Amerika ir pilna ar dažādiem dīvaiņiem, un liekas, ka citādība šeit tiek uztvera kā kaut kas pats par sevi saprotams. Cilvēki šeit ir tik dažādi: resni, tievi, tetovēti, reliģiozi, ateisti, melni, aziātiski, kristieši, mormoņi un musulmaņi, bet pāri tam visam viņi ir amerikāņi, un dīvainā veidā tas satur šo zemi kopā. Skatos uz apkārtnei uzmanību nepievērsošo jaunekli, un nāk prātā vakardien skatītā filma "The End of Tour." ( http://www.imdb.com/title/tt3416744/?ref_=nv_sr_1 ) Par līdzīga izskata garmatainu puisi David Foster Wallace, kurš sarakstījis "Infinete Jest," vienu no ievērojamākajām pēdējo desmitgažu ASV grāmatām (https://en.wikipedia.org/wiki/Infinite_Jest ). Kaut kādas paralēles viņa grāmatā var sasaistīt ar Kurta Vonnegūta gabaliem, kaut kas varbūt ir sajūtams arī no Henrija Millera. Kultūra Amerikā nav tikai par burvjiem, raganām, Supermeniem un Betmeniem.
Un tieši tāpēc man šī zeme tik ļoti patīk, ka tajā atrodamā daudzveidība ļauj vienmēr attīstīties, apaugļoties, atrast jaunas idejas un jaunus ceļus, kuri piešķir dzīvei jēgu un piepildījuma sajūtu.
Esam 7 stundu brauciena attālumā no Denveras, un šī ir pēdējā mūsu atvaļinājuma diena. Ceļā satiktie amerikāņi brīnās: "Jūs no Denveras? Šis laikam ir pats tālākais slēpošanas kūrorts, uz kuru vispār no Denveras var aizbraukt." Tiešām, mašīnu stāvietā redz daudz lielos džipus ar Teksasas, Arizonas un Ohaio numuriem.
Skatoties uz šīm mašīnām, pārņem tāds kā mazvērtības komplekss, jo ko nu mans mazais Pasātiņš var sacensties ar Ford Expedition vai vismaz Toyota Land Cruiser autiņiem. Vajadzēs nopietni pārdomāt manu eiropeisko pieticību, jo vairāk, ja pilna bāka benzīna maksā tikai nieka 50 dolāru, un kalni no mana dzīvokļa ir vien stundas brauciena attālumā. Nāk vasara, un jāsāk nopietni domāt par kalnu velosipēdiem, nakšņošanu teltīs un transporta līdzekli, kurā varēs sakrāmēt visu nepieciešamo inventāru un aizstūrēt pa stāvajiem ceļiem uz lāču, lapsu un bizonu apdzīvotajiem kalniem.
Wolf Creek ir slēpošanas kalns, kurš lepojas ar "visvairāk sniega Kolorado" un tiešām, patreiz ārā snieg tā, it kā debesīs būtu pārgriezts kāds milzīgs maiss un dažu stundu laikā visu apsedz vairākas pēdas biezs pūderis. Nekad vēl neesmu snovojis tik dziļā un svaigā pūderī, turklāt kalns ir pietiekami liels, lielāko daļu laika var snovot cēlā vienatnē. Katrs nobrauciens līdzinās mazam pārgājienam, jo tas, kas citos slēpošanas kūrortos ir stingri aizliegts, šeit ir apzīmēts ar norādēm "Extreme conditions and unmarked obstacles ahead." Ja parastās trases liekas par vienkāršu, var kādu pusstundu paiet pa naža asmens kalna kori un nokļūt "Zirga pakava" nobraucienā, kur sniegs ir vēl svaigāks, nobrauciens stāvāks un sajūtas ekstrēmākas.
Mūsu šīs nedēļas mājiņa atrodas tuvējā miestā Pagosa Springs, kādas pusstundas brauciena attālumā no pacēlājiem. Vietējā bāra apmekētāji izskatās pēc ilggadīga un dabiska šīs iestādes inventāra. Bārā visi pīpē, nezinu kā kopumā nesmēķējošajā Amerikā tas ir iespējams, bet gan jau, ka Pagosa Springs valda savi likumi. Puiši izceļas ar zobu trūkumu, kovboju cepurēm un tādiem garšīgiem smiekliem par jokiem, kurus saprot tikai viņi paši. Ekrānā mirguļo Deivids Bovijs jaunībā, un iesilušie iezemieši sāk apspriest viņa izskatu un seksuālo orientāciju. "Nu jā, bagāts pediņš," ir konsensusa viedoklis.
Politiskās sarunās neiesaistos, bet domāju, ka šādā bārā sēž īstenais Trumpa elektorāts, kurš atceras cik zāle bija zaļa, cik lēts bija drinks un kādi labi darbi bija pieejami pirms 20 gadiem, bet tagad visus šos labumus viņiem ir nocēluši meksikāņu imigranti, ķīnieši un visa pārējā pasaule, ieskaitot liekēžus latviešus, kuri parazitē uz Amerikas rēķina, prasot aizsardzību un palīdzību. Pilsētiņā gan runā, ka pēdējā laikā dzīve ejot uz augšu – viesi braucot gan medīt, gan slēpot, gan dauzīties ar krosa močiem un kalnu divriteņiem, gan vienkārši sēdēt vietējos sēra avotos. Cauri Pagosa Springs tek San Juan upīte, kura vēlāk jau saplūst ar vareno Lielo Kanjonu izgrauzušo Kolorado upi. San Juan upē ietek daudzi karstie sēra avoti – gar upes krastiem ceļas balti tvaika garaiņi, bet pilsētas centrā ir sabūvētas SPA viesnīcas ar āra baseiniem un iekštelpās pieejamām dziednieciskām procedūrām. Pašā centrālajā viesnīcā ir 26 āra baseini, kuru temperatūra ir no 85 līdz 106 grādiem pēc Fārenheita, bet ja ar to vēl nepietiek, var atvēsināties garām plūstošajā upē.
Visas labās lietas reiz beidzas, un tā arī nākošajā nedēļā man jāuzrota piedurknes un jāķeras pie Amerikas biznesa vides tālākas iepazīšanas. Vienu no mūsu partneriem ir pārņēmusi banka, līdz ar to, lai atgūtu naudu par neapmaksātajiem rēķiniem, atkal nāksies iesaistīt mūsu labo draugu, Denveras juristu. Jo bez bankām un juristiem diemžēl pagaidām nevar iztikt nekur.
* Visi ieraksti blogā "Latviešu uzņēmēja piedzīvojumi ASV" lasāmi šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
