Jānis Bergs: Par būvēšanos Rīgā un Denverā
Foto: LETA

Desmit dienas Rīgā paskrēja vēja spārniem un tagad jau esmu atpakaļ Denverā. Pārmaiņas pēc nerakstu lidmašīnā, bet gan sēžot savā viesistabas dīvānā. Kā parasts, pirmā nedēļa šajā dīķa pusē paiet, cīnoties ar miegu agri vakaros, mošanos ap 3 naktī, kad celties vēl par agru, bet aizmigt vairs nav iespējams. Vienīgā recepte, ko esmu atradis, ir kārtīgi sportot pirms gulēšanas un, naktī pamostoties, iedzert miega zāles. Šādi rīkojoties, džetlegs pāriet aptuveni nedēļas laikā un arī dienā galva strādā normāli, nav tā pretīgā neizgulēšanās un noguruma sajūta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Esmu jau iepriekš rakstījis, ka Denvera ir "boom city". Šeit gadā iebrauc ap 100 000 jauni iedzīvotāji, un pašlaik Denverā kopā ar piepilsētām dzīvo ap 3 miljoni iedzīvotāju. Pēc "Business Insider" veidotā ASV pilsētu reitinga Denvera ir dzīvošanai vislabākā pilsēta ASV. Saite uz labāko pilsētu reitingu ir šeit. Denverā ir gan sakārtota transporta sistēma, gan kalni, gan augoša ekonomika. Vienu vārdu sakot, var gan pelnīt, gan arī labi atpūsties. Un ir arī strauji augoša marihuānas industrija, kas nerada īpašas problēmas ne iedzīvotāju veselībai, ne arī kriminogēnajai situācijai.

Politiski Kolorādo štats ir "swing state", tas nozīmē, ka šeit aptuveni vienāds skaits iedzīvotāju balso par republikāņiem un demokrātiem.

Viens no Denveras valdīšanas lepnuma objektiem ir vietējā "light rails" transporta sistēma. Tas ir kaut kas pa vidu starp tramvaju un dzelzceļu un savieno pilsētas centru ar lielākajām priekšpilsētām un lidostu. Denverā ievācos pirms aptuveni pusotra gada un tad vēl nebija uzbūvēta dzelzceļa līnija ne uz lidostu, ne arī uz rajonu, kur atrodas SAF Tehnikas birojs.

SAF Tehnika īrē biroju un noliktavu Auroras priekšpilsētā, kur vēsturiski ir liela meksikāņu un afroamerikāņu koncentrācija, bet nesen šeit uzbūvēts milzīgs Kolorādo universitātes hospitālis, aptuveni kā 100 Stradiņa slimnīcas jaunie korpusi, nu un arī budžets un budžeta pārtēriņi atbilstoši. Līdz ar to vide ap mūsu biroju ir visai eklektiska – mazas vecas mājiņas ar dzelzs restēm uz logiem mijas ar ultra modernām slimnīcu būvēm un tām piegulošām iepirkšanās ielām, turpat kaimiņos arī Denveras cietums ar lielu darbinieku autostāvvietu un ceļa zīmēm, kuras nekādā gadījumā nerekomendē uzņemt balsotājus.

Vēl iesāņus – garlaicīgās, plakanās biroju un noliktavu celtnes, kurās mitinās visi iedomājamie mazie biznesi. Sākot no kosmētikas preču noliktavām un beidzot ar tarakānu un citu kaitēkļu iznīdēšanas firmām. Un visam pa vidu – pļavas, pa kurām skraida truši un alas rok prēriju suņi, tādi mazi susliki ar tireklīgām astītēm ritenī, kuri veido milzīgus alu labirintus un savā starpā sazinās, spalgi pīkstot.

Bet, turpinot par dzelzceļu - aptuveni pirms gada, gar lielo ielu, kura piegulst SAF birojam, sāka būvēt jaunu dzelzceļa līniju. Ir pagājis nepilns gads, un tā jau ir pabeigta – sliedes, dzelzceļa stacijas, pārvadi. Viss ir uzbūvēts. To pašu varu arī teikt par visa cita veida celtniecību. Pilsētā gadā ievācas 100 000 cilvēku, tāpēc ir jāuzbūvē daudz.

Un celtniecības temps ir acīmredzams. Paiet daži mēneši un vietā, kur skraidelēja prērijsuņi, jau slejas rindu mājas, vai ir uzbūvēts kārtējais velo celiņš. Uz šo skatoties, neviļus nākas salīdzināt ar Latviju. Jo atbraucu uz šejieni kādas reizes četras vai piecas gadā. Tātad bieži, bet arī pietiekami reti, lai redzētu pārmaiņas. Es redzu, Rīgā gan viss mainās 10x lēnāk kā Denverā. Vienīgā pamanāmā jaunbūve centrā ir tā kroplā māja uz Barona un Lāčplēša ielas stūra, kurai garām ejot, gribas pievērt acis. Nu un nebeidzamie ielu remonti, īpaši jau Barona ielas. Šajā augustā Rīgā man visa šī ielu remonta darba organizācija likās tik apšaubāma un ielās esošā darba drošība tik diletantiska, ka varam būt tikai laimīgi, ka kāds traktors neuzbrauca mašīnai vai ceļu rullis kādam strādniekam.

Citādi Latvija izskatās pēc sakārtotas un pārtikušas Rietumu valstiņas. Ne tikai Rīgā, bet arī ārpusē kūsājošie ceļu remonti un sakopšanas darbi skaidri signalizē par pašvaldību vēlēšanu tuvumu un arī, iespējams, kādu Eiropas fondu atvēršanos.

Vienīgais, ko gribētu novēlēt, ir parūpēties arī par kārtīgu plānošanu un projektu vadību, kas acīmredzami ir visu Latvijas projektu vājākā vieta. Pārāk bieži mūsu ierēdņi un viņus pieskatošie politiķi un politiķus pieskatošie krusttēvi uzskata, ka projekts ir realizēts mirklī, kad noslēgts līgums ar laimīgo konkursa uzvarētāju un atsistas visas IUB sūdzības, bet, tā kā konkursa nolikumi ir saķīmiķoti tā, lai uzvarētu tie, kuriem jāuzvar, tad pēc līguma noslēgšanas arī daudz neko no projekta realizētāja paprasīt nevar, jo nečakarēsi jau savējo, turklāt jānopelna jau arī kaut kas ir.

Diemžēl es nevaru iedot recepti, kā to vērst pa labu, jo šī saimniekošana ir dziļi iesakņojusies mūsu sabiedrības kultūrā. Tas ir apmēram tāpat kā mājas, kur kāpņu telpas ir piečurātas un liftā sadedzinātas stāvu pogas. Var jau izdot likumu vai normatīvo aktu, bet no tā parasti šīs kāpņu telpas skaistākas nekļūst.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form