Par iepriekšējo rakstu „Kā ietaupīt uz izglītības sistēmas rēķina?" cienījams paziņa pauda viedokli, ka tas uzrakstīts pārāk „bezzobaini", tādēļ šis raksts būs tiešāks.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Izaudzināt un izskolot gudrus, domāt un lemt spējīgus, saprātīgus cilvēkus, kuri tiecas būt garīgi un fiziski veseli, ir strādīgi, radoši un atbildīgi, ir ikvienas ģimenes, valsts un visas cilvēces interesēs. Vismaz tā tam vajadzētu būt, vai ne?

To, kāds izaug cilvēks, nosaka gēni un pavisam noteikti - vecāku mīlestība. Bet tas nebūt nav viss. Nozīme ir arī

- vecāku zināšanām un visas sabiedrības izpratnei par bērnu audzināšanu un prasmei šīs zināšanas pielietot dzīvē,

- skolai (mācību sistēmai), kā arī

- sabiedrības dzīvesveidam - dominējošām vērtībām, ieradumiem, uzturam utt. Milzīga loma mūsdienās ir masu medijos izplatītajai informācijai. Ja cilvēkam piemīt gribasspēks, veselība un spējas patstāvīgi uzņemt un apstrādāt informāciju, tad viņš savu izaugsmi var nodrošināt arī pats - visa mūža garumā.

Lieki piebilst, ka mācību sistēmas nozīme cilvēka attīstībā ir ļoti liela. Tie, kuri ieguvuši pilnvaras lemt par mums, veido arī mācību sistēmu. Latvijas valsts pārvalde un it īpaši Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir uzņēmušās organizēt vienotu daudzpakāpju zināšanu ieguves un izplatīšanas sistēmu mūsu valstī. Latvijā tā tiek dēvēta par „Izglītības sistēmu". Ciniskāk izsakoties, kā, šķiet, rakstīja J.Sils grāmatā "Masu apziņas manipulācija", izglītības sistēma ir iepriekš izveidota vide ar nolūku atstāt noteiktu iespaidu uz izglītojamo. Tātad - kādus cilvēkus un sabiedrību vēlamies, vai - kāds ir pasūtījums, tādu arī izskolosim. Turklāt, valsts pārvaldes rīcībā ir arī citi līdzekļi, ar kuriem iespējams „atstāt iespaidu" uz sabiedrību kopumā, lai mūsu bērni un mēs paši ik dienas kļūtu gudrāki, harmoniskāki, jā - arī laimīgāki.

Iedziļinoties t.s. Latvijas izglītības sistēmas darbībā, nākas konstatēt to, kas nav nedz noslēpjams, nedz arī kā īpaši slēpts:

- skolotāju pārslodze, neskatoties uz lielo skolotāju skaitu, salīdzinot ar citām valstīm;

- vairums nevēlas strādāt par skolotājiem - nereti pašreizējie skolotāji maina profesiju, kā arī jaunieši reti izvēlas apgūt šo nozīmīgo amatu;

- skolotāju vērtējums sabiedrībā - zems.

Turpmāk uzskaitītie fakti lielākā vai mazākā mērā ir attiecināmi kā uz Latviju, tā uz daudzām citām valstīm:

- neatbilstoši vecāku, skolēnu un skolotāju pienākumi, tiesības un atbildība,

- nepiemēroti mācību līdzekļi,

- mācībām nepiemērota un bieži pat kaitīga vide, īpaši pilsētu centros - tramvaja dārdoņa, piesārņots gaiss un piesmēķētas ielas,

- mācību sistēma apslāpē radošumu un neveicina talantu attīstību,

- ar mazvērtīgu informāciju piesātinātais un haotiskais skolēnu mācību saturs un skolotāju darba paņēmieni rada aplamu un sadrumstalotu izpratni par vēsturi, dabu, valstī un pasaulē notiekošo,

- savukārt skolotāji līdzšinējos darba paņēmienus jeb mācību metodes apgūst tādus, kādi iekļauti skolotāju mācību programmās,

- bet pats sliktākais, pie kā novedusi līdzšinējā politika, ir tas, ka liela daļa skolotāju strādā, neapzinoties savu sūtību.

Kādēļ valsts politikas plānotāji izglītības sistēmā pēdējos 18 gadus ir veikuši tik daudz nepamatotu un haotisku izmaiņu? Kādēļ situācija valstī un Latvijas mācību sistēmā ir katastrofāla (atcerēsimies, ka arī zinātne ir IZM paspārnē)? Kam ir izdevīgi, ka cilvēki labākajā gadījumā iegūst šauri specializētas zināšanas, kas lielākoties neļauj skatīt savu un sabiedrības dzīvesveidu veselumā, - tātad visbiežāk tās ir atrautas no reālās dzīves? Kam ir izdevīga tāda mācību sistēma, kas turpina gatavot kadrus savtīgu patērētāju sabiedrībai, it kā neredzot, ka pasaulē norisinās krasas pārmaiņas visās jomās? Kam ir izdevīgs darbos iejūgts, aprobežots, par savu nākotni nedrošs, tātad arī baiļpilns un viegli ietekmējams pūlis?

Valsts pārvaldē strādā liela daļa cilvēku, kuri neizprot augstvērtīgas mācību sistēmas vērtību un tā vietā ir izvirzījuši citas prioritātes. Kas ir šīs „citas prioritātes" - mēs labi zinām. Tomēr ilggadīgā IZM politika ar neskaitāmām bezjēdzīgām reformām liek domāt, ka ir arī tāda daļa, kas ļoti labi izprot mācību sistēmas vērtību, taču apzināti nepieļauj augstvērtīgas mācību sistēmas izveidi. Daļa uzskata, ka ar pašreizējo izglītības sistēmu kopumā viss ir kārtībā. Tas arī ir saprotams, jo viņu priekšstatus veido „Padomju laika izglītības sistēma" un šobrīd piedzīvotais „Rietumu izglītības sistēmas" modelis, kas cita starpā ir izvērsies teju vai pa visu pasauli. Pirms domās veicat abu minēto izglītības sistēmu salīdzināšanu, rūpīgi izlasiet rakstnieka Nauma Nadeždina teikto, kurš divus gadus studēja VDK augstākajā mācību iestādē: „...VDK deva vislabāko skolu Padomju Savienībā. Un ne jau pēc diploma, kur bija tikai trīs disciplīnas: specialitāte, svešvaloda, militārā mācība; tā bija vienīgā vieta, kur mācīja domāt. Visās pārējās PSRS augstākajās mācību iestādēs mācīja nedomāt." („Dienas biznesa" nedēļas pielikuma "Numurs" Nr.32 (40) 29.08.2008).

Latvijas mācību sistēmā jau gadiem ir milzīgas problēmas (to apstiprina arī Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe 2009.g. 8.aprīļa „Kas notiek Latvijā?" (KNL) raidījumā) un tā jau gadiem nepilda uzdevumus, kurus tai vajadzētu pildīt. Tad sanāk, ka IZM vienkārši nav spējusi ieviest nopietnas pozitīvas izmaiņas! Tomēr, zinot skolotāju un daudzu „parasto cilvēku" līdzšinējos centienus un bezspēcību šīs struktūras, ko sauc par IZM, priekšā, kaut ko vērst par labu, - šai versijai neticu un uzskatu, ka veikt vērtīgas izmaiņas ministrija nekad arī nav gribējusi. Ir labas stratēģijas, ministru smaidi, skaisti vārdi, daža laba ideja, kas rezultātā tiek īstenota pret sabiedrības interesēm vai atstāta pusratā.

Pēc manām domām, patiesība ir daudz skarbāka - 'sistēmas' vadītāji Latvijā lieliski apzinās, ko dara. Viens no valsts pārvaldes uzdevumiem ir pildīt pasūtījumu un padevīgi pieņemt lielvaru diktētos noteikumus uz mūsu izglītības, veselības, garīgās un materiālās labklājības rēķina. Vai kādam ir šaubas par to, ka Eiropai no trešās pasaules valstīm nepieciešams kvalificēts darbaspēks? Tautai tas tiek pasniegts kā „globalizācijas apstākļos konkurētspējīga izglītība".

Lai cik profesionāli strādātu IZM sabiedrisko attiecību speciālisti, uzticību var atjaunot tikai IZM izformēšana. Šī versija diemžēl tikai pus pa jokam izskanēja arī minētajā raidījumā.

Pirms steidzat rakstīt komentāru: „vai nu tiešām tik ļauni varētu būt?", aicinu katru pašu vēlreiz padomāt, ko Latvijas valsts pārvalde ir darījusi un dara, lai meklētu un atrastu ilgtspējīgas nevis patērētāju sabiedrības attīstības ceļus. Ko IZM ir darījusi, lai izskolotu valstiski domājošus cilvēkus, nevis tādus, kuri pirmām kārtām domā par pašlabumu un tāpat kā vadošie valsts izzadzēji bez pretestības pakļaujas pasaules lielvaru uzspiestajiem sociālekonomiskajiem noteikumiem? Aicinu vēlreiz padomāt par mācību sistēmas nozīmi, kādi ir tās mērķi un uzdevumi. Vai tā mācību sistēma, kas šobrīd izveidota Latvijā, patiešām kalpo valsts un sabiedrības interesēm? Kādām interesēm tad tā kalpo!?

Iespējams, ka savādāk veidojusies sabiedrība nepieļautu, ka tiek iznīcināta ražošana, ka tiekam apzagti un apkrāpti, ka par valstī notiekošo lielākoties esam vienaldzīgi un neliekamies ne zinis, ka labticīgi uzticam varu tādiem, kas kāro „sarakstā būt pirmie" un kam rūp tikai savas, nevis sabiedrības intereses. Varbūt, ka citādi attīstījusies sabiedrība vainīgos prastu saukt pie atbildības un atrastu nevardarbīgu veidu kā uz visiem laikiem padzīt valsts izsaimniekotājus un tautas izkalpinātājus. Šādā sabiedrībā nekad arī netiktu uzdots nevarības un bezspēcības pilnais jautājums: „Bet ko tad likt vietā?"

Noskatoties 8.aprīļa KNL raidījumu, ir redzams, ka Izglītības un zinātnes ministre, tāpat kā visa valdība, tikai to vien spēj darīt, kā kalkulēt procentus un finanšu samazinājumus, ko pieprasa SVF, ne mirkli nerunājot par problēmu cēloņiem. Vai problēmu ir iespējams atrisināt, ja to nenovēršam pašā tās saknē?

Par konkrētiem priekšlikumiem un ne tikai saistībā ar mācību sistēmu - nākamajos rakstos, jo vispirms mums visiem jāsaprot, ka pašreizējā situācija ir visai komplicēta gan finanšu problēmu ziņā, gan dēļ administratīvi teritoriālās reformas, kas vēl vairāk saārdīs Latvijas mācību sistēmu, gan daudziem citiem faktoriem. Un pat ja notiktu brīnums un IZM gribētu veikt vērā ņemamus uzlabojumus t.s. izglītības sistēmā - bez sabiedrības izpratnes un aktīvas līdzdalības, tas nebūtu iespējams.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form