Pagājušā vasarā mani uzmeklēja pasaules jauniešu nometnes "2x2" rīkotāji – meklējot uzņēmējdarbības ievirzes vadītāju – kādu, kurš nedēļas garumā nometnes dalībniekiem spētu iemācīt kaut ko lietderīgu par uzņēmējdarbību. Par šādām nometnēm kaut ko pa ausu galam biju dzirdējis – ka notiek jau kopš sešdesmitajiem gadiem, tās organizē ārzemju latvieši un tam ir kāds sakars ar latvietību, dziedāšanu un dancošanu.
Tā kā savās biznesa gaitās ASV esmu saņēmis diezgan daudz palīdzības no šejienes latviešiem, nolēmu sekot senajam sakāmvārdam "dots devējam atdodas" un piekritu starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu nedēļu dzīvot nometnē, meža vidū, kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Draugi un radi man teica, ka esmu pilnīgi traks, jo tā jau tikai uz dažām nedēļām esmu atbraucis uz Latviju un tad vēl no visiem noslēpšos mežā.
Neieslīgšu detaļās par nometni, varat paši sagūglēt un mājaslapā apskatīties gan programmas, gan bildes, gan visādu citādu noderīgu informāciju. Teikšu vien, ka ļoti, ļoti daudzus gadus neesmu tik labi atpūties, kā pavadot nedēļu šajā nometnē un ar šiem cilvēkiem. Vislabākais kritērijs kaut kādas pieredzes izvērtēšanai ir – vai tu to darītu atkal un vai ieteiktu saviem draugiem un tuviniekiem. Un uz šiem jautājumiem es varu atbildēt apstiprinoši.
Domāju, iemesls tam ir ārkārtīgi augstā rīkotāju un dalībnieku motivācija un tiešām kvalitatīvais saturs. Visu nedēļu dalībniekiem nav gandrīz nevienas minūtes brīva laika garlaikoties un skumt. Visi grib, lai būtu maksimāli forši, turklāt neviens no dažādo ieviržu un projektu vadītājiem par savu darbu nekādu samaksu nesaņem, līdz ar to nometnē uz piecdesmit dalībniekiem bija kādi divdesmit organizatori. Tā kā visi strādā par baltu velti, tad īpašu izmaksu pieaugumu tas nerada un ļauj visu nedēļu piepildīt ar teicamu saturu.
Protams, šādas nometnes atmosfēra un intensitāte nevarētu pastāvēt ikdienā. Tomēr labākajās vietās, kur esmu strādājis, ir izdevies sasniegt tādu iesaisti, ka cilvēki strādā ar misijas apziņu un jūtas piederīgi kaut kam lielākam, nevis tikai grib saņemt eiro kaudzīti mēneša sākumā vai beigās. Nometnes pieredze un arī manas paša vadītāja gaitas lika man nedaudz pameditēt par tēmu: kāds tad ir labs vadītājs? Jo no mūsu vadītājiem dikti daudz ir atkarīgs – viņi mūs moka, spīdzina un atņem enerģiju vai, gluži otrādi, iedvesmo, attīsta un uzlādē vismaz astoņas stundas katru darba dienu. Tātad priekšnieks ir vismaz tikpat svarīgs kā ģimene, nu labi, varbūt arī ne gluži tik svarīgs, jo no draņķīga priekšnieka ir daudz vieglāk tikt vaļā nekā no sačakarētas ģimenes.
Tagad īsi uzrakstīšu, kādas man šajā brīdī liekas laba vadītāja būtiskākās īpašības. Pirmā un svarīgākā īpašība ir "neuzmest" cilvēkus, t.i., nepievilt, nezaudēt uzticību. Ja viņš saka, ka kaut ko noteiktos apstākļos izdarīs, tad tā arī izdarīs. Ja darbinieks var ticēt, ka tā tas tiešām notiks, tad strādāt būs daudz vieglāk nekā tad, ja nekad nevar paredzēt, kas īsti notiks un vai vispār priekšnieka teksts ir pareizi saprasts. Turklāt labs vadītājs arī nekautrēsies pateikt "Es nezinu", jo tikai Dievs tas kungs zina visu, bet mēs, parastie cilvēki, esam nepilnīgi un ierobežoti savā saprašanā. Šajā "neuzmešanā" ir arī kāds cilvēcīgs aspekts – ja priekšnieks "neuzmet", tātad viņš pret padoto izturas kā pret cilvēcisku būtni, nevis nomaināmu resursu.
Nākamā būtiskā īpašība – vadītājs nenodarbojas ar mikromenedžmentu. Nelūr visu laiku pār plecu un nekritizē, bet ļauj cilvēkiem pašiem darīt savu darbu. Galu galā – kādēļ gan ir vajadzīgs darbinieks, ja priekšnieks uzskata, ka pats visu zina labāk un ir gudrāks par visiem? Man liekas, ka vadītāja uzdevums ir radīt tādus apstākļus, lai viņa padotie varētu būt veiksmīgi un labi darītu savu darbu, bet nekādā gadījumā nedarīt darbu viņu vietā.
Trešā būtiskā laba vadītāja īpašība ir spēja sniegt atgriezenisko saiti. Kā lai es galu galā zinu, vai strādāju labi vai slikti, ja ar mani nerunā? Neviens pasaules ģēnijs nespēj uz sevi objektīvi paskatīties no malas. Paņemiet savu viedtālruni un nofilmējiet, kā jūs runājat ar klientu pa telefonu vai uzstājaties sapulcē. Paši pabrīnīsieties, cik tizli skan jūsu balss un sagumuši ir jūsu pleci. Bet ar dažiem nelieliem uzlabojumiem varētu taču izskatīties labāk, vai ne? Un tad dzīve kļūtu vieglāka.
Šīs trīs lietas droši vien nav viss, kas labam vadītājam jādara. Gudras grāmatas saka, ka vadītāja uzdevums esot plānot, organizēt, komunicēt un motivēt. Katrs ar šiem vārdiņiem, protams, saprot kaut ko drusku citu, bet tas ir apbrīnojami, cik maz par šīm elementārajām lietām tiek runāts menedžeru skolās un valsts augstāko ierēdņu apzinātības treniņos.
Tikmēr ASV federālā valdība kopš 22. decembra strādā "izslēgtā režīmā" – 800 tūkstoši federālo darbinieku nesaņem algu, jo politiķi Vašingtonā nespēj vienoties, vai un kādu sienu būvēt uz Meksikas robežas. Tāpēc nepieņem budžetu. Bet ASV ir tā – ja budžets nav pieņemts, tad arī rēķinus apmaksāt nevar. Tā kā viedokļi par sienas nepieciešamību ir pilnīgi pretēji, risinājums ir acīmredzams – aizklapēsim to valdību ciet un paskatīsimies, kuram pirmajam nervi neizturēs. Tikmēr daudzi muzeji ir slēgti, bet nacionālo parku atejās krājas neizvesto sūdu kalni. Katrā zemē ir savas nacionālās īpatnības.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.