Biedrība "Papardes zieds" sadarbībā ar sabiedriskās domas pētījuma centru SKDS veica padziļinātu pētījumu, izmantojot intervijas, kur uz jautājumiem atbildēja cilvēki vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Mēs vēlējāmies noskaidrot jauniešu izpratni par ģimenes jēdzienu, reproduktīvo veselību un viņu ieteikumus, kā izglītības sistēmu uzlabot, lai zināšanu līmenis paaugstinātos. Iegūtie rezultāti demonstrē kopējo noskaņojumu un attieksmi – skolas bērni pienācīgi netiek sagatavoti dzīvei un svarīgi ir mācīt ne tikai par seksuālo un reproduktīvo veselību, bet arī par attiecību veidošanas un pilnveides principiem, par dzimumu psiholoģiskajām atšķirībām un finanšu pratību, lai tādējādi efektīvāk sagatavotu viņus ģimenes dzīvei nākotnē.
Pētījums atklāj, ka jaunieši tuvākajā lakā nevēlas veidot ģimenes tās tradicionālajā izpratnē, kā arī nevēlas uzņemties atbildību par bērniem, jo viņi dod priekšroku ceļošanai, izglītībai vai karjeras veidošanai. Respondenti uzskata, ka laulība kā ģimenes pamats ir novecojis formāts, tādēļ to noslēgšanas gadījumi turpinās samazināties, izvēloties tās vietā kopdzīvi bez juridiskām saistībām. Kāds teiks, ka tā ir bezatbildība, bet patiesībā šķiet, ka tieši pretēji – viņi apzinās pasaules mainīgumu, dažādus apdraudējumus, finansiālās grūtības un citus apstākļus, kas var būtiski ietekmēt gan viņus personīgi, gan tuvākos cilvēkus, tostarp ģimeni. Viņi nevēlas pakļauties sabiedrības spiedienam, ka ir pienācis vecums, kad jābūt ar kādu kopā, bet vispirms vēlas sakārtot savu dzīvi, lai pēc tam spertu nākamo soli.
Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2021. gadā kopumā tika noslēgtas vairāk nekā 11 tūkstoši laulību, bet šķirtas – 4,6 tūkstoši laulību. Tas nozīmē, ka uz katrām sešām noslēgtām savienībām vidēji 2,5 tiek pārtrauktas. Šis ir labāks rādītājs nekā pirms desmit gadiem, kad uz 5,2 noslēgtām laulībām četras tika šķirtas, taču dati tāpat ir ļoti neiepriecinoši. Vidējais vienas laulības ilgums ir 13,1 gads. Cilvēkiem ir nopietnas problēmas ar konfliktu risināšanu, nespēja pozitīvi risināt sarežģījumus attiecībās, kā arī pārvarēt krīzes, kur visbiežāk cieš tieši bērni un viņu labklājība. Taču tieši viņi ir tie, kuri būs atbildīgi par Latvijas nākotni. Tādēļ bažas par to, kādā valstī dzīvosim, ir pamatotas.
Statistika rāda, ka jauniešu vēlme dzīvot sev atspoguļojas arī pirmā bērna piedzimšanas rādītājos. Ja 1993. gadā sievietes pirmos bērnus dzemdēja vidēji 22,8 gadu vecumā, tad pērn jau 27,8 gados. Protams, pastāv jautājums, vai toreiz visas mātes patiesi savus bērnus bija ieplānojušas un vai viņu zināšanas bija pietiekošas, lai mazuļi pasaulē ierastos gaidīti un mīlēti. It kā no vienas puses ir labi, ka cilvēks pieaug un nostabilizējas, lai tad domātu par apgādājamajiem, bet no otras – kļūstot arvien vecākiem, veselība mēdz pasliktināties, saskaramies ar daudz lielākām problēmām, tostarp neauglības, lai bērniņu vispār ieņemtu, kas padara sarežģītāku arī otrā un nākamo mazuļu ieņemšanu, atliekot piedzimšanu vēl tālāk nākotnē. Manuprāt, būtu jābūt kādiem risinājumiem tam, lai izglītotas sievietes vēlētos dzemdēt bērnus, nepazaudējot iespēju attīstīties, pilnveidoties un veidot veiksmīgu karjeru.
Pētījumā, kur piedalījās jaunieši no 18 līdz 25 gadiem, vaicājām arī to, kad viņi plāno veidot savu ģimeni. Bieži saņēmām atbildi, ka tā pašreiz nav prioritāte. Tas savukārt nozīmē, ka cilvēki nav gatavi vai nejūtas pietiekami nobrieduši, lai uzņemtos atbildību. Viņi nezina paši, kā dzīvos pēc gada, tāpēc pilnīgi saprotams, ka negrib uzņemties rūpēties par hipotētiskiem bērniem, kuri prasa laiku, finanses un sieviešu gadījumā nereti arī pazaudētas iespējas karjeras attīstībā. Bērns – tā ir lielākā atbildība, jo brīdī, kad nāk pasaulē dēls vai meita, dzīve nekad nebūs tādas kā agrāk, kas nenoliedzami maina gan attiecības, gan finansiālo situāciju, kā arī liek cilvēkiem neatgriezeniski mainīt savas prioritātes. No vienas puses, "pirmo dzemdību vecums" palielinās. No otras puses – iepriecina, ka jaunie cilvēki tomēr ir atbildīgāki, vismaz tādā izpratnē, ka apzinās, ka nav tam gatavi, nepieņem pārsteidzīgus vai citreiz – "rozā briļļu" lēmumus, kas rezultātā izdara vēl lielāku kaitējumu ne tikai sev un partnerim, bet arī jaundzimušajam bērnam.
Lai izprastu galvenos iemeslus, kāpēc jaunieši nonākuši pie šādiem secinājumiem un dzīves modeļiem, jautājām arī par reproduktīvo veselību un izglītību. Vairākkārt dzirdējām atbildi, ka visoptimālāk skolēnus par seksuālo un reproduktīvo veselību būtu sākt mācīt jau no 11 vai 12 gadu vecuma. Nevis kā tas notiek pašreiz, kad tikai sākam runāt ar jau 15 gadus veciem vai pat vecākiem jauniešiem. Pētījumā paustas arī atziņas, ka, diemžēl daļa jauniešu jau guvusi negatīvu pieredzi līdz tam brīdim, kad kāds ar viņiem vispār sācis runāt par attiecībām un seksu. Tas nozīmē, ka nākotnē viņi visdrīzāk būs ļoti piesardzīgi pret nākamajiem partneriem, kā arī kopīgu nākotnes veidošanu, tātad arī ģimenes veidošanu.
Ko darīt? Es aicinātu beidzot atvērt acis un sākt runāt ar bērniem viņu vecumam atbilstošā veidā gan skolās, gan mājās. Ir svarīgi uzņemties atbildību par to, kādā sabiedrībā vēlamies dzīvot pēc pieciem, desmit un divdesmit gadiem! Beidzot jāsāk bērniem sniegt tādas zināšanas, lai viņi saprastu, ka ģimene nenozīmē tikai atbildību un rūpes, bet gan stabilitāti, prieku un laimi. Laulība un kopdzīve nav tikai apgrūtinājums vai ballīte ar draugiem, bet gan tas ir process uz personības pilnveidošanos un kopīgu ceļu, lai dzīvotu labāk un pilnvērtīgāk. Savukārt lēmumu pieņēmējiem un politiķiem vajadzētu vēl vairāk atvērt acis, lai saprastu, kā mēs kopā varam veidot sabiedrību un tās zināšanas tā, lai mūsu bērni gribētu savus bērnus, lai ģimenes tiktu radītas nevis tāpēc, ka "tā vajag", bet gan balstītos mīlestībā un sapratnē. Iedosim savai jaunajai paaudzei zināšanas un iespējas būt veiksmīgās un veselīgās attiecībās, sākot ar piemērotu izglītību katram vecuma posmam, lai Latvija kopumā kļūtu par labklājīgu valsti.