Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu, tādēļ šoreiz pievērsīšos šai tēmai, bet ne tikai. Kad esmu Rīgā, pārsvarā pārvietojos ar velosipēdu. Vajadzīgajos punktos nokļūstu ātrāk nekā ar auto, nav jāmaksā par stāvvietu, un kā papildu bonuss nāk izkustēšanās, galvas izvēdināšana un iespēja vērot apkārtni. Forši ir arī redzēt cilvēkus un pilnvērtīgi sajust pilsētas smaržu un gaisotni. No mājām līdz "SAF Tehnikas" birojam ir aptuveni 24 minūtes, līdz centram 28 minūtes. Velo infrastruktūra Rīgā kļūst arvien labāka, tāpēc par ceļu pieejamību vai vietu, kur pieslēgt transportlīdzekli, nesatraucos. Varbūt vienīgi VEF tilta šķērsošana ir visai izaicinoša, bet arī to var pieciest. Ja vien pats turi acis vaļā un ar prātu izvēlies maršrutu, tad varbūtība bez traumām sasniegt galamērķi ir visai augsta.
Tāpat kā Rīgā, arī Denverā ceļš līdz darbam ar velosipēdu aizņem 24 minūtes. Ar riteni uz darbu sāku braukāt pirms gadiem trim četriem. No 15 Denveras darbiniekiem ieceļotāji no Latvijas esam trīs. Nepārsteidz, ka visi trīs bieži vizināmies uz darbu ar velosipēdu, kamēr tikai ar auto braucošie amerikāņi droši vien domā, ka priekšnieks ir mazliet ķerts. Bet, neraugoties uz to, izcīnīju, ka ofisa apsaimniekotājs pie mūsu biroja ieejas uzstāda velosipēdu novietni. Pārmaiņas nāk lēni, bet nāk.
Lai arī cilvēki uz darbu Denverā ar velosipēdu brauc reti, tomēr pilsētā ir attīstīta velo infrastruktūra. Gandrīz uz jebkuru vietu ved veloceliņi, un riteņbraucēju skaits pieaug. Protams, vasarā, kad ārā +33°C, tas ir nedaudz izaicinoši, un reizēm tomēr gribas patverties auto kondicionētajā gaisā. Denveras un Rīgas riteņbraukšanas kultūra atšķiras ļoti būtiski. Viena no foršākajām Denveras pastaigu, skriešanas un arī riteņbraukšanas trasēm ir "Cherry Creek trail". Tā ir aptuveni 30 km gara trase, kas iet cauri visai pilsētai, un to dala skrējēji, riteņbraucēji un pastaigu cienītāji. Ja esi nolēmis pa to noskriet krosiņu, tad bieži dzirdēsi aiz muguras vai nu zvaniņa šķindoņu, vai uzsaucienu "on your left" – "esmu kreisajā pusē". Tā apdzinējs signalizē apdzenamajam, lai tas uzmanās un tādējādi samazina sadursmes risku. Dzīvojot Denverā, arī man šis paradums pieķērās. Ja braucu ar riteni un kādu apdzenu, tad vai nu uzšķindinu, vai saku "on your left". Cilvēki tad parasti atskatās, pasmaida, pamāj, un es mierīgi braucu tālāk. No paradumiem ir grūti tikt vaļā, un arī Rīgā es šo paradumu piekopju gluži automātiski. Man par pārsteigumu, cilvēki, kuriem uzzvanu vai uzsaucu, nekad neatskatās, tikai, galvu noliekuši, turpina virzīties pa savu trajektoriju. Kad stāstīju par šo novērojumu draugiem, saņēmu komentāru: "Šķindināt un apsaukt cilvēkus taču ir nepieklājīgi, protams, viņi uz tevi neatskatās, jo tu esi rupeklis." Tā nu esmu samulsis – vai signalizēt kājāmgājējiem vai citiem braucējiem ir nepieklājīgi, vai arī tomēr tā ir nepieciešama rīcība, kas uzlabo satiksmes drošību?
Atbildi uz šo jautājumu man viesa nesens ceļojums uz Japānu. "SAF Tehnika" 2023. gada janvārī Singapūrā atvēra Āzijas filiāli, un es apvienoju filiāles apmeklējumu ar tai sekojošu Japānas iepazīšanu. Interesanti, ka no Denveras tiešais reiss uz Tokiju ilgst 10 stundas un uz Frankfurti apmēram tikpat. Tātad no Denveras uz Tokiju es varu aizlidot ātrāk nekā uz Rīgu. Viena no lietām, kas man ļoti patika Japānā, bija dzelzceļš. Ar vilcienu var nokļūt visur, tas ir ātrs un ļoti precīzs. Vispār Japāna ir slavena ar to, ka tur viss lieliski darbojas un visās vietās vienādi, t.i., ja kādu kārtību apgūsi vienā vietā, tā tas darbosies arī citur. Japānas dzelzceļš izmanto kādu paņēmienu, kuram ir sakars ar manu velosipēda zvaniņa šķindināšanu. Japāniski to sauc "Shisa Kanko" – angliski "pointing and calling", un latviski es to tulkotu kā "norādīt un informēt", bet, kā jau daudzi termini, tas latviski nav iegājies un tādēļ neskan. Metode ir ārkārtīgi primitīva, bet efektīva un nosaka, ka dzelzceļa (un ne tikai) darbiniekam ar roku ir jānorāda virziens vai objekts un skaļā balsī jāpasaka, ko viņš darīs. Piemēram, vilciena vadītājs pirms kustības uzsākšanas izlieksies pa logu, izbāzīs roku perona virzienā un skaļi paziņos, ka vilciens tūlīt uzsāks kustību. Šādi rīkoties ir apmācīti visi dzelzceļa darbinieki. Ir izpētīts, ka šī vienkāršā rīcība samazina negadījumu un kļūdu iestāšanās varbūtību par 85%. Ja vēlaties par šo vienkāršo metodi uzzināt vairāk, "iegūglējiet" "Shisa Kanko", atradīsiet visai daudz informācijas, arī par to, ka darbinieki tiek regulāri apmācīti šādi rīkoties, un to, ka daudzi arī uzskata, ka šādi plātīties un klaigāt ir muļķīgi.
Ja man savu subjektīvo sajūtu līmenī jāraksturo "Shisa Kanko" līmenis Latvijā, es teiktu – ja Japānā tas ir 100 punktu līmenī, tad ASV varbūt 60, bet Latvijā nekādā gadījumā ne vairāk kā 20. Mūsu kļūdu un pārpratumu īpatsvars ir daudzkārt lielāks nekā sabiedrībās, kuras šo vērtīgo paradumu ir apguvušas, jo "Shisa Kanko" jau attiecas ne tikai uz dzelzceļu, bet uz mūsu ikdienu. Kā strādājam, kā dzīvojam, kā un vai vispār informējam apkārtējos par saviem nodomiem, un arī – vai un vispār citos ieklausāmies. Un šim kultūras trūkumam ir tieša ietekme uz produktivitāti un sekojoši arī uz Latvijas labklājību.
Pavisam svaigs un ļoti uzskatāms piemērs Latvijā ir parlamenta pieņemtais lēmums par "hokeja bronzas brīvdienu". Mēs visi priecājāmies par Latvijas hokeja izlases fantastiskajām spēlēm pasaules čempionātā hokejā un izcīnīto bronzas medaļu, bet lēmums par brīvdienu bija, maigi sakot, ne "Shisa Kanko" garā. Protams, es saprotu, ka daudzu uzņēmēju dusmas jau tagad ir aizmirsušās un prieks par medaļām saglabāsies ļoti ilgi, un arī pāris desmiti miljonu nodokļos neiekasēto eiro (neviens nezina, cik pazaudēja bizness) droši vien kaut kā uzsūksies. Bet tomēr – kamēr neiemācīsimies labāk "Shisa Kanko", būsim tur, kur esam.