Iveta Kazoka
Foto: Publicitātes foto

Ja nemaldos, tas bija 2010.gada septembris. Tuvojās vēlēšanas. Pats par sevi vēlēšanu tuvums nebūtu nekas sevišķs, ja vien ne jaunatklāta vēlēšanu kampaņas sagaidīšanas vieta: šķita, ka vai visu Latvija bija sev atklājusi tviteri, izbaudot iespēju patērgāt i a domubiedriem, i ar idejiskajiem pretiniekiem.

Un te, kā tur bija, kā nebija, ziņa no reālās pasaules: žurnālistam Lato Lapsam ir izteikti nopietni draudi, viņš pats slēdzis savas mājas lapas un devies prom no Latvijas. Tviteristu reakcijas bija interesantas. Pati biežākā - ai, tas taču TAS Lapsa, atkal kaut ko safantazējis un, droši vien, arī draudus izdomājis kādas savas grāmatas reklamēšanai, pielāgojot kārtējā eksotiskā ceļojuma datumiem.

Es arī tobrīd biju tviterī, kā nu tur toreiz bez manis... Tajā laikā biju jauna, naiva un aizrautīga, un man šāda attieksme pagalam nepatika. Kā var pieņemt, ka safantazējis?! Kā var tik bezatbildīgi izturēties pret cilvēka drošību? Kur ir iekšlietu ministrijas organizētas preses konferences par to, kā viņi aizstāvēs ŽURNĀLISTU?!! Aptuveni ar šādiem jautājumiem un komentāriem taranēju toreizējo iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci.

Kādēļ to visu tagad atceros? A tādēļ, ka karma's funny bitch.
No šodienas perspektīvas daudzas lietas šķiet skaidrākas par personu, kura drošība man toreiz šķita gandrīz vai personiskā džihāda vērta. Lai nenogurdinātu lasītāju, minēšu trīs.

Pirmā lieta: atklājās, ka šī persona uzskata, ka ir pavisam normāli savās kampaņās izmantot metodes, ko normāls cilvēks uzskatītu par zemiskuma galējo pakāpi. Piemēram, nepatīk kāda partija? Liec lietā kompromatu ar 15 gadus senu seksa stāstu! Riebjas kāds politiķis, meklē veidu, kā viņu pazemot? Nopublicē nez kur rautu, varbūt safabricētu varbūt reālu viņa google meklējumu vēsturi. Un, jā, cik tomēr skaisti savās politiskā biznesa kampaņās iesaistīt politiķu radiniekus: vēlētājam taču nevar slēpt, ka politiķa bērns ir pateicis kādu rupjību!

Tā nav žurnālistika. Tā ir taktika, kas raksturīga slimām mēslu vabolēm. Slimām, jo tīksmināšanās par sava darba radīto smaku liecina, ka vabole nav gluži vesela.

Otrā lieta: atklājās, ka attiecīgā persona visiem ir gatava manīt skabargas un, ja to nav, tās izdomāt (vai meklēt starp draugiem, radiniekiem, paziņām) - bet pati par saviem baļķiem atskaitīties nav ne gribīga, ne spējīga. Vai kāds atceras tos teju miljoneksemplāru drukas izdevumus ar politisko propagandu pirms pašvaldību vēlēšanām un citas dārgās akcijas, kur šī persona pielikusi arī savu ķetniņu? Vai ir pieejama ticama informācija par finansējumu? Vai kāds, izņemot pašu Lapsu, zina arī portāla pietiek.com finansēšanas know-how? Ir vai nav tam sakars ar Latvijas austrumu kaimiņu, kā vedinātu domāt gan portāla kopējais saturs, gan kompromatu veidošanas tehnoloģijas? Lato Lapsa pats kā alfa un omega argumentu izmanto to, ka valsts naudu nesaņemot. Nedomāju, ka šī ir persona, kam var ticēt uz vārda, bet lai nu tā būtu: bet kā ir ar valsts nozadzēju finansējumu, lai "noraktu" tos politiķus, kas stājas viņu ceļā? Šādas naudas arī līdz Lapsas biznesa projektiem nenonāk?

Vienīgā portāla otrā plāna darbiniece, pret kuras nodarbi man ir kāda cieņa, jo viņa ik pa laikam publicējas ar savu īsto vārdu, savulaik atklāja, ka viņai Lato Lapsa ik pa laikam pazemojošā formā epizodiski atskaita kaut kādus grašus, bet par lielo kampaņu finansētājiem neko nezina. Lūk, tādi tie Lapsas (dubult)standarti: citiem būs atskaitīties momentā pēc jautājuma saņemšanas līdz katram santīmam, ar visām maksājumu pierādījumu izdrukām, bet pats par sevi ni un ni, pat līdzstrādniekiem nav nojausmas!

Trešā lieta. Portālam, kas visvairāk asociējas tieši ar Lato Lapsas vārdu, ir viena iemīļota "patiesības atklāšanas" metode: proti, uzgāzt atspārdāmajam objektam uz galvas samazgas. Pēc iespējas daudz samazgu. Samazgās gadās pa kādam faktam, bet, pat ja tas tur ir, tad zinātgribētāji ir spiesti to makšķerēt ārā no šļuras, kuras pamatelementi ir baumas, pārspīlējumi, loģikas kļūdas, apzināta dezinformācija un žults. Personām ar pazeminātu pašcieņu, kas iztur šo procesu, vēl nāksies rēķināties, ka tas varbūtējais patiesības grauds būs jāpārbauda, jo pietiek.com neuzskata, ka visiem "kompromatiem" vienmēr būtu pievienojams autora vārds un uzvārds. Līdz ar to, uz ko šādu atsaucoties, atbildīgs būs pats labticīgais samazgu un patiesības sijātājs.

Kāds tam visam sakars ar karmu? Tāds, ka arī man ir vairākkārt nācies šo kompromatu veidošanas instrumentāriju baudīt uz savas ādas un apzinos, ka pēc šī raksta "atraušos" vēl. Taču tā kā tā ir pārāk sīka epizode uz visu pārējo pietiek.com darbu fona, tad aprakstu izvietoju atsevišķi, īpašiem interesentiem: http://tny.cz/bf0cef5e

Bet vai es nožēloju savu 2010.gada rūpes par Lato Lapsas drošību? Ai nē, nenožēloju - pat ja, kā šobrīd izskatās, draudi tiešām bija sadomāti! Viss bija pareizi, varbūt vienīgi izņemot apzīmējumu "žurnālists". Zinu, ka toreiz mani vadīja labs, patiess motīvs. Pat ja, ik pa laikam pamanot kādu Lato Lapsas īpaši zemisku izdarību, man grūti saprast, kā tādus tipāžus zeme nes, tomēr - ja vēlreiz jebkad noticētu draudu realitātei, mana reakcija, droši vien, būtu līdzīga kā 2010.gadā. Tomēr cilvēks. Rūpējas par kaķiem.

Kas attiecas uz pietiek.com un Lapsas politisko daiļradi: neredzu nevienu iemeslu, kādēļ kādam saprātīgam cilvēkam rakāties samazgās, lai tur meklētu varbūt esošo un varbūt neesošo patiesības graudu. Atvainojos tiem, kurus portāla pirmajos gados uzstājīgi aicināju pietiek.com ieskatīties: toreiz man vēl nebija skaidrs, ar kādām metodēm tur tiek vākta informācija un cik maz var ticēt saturam.

Bezatbildīgi kādam, tai skaitā man pašai, ar savām atbildēm uz portāla pārstāvju jautājumiem palīdzēt tā kompromatu kampaņām. Šādi mēs neviļus kļūtu par instrumentiem šī portāla prestiža un ietekmes celšanai, attaisnojot tā darbības metodes, - pat tās, kuras ir īpaši zemiskas. Pietiek.com nav nekāda sakara ar atbildīgu žurnālistiku, līdz ar to tas nebauda neko no žurnālistu privilēģijām. Atsaukšanās uz tā materiāliem vai atbildēšana uz tā jautājumiem - jūsu pašu risks. Portāla ticamības celšana par spīti tur atrodamajiem zemiskajiem materiāliem - uz jūsu pašu sirdsapziņas.

Bet tiem, kuriem pietiek.com vai līdzīgi melo kampaņu īstenotāji ir "uzbraukuši" par personiskām lietām vai publicējuši kādus privātus datus, iesaku tomēr vērsties tiesā ar morālās kompensācijas prasībām. Savulaik gana esmu pētījusi mūsdienu cilvēktiesību nostādnes un tiesu spriedumus, lai zinātu, ka ne viss ir atļauts, kā vīģes lapu piesaucot izteiksmes brīvību. Mūsdienu Eiropā vārda brīvības robežas intuitīvi ļoti labi sakrīt ar zemiskas rīcības robežām - vārda brīvība gandrīz vienmēr beidzas tur, kur sākas zemiskums.

Senu seksa stāstu, tīri privāta rakstura interneta sarakstes vai politiķu bērnu instrumentalizēšana par politiskajiem kompromatiem ir zemiska rīcība pēc jebkādiem Eiropas valstij raksturīgiem parametriem. Tā ir arī nelikumīga.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form