Jānis Bergs: Maskas krīt  (75)

Darba stundas izvēršas garākas, taču psiholoģiskā pašsajūta Latvijā ir labāka. ASV jau kopš marta viss ap Covid-19 bija slikti un grūti. Ierobežojumi, spriedze un stress. Nemieri ielās un pilnīgi trakā vēlēšanu kampaņa, kas progresē arvien nejēdzīgākās un bezgaumīgākās pārmērībās. Un šis nav stāsts par konservatīvu vai liberālu politiku, bet gan par milzīgo sabiedrības šķelšanu un kūdīšanu un to, cik labprāt cilvēki notic, ka pie viņu nelaimēm ir vainīgs kāds cits.

Vai tie būtu rotšīldi un morgani vai "deepstate", vai kosmopolīti, vai ķīnieši. Kaut kas tāds jau ir bijis vienmēr, bet šim laikam raksturīgas īpaši jutīgas un dzirdīgas ausis, un man patiešām ir bail no jauna pilsoņu kara ASV. Zeme deg gan burtiskā, gan arī pārnestā nozīmē, un apkārt ugunij ar benzīna kannām rokās skraida ne pārāk gudri un ne pārāk godīgi, taču traki apņēmīgi un enerģiski ļaudis, kuru darbiem ceļu paver sociālo tīklu radītās iespējas un būtībā jau pats to biznesa modelis, jo tīklu ienākumi ir atkarīgi no tajos pavadītā laika. Un kā piespiest cilvēkus ilgi sēdēt tīklā? Pareizi, rādot viņiem kaut ko traku, šokējošu un uzbudinošu, ar ko gribas dalīties un kopīgi ar līdzīgi domājošiem kārtīgi "uzcepties".

Pirms nedēļas mūsu Denveras ielas čata grupā kaimiņi plānoja kopīgu Halovīna svētku svinēšanu. Tad pilsēta ieviesa jaunus ierobežojumus – atkal nedrīkst pulcēties lielākās grupās par pieciem cilvēkiem –, un visa mošķu svētku kopīgā svinēšana pajuka, jo amerikāņi ir vēl likumpaklausīgāki par latviešiem. Vasarā, kad braucu prom no Denveras, Kolorādo štatā bija ap 400 jaunu saslimšanas gadījumu dienā. Rudentiņš bagāts vīrs, un nu šis skaitlis ir uzbraucis līdz aptuveni 1200 gadījumiem dienā. Un tas pie visiem stingrajiem ierobežojumiem, distancēšanās un masku valkāšanas kopš marta. Vienkārši, ja labi distancējas, valkā maskas un mazgā rokas, izplatība notiek, bet nepieaug pārāk strauji. Ja neievēro gandrīz neko, pietiek slimību ievazāt un tā izplatās strauji. Apmēram tā, kā tagad var vērot Latvijā.

Bet par Latviju. Dzīvoju laukos, šajā laikā Rīga mani nevilina. Aizejam ar draugiem pie ciema mājražotājas pēc produktiem. Saimniece stāsta, ka maskas valkāt nevajag, jo kāds bērns, to valkājot, jau esot nosmacis. Un testu rezultātiem ticēt nevarot, jo esot gadījumi, kad cilvēkam viens tests bijis pozitīvs, bet nākamais pēc dienas jau negatīvs, tāpēc visi tie testi cilvēku mānīšana vien esot. Un tādā garā – lasa noteikta burbuļa vēstījumus un diezgan kārtīgi tos arī pārstāsta. Aizbraucu uz Rīgu, nevienam "Bolt" šoferim maskas nav. Bet taksī gaisa maz un cilvēki sēž tuvu. Pamatā jau taksists pats sevi pakļauj vislielākajam riskam. Vaicāju taksistam – vai tad bail viņam nav? Visi kādreiz nomirsim, filozofiski atsaka taksists, un mūsu tālākā saruna iegūst pavisam transcendentālu un pat sakrālu nokrāsu.

Varu aptuveni iztēloties tālākos notikumus Latvijā. Laiks tagad kļūst aukstāks, cilvēki vairāk uzturas iekštelpās, un vīruss jau tāpat diezgan brīvi klejo apkārt. Tāpēc cilvēki slimos daudz vairāk. Slimnīcas pamazām piepildīsies. Kādā brīdī visiem vietas vairs nepietiks. Tad mediķiem būs jāpieņem lēmumi – kurus uzņemt un ārstēt un kurus atstāt mājās, ļaujot ķepuroties pašiem. Esmu dzirdējis, ka neārstēšot tos, kuri vecāki par 75 gadiem. Bet kas notiks, ja vietu nepietiks arī tad? Pazeminās vecuma cenzu? Vai ārstēs tos, kuriem būs nauda? Bet varbūt tos, kuri nav smagāki par 90 kg? Šādus kritērijus var izdomāt daudz un dažādus, bet nebūtu nemaz slikti, ja tie būtu skaidri pateikti un visiem zināmi, jo tad vismaz cilvēks labāk apzinātos savus individuālos riskus.

Tikmēr daudzi cilvēki pamatoti dusmosies, un es arī dusmojos, man arī gribas uz restorāniem, bāriem, ekskursijās un galu galā atgriezties ASV, uz ceļa, iet, atklāt, izzināt un iekarot. Nepacietīgākie un dusmīgākie ies demonstrācijās un protestēs pret maskām un ierobežojumiem. Bet varbūt arī neies, jo ļaudis Latvijā, kā zināms, ir pacietīgāki un paklausīgāki nekā citur.

Arī Denverā maijā notika demonstrācijas un protesti pret ierobežojumiem un maskām. Tad tas kaut kā beidzās, jo cilvēks jau ir bravūrīgs tikai līdz zināmam brīdim. Un kādā mirklī atnāk sapratne, ka viss ir pa īstam un nopietni. Esmu dzirdējis, ka arī, sākoties karam, cilvēki ar degsmi metas notiekošajā, bet pietiek ieraudzīt pirmos kritušos cīņu biedrus – un noskaņa kļūst pavisam cita.

Esmu dzirdējis, ka esot valstis, kurās sabiedrība uzliktos ierobežojumus uztverot samērā racionāli, runā, ka, piemēram, Jaunzēlande esot labs piemērs – sabiedrība tic valdībai, populisti nav cieņā un valsts kopumā veiksmīgi kontrolē epidēmiju –, tādējādi varētu teikt, ka karš tur nav tik smags kā, piemēram, ASV vai Brazīlijā. Bet varbūt arī sabiedrība tic vai netic savai valdībai atkarībā no tā, cik veiksmīgi valdība prot ar saviem pilsoņiem sarunāties. Vai saruna ir augstprātīga, akcentēti tiek sodi, pavēles un apsaukāšanās, vai arī notiek pacietīgāka izskaidrošana un rādīts personīgais piemērs. Un šeit nevaru nepieminēt savu iepriekšējo rakstu: https://bergsblogo.com/2020/10/13/dots-devejam-atdodas/, tikai šajā gadījumā tas klients ir mūsu valsts pilsonis, pret kuru politiķiem ir jāizturas kā pret pašu vērtīgāko un lojālāko klientu, jo, ja tā nav, tad notiek tas, ko redzam ASV un daudzās citās zemēs.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.