei nevaru pateikt – nomazgāsimies un gaidīsim lielo stāstus... Jo bērns tos NEGAIDA!
Bērns nevar koncentrēties uz stāstītu pasaku televīzijā - viņš vēlas kaut ko REDZĒT, bet viņam liek 10 minūtes KLAUSĪTIES. Televīzija nav radio. “Es gribētu kādus zvēriņus redzēt vai multfilmiņu vakaros”, tā stāsta bērnudārza mazuļi, kad mēģinu noskaidrot, kas tad viņiem patiktu televīzijā. Manējā gan paspējusi izdomāt viltību - “Lielo stāsti mazajiem” noder par ieganstu gulēt neiešanai. Raidījums sākas pulksten 21.15, bet miega pele jau pusstundu pirms tā skraida pa istabu. Tad pienāk pusdesmit, tam seko gulētiešanas rituāls, kurā ietilpst mammas lasītā pasaciņa... Nu, ko – paldies Latvijas Televīzijai, kas mudina mazuļus palikt tik ilgi nomodā...
Ir pilnīgi skaidrs, ka šie populāru cilvēku “izrādīšanās vakari” kopā ar viņu mazuļiem, ir naudas taupīšana. Lellītes, aktieri, filmiņas ir finansiāli ietilpīgāki pasākumi, un Latvijas Televīzijai vienmēr trūkst naudas. Iepriecina, ka labā laikā (pulksten 20.15) un interesants ir raidījums krievvalodīgajiem bērniem ar Tofiku un tam sekojošo multfilmu. Arī mana meitiņa to skatās ar lielu interesi, neraugoties uz svešo valodu. Interesanti, kāpēc pat valoda nav barjera bērna actiņu “pielipšanai” pie TV ekrāna...?
Brīvdienu “savītie” rīti ar dažādiem sižetiem un raidījumiem ir gluži labi izdevušies, ja nu vienīgi bērns netiktu atkal mānīts, un man nebūtu svētdienas rītos vismaz desmit reizes jādzird jautājums: “Kur tā tante ar lelli, kāpēc tur ir tas onkulis, kad rādīs to tanti? Vai pēc desmit minūtēm..?” Nu nerāda un nerādīs arī pēc pusstundas, jo TĀ TANTE ir domāta TIKAI SESTDIENAS rītiem.
Un tad pienāk brīvdienu vakari... Būtu jālūdz, lai Latvijas Televīzija atsūta pie mums ciemos kādu lelli - automātisko atbildētāju, jo šos divus mēnešus katru sestdienas un svētdienas vakaru nākas atbildēt uz jautājumiem, kuri nerimstas, atkārtojas un atkārtojas: “ Cikos būs vakara pasaciņa, kāpēc nav vakara pasaciņas, kuru dienu rādīs vakara pasaciņu...?”
Kad esmu izrunājusies un desmitiem reižu atkārtojusi, ka tādas pasaciņas vairs nav, tad tāpat man tiek jautāts gan par Tofiku, gan par “Lielo stāstiem mazajiem”. Esmu pa šo laiku tādus sacerējumus un “pasaciņas” izdomājusi, ka varētu veikt Latvijas Televīzijas PR kampaņu, kuras nosaukums būtu – “Bērni, es jums izstāstīšu, KĀPĒC NAV!” Domāju, ka ir neskaitāmi interesantāki jautājumi, uz kuriem vecākiem vajadzētu atbildēt sarunās ar saviem mazuļiem, nevis skaidrot, kāpēc televīzija atņem ierasto un mīļo vakara rituālu.
Brīvdienu vakaros bērniem nav pat nevienas īsas multfilmiņas, nekā! Tās nav arī citos TV kanālos. Esmu pat iemanījusies pašā sestdienas vakarā “izvilkt” bērnu no mājas ciemos vai uz kāda lielveikala rotaļu laukumu, lai pēc atgriešanās uz kārtējo “kāpēc” mierīgu sirdi varētu atteikt, ka nokavējām... Līdzšinējā vakara pasaciņa nudien bija jauka. Ja nu akurāt gribējās ko citu, varēja stilu pamainīt, galvenos varoņus, kas darbojas kopā ar Ievu. Vai arī raidīt ik brīvdienu vakaru kādu veco labo padomjlaika multfilmiņu – galvenais, lai bērniem būtu ierastie laiki, ritms. Gribēju pieminēt TV rītus, bet tā kā smago pamošanās rituālu bērniem palīdz veikt TV 3, tad... lai nu paliek.
Ā, aizmirsu, ka bērniem skatīties televīzijas raidījumus ir kaitīgi... Un droši vien ir kaitīgi mammām un tētiem gribēt ik vakaru desmit vai piecpadsmit jaukas TV minūtes mazuļiem.