Ivo Lejnieks: Sapnis par māju var palikt tikai sapnis

Tomēr bažas rada šo ciematu projektu attīstības pašplūsma. Tā teikt, atpērku no tantuka zemi, saparcelēju (sadalu gabalos) un tirgoju nost! Cik šādu pļavu ar sapni par māju ir ap Rīgu – par to klusē gan valsts, gan pašvaldības institūcijas.

Tāpēc jājautā – vai valstij un pašvaldībām vairs nav nekādas atbildības par saviem iedzīvotājiem? Vai tām nebūtu jāuzņemas atbildība par to, kas nākotnē notiks ar šiem ciematiem vai, pareizāk sakot, „pļavām”, no kurām tikai dažas varbūt kādreiz pārtaps reālos ciematos? Kurš uzņemsies atbildību, ja Rīgas apkārtne tuvākos gados pārvērtīsies par lielu izrakņātu būvlaukumu, kas, starp citu, notiek jau tagad?

Iespējams, ka ierēdņu prātos valda pārliecība, ka visiem aizsāktajiem projektiem atradīsies pircēji, kuri vēlēsies par dārgu naudu dzīvot tieši konkrētajās vietās un konkrētajos apstākļos. Bet vai kāds ir padomājis par mazliet citu notikumu scenāriju – mazliet cinisku, bet tomēr daudz reālistiskāku nekā sapņu mājas sapņu ciematos?

Teiksim, jauna ģimene, kura sevi uzskata par piederīgu augošajam vidusslānim, aizņemoties naudu, nopērk zemes gabalu vienā no „pļavām” un uzbūvē māju. Māja tiešām izdodas jauka, turklāt ar zālienu, kur bērneļiem vasarā spēlēties. Tiesa, līdz projekta pilnīgai realizācijai jāpaciešas ar visu komunikāciju esamību, bet to jau var pagaidīt. Taču projekta attīstītājam neveicas: ar zemes gabalu tirdzniecību iet švaki, un arī kaimiņiem ar būvniecību nesokas.

Ja sākumā ģimene vēl cer, ka drīzumā būs gan solītās komunikācijas, gan jaukais skats pa logu, tad laikam ejot, pie būvlaukuma ainas jau ir pierasts. Arī bērni rada mazāk uztraukumu: pie blakus esošajām būvbedrēm jau pieraduši, viņi tur spēlēties pat vairs neiet. Tomēr nelaime nenāk brēkdama. Tā ierodas kopā ar ziemu un neizbraucamu ceļu, kuru ātrās palīdzības mašīnai nav pa spēkam veikt. Projektam neattīstoties, sarūk arī mājas vērtība un to pārdot kļūst neiespējami...

Ko šādā gadījumā darīs ģimene? Visticamāk atbildību par ģimeni nāksies uzņemties pašvaldībai – gan izbūvējot pievedceļus un mēģinot kaut kā situāciju atrisināt... Un, ja šādu ģimeņu ir ne viena vien... un, ja šādu ciematu pašvaldības teritorijā ir ne viens vien... Protams, var jau teikt, ka katrs pats savas laimes kalējs. Tomēr jārēķinās, ka šajā gadījumā tieši pašvaldībām var nākties atteikties no jaunu skolu, slimnīcu un bērnu dārzu būvniecības un tā vietā līdzekļus novirzīt „pļavas” sakārtošanai. Un tad jau cietēji būs visi pārējie pašvaldības iedzīvotāji.

Turklāt minētajā piemērā nemaz nav runas par apzinātu krāpniecību. Attīstītājam vienkārši nepaveicās. Tomēr pie šāda apjoma projektu attīstības pašplūsmas pastāv risks, ka zemes gabalus var tirgot arī cilvēki, kuriem trūkst nepieciešamā juridiskā pamatojuma zemes gabalu pārdošanai un, tam, lai pircēji uz nopirktās zemes vēlāk varētu arī uzsākt būvniecību. Un kurš tad rūpēsies par apkrāptajiem? Visticamāk – atkal pašvaldība būs tā, kurai atkal prasīs palīdzību. Šoreiz sociālo pabalstu veidā.

Attīstoties „pļavu” apbūvei, ļoti nopietnas bažas rada ar apsaimniekošanu saistītie jautājumi: cik daudzos no šiem projektiem pats to attīstītājs ir uzņēmies atbildību par komunikāciju sakārtošanu. Taču komunikācijas – elektrība, ūdensvads, kanalizācija, virsūdeņu novade un ceļi ir dzīvošanai ļoti nozīmīgi jautājumi. Turklāt tās ir salīdzinoši dārgas investīcijas, kuras diezin vai varēs atļauties maksāt tie, kuri plānojuši, ka pērkot zemes gabalu, arī viss pārējais būs atrisināts.

Tāpēc es gribu vērsties pie pašvaldībām un Pašvaldību ministrijas – kad jūs sāksiet kaut ko darīt lietas labā? Tagad, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, visas partijas sola gādāt par pārticību, bet ko tās plāno darīt ar izrakņātajām pļavām un nelaimīgajiem cilvēkiem? Vai mums nepietika ar „auseklīti, kurš atrisinās visas problēmas” un Banku Baltija? Vai vajadzīgas jaunas traģēdijas, kuras šoreiz skars augošo, bet vēl kuslo vidusslāni, sabiedrības kopējo attīstību atgriežot par daudziem gadiem atpakaļ?

Tāpēc es gribu aicināt visus padomāt, pirms pirkt sapni kādā no Pierīgas pļavām, un prasīt atbildību no pašvaldībām, jo nevienam negribēsies ne dzīvot līdzās mūžīgam būvlaukumam, vai vēl ļaunāk – kļūt par kādu krāpnieku vai nemākuļu upuri, ne samierināties ar to, ka pašvaldībai visus investīcijām iespējamos līdzekļus nāksies novirzīt „pļavu” projektu pabeigšanai.