Jānis Bergs: Par nenotikušo apciemojumu

Lielākā daļa mūsu partneru un svarīgāko klientu ir bijuši Rīgā. Parasti notiek tā – ja viņi vispār piekrīt atbraukt uz mazpazīstamo Latviju, tad pēc pāris "SAF Tehnikā" pavadītām dienām, ražotnes apskates, aparatūras testiem un sarunām ar inženieriem viņi kļūst par ilgtermiņa un lojāliem klientiem. Vents bija šādu tikšanos neiztrūkstošs dalībnieks. Tādēļ klienti bieži jautāja: "Vai Vents atbrauks?" Vents nemēdza gatavot prezentācijas un zīmēt smukas bildītes. Par to ar viņu dažkārt strīdējos. Bet viņš spēja uzkāpt uz kastes un stundu, divas vai tik, cik nu kuro reizi vajadzēja, runāt par tēmu. Un visi klausītāji zināja, ka viņš šo drēbi zina. Reti nākas sastapt cilvēkus ar tik dziļām un plašām zināšanām un mīlestību pret telekomunikācijām: gan tehnoloģijām, gan arī vēsturi un tirgu.

Arī šajā gadā marta beigās Vents plānoja braucienu uz Denveru. Aptuveni divas nedēļas pirms paredzētā brauciena viņš man piezvanīja un teica: "Zini, vecais, dakteri teica, ka kādu laiku man nekur braukt nevajadzētu." Un tad es sapratu, ka lietas patiešām nav labas. Divus gadus viņš cīnījās ar riebīgo, grūti izārstējamo melanomu. Tādēļ, lai arī ar prātu sapratu, ka cerības izveseļoties vai nobremzēt procesu nav lielas, tomēr biju šokēts, kad pagājušajā piektdienā saņēmu ziņu par Venta nāvi. Tajā brīdī es atrados Čikāgas "Trading Show" izstādē un runāju ar klientiem, kuri labi pazīst Ventu, būtībā viņš ir stāvējis pie "Low Latency" radio produktu nozares šūpuļa. Vēl šokējošāk tas bija tāpēc, ka vēl dažas dienas iepriekš mēs bijām runājuši par projektiem, risinājumiem un SAF ilgtermiņa plāniem, kaut gan vismaz gadu viņš zināja, ka dienas ir skaitītas. Tā ir reti sastopama drosme un uzticība savam aicinājumam – turpināt mierīgi darīt savu darbu arī tad, kad nāve jau elpo pakausī.

Vents manā dzīvē ienāca kaut kad ap 1992. gadu. Mēs kopā uzaugām "Fortekā", tur bija sava noteikta leksika, mēs sapratām, ko nozīmē "ķert peles", "vārīt putru", "vārīt vardi" vai "zināt drēbi".

Arī tagad, satiekot vecos fortekiešus, man ir sajūta, it kā būtu ar viņiem uzaudzis vienā ciemā, – ar viņiem raksturīgajiem izteicieniem, grimasēm, stilu un vērtībām. "Fortekā" vairākus gadus kopā ar Ventu veidojām klientiem telekomunikāciju risinājumus. Tad nāca "SAF Tehnika", un kopš uzņēmuma izveidošanas 1999. gadā Vents atbildēja par pārdošanu un vēlāk par biznesa attīstību. Kopš tā laika "SAF Tehnika" kļuva par viņa darbu un hobiju. Ir cilvēki, kuri dara darbu, jo par to maksā vai priekšnieks liek, un ir cilvēki, kuri kaut ko dara, jo tas viņiem patīk. Ventam bija grūti kaut ko likt darīt, jo viņš darīja, kā uzskatīja par pareizu.

Reiz pēc visai šerpām vārdu pārmaiņām es viņam jautāju: "Vent, vai tu nebaidies, ka tevi atlaidīs no darba?" Viņš bija patiesi izbrīnīts un atbildēja: "Nē, nemaz!" Tā ir liela laime, kas nav dota daudziem, – dzīvot bez bailēm un ar pārliecību par to, ko dari. Un šādi uzņēmumi mēdz būt kā organismi – dažbrīd grūti prognozējami, bet toties dzīvi un ar milzu pielāgošanās spēju. Tāpat kā prusaki, tie spēj pārdzīvot teju pat atomkaru. Kā novēroja kāds jaunais "SAF Tehnikas" darbinieks: "SAF idioti ilgi neturas." Un tas nav par personāla daļu vai kādām komisijām, kas vērtē un mēra.

Zinot šos faktus, 2015. gadā ar dalītām jūtām uzsāku strādāt SAF – pirmkārt, maz ko zināju par nozari un produktiem, otrkārt, uzreiz braucu uz ASV un, treškārt, mani mazliet biedēja Venta šerpā reputācija. Cik sākumā visam piegāju ar skepsi un tramīgumu, tik, laikam ejot, pārliecinājos, cik Vents ir erudīts un jauks cilvēks. Tieši pateicoties viņam, mana "iebraukšana" nozares tehnoloģiskajos un politiskajos smalkumos bija ātra un dvēseli bagātinoša. Dažbrīd mulsināja Venta stils uz jautājumiem atbildēt: "Viss atkarīgs, no kuras puses uz šo jautājumu paskatīties." Šādas atbildes, nenoliedzami, rosināja domāšanu un intelektuālu diskusiju. Varbūt tieši šī iemesla dēļ Venta vadītajā nodaļā ir tik ārkārtīgi patstāvīgi un zinoši darbinieki – to veicina organisms, kas pats atgrūž neiederīgos, komplektā ar domāt rosinošu vadītāju.

Vents bija estēts, apveltīts ar smalku gaumi, un viņa skaisti iekārtotajā mājā allaž bija patīkami ciemoties. Viens no nedaudzajiem Venta hobijiem bija ēdienu gatavošana, un, tieši pateicoties viņa cienastiem un padomiem, arī es esmu apguvis lēngatavošanas noslēpumus un manu grāmatu plauktu rotā viena otra Venta ieteiktā pavārmākslas grāmata. Putras vārīt Ventam patika un arī padevās.

Otrs Venta hobijs bija WIKI katamarāns, kuru viņš kopā ar pāris kompanjoniem nepārtraukti remontēja, pārbūvēja un uzlaboja 20 gadu garumā. Man bija sajūta, ka pats dizainēšanas un būvēšanas process varbūt pat bija svarīgāks par burāšanu, bet tā, iespējams, ir tikai mana interpretācija. Tas kuģis ir peldēt spējīgs. To mēs zinām. Vismaz vienreiz vasarā SAF valde tika aizvesta līdz jūrai un arī atpakaļ.

Pēdējos gados Vents daudz laika pavadīja ar savu meitiņu. Atvēru "WhatsApp", un šādas ziņas, kad gribēju sazvanīties, Vents sūtīja bieži: "17.30 meitiņa no baleta jaasavaac un peec tam ritenis, jābrauc maajaas, jaadod eest, jāmācās utt."

Lielākajai daļai cilvēku ir laime nezināt, cik ilgi vēl tiem atlicis dzīvot. Vents ar ziņu, ka laiks aiztek, nodzīvoja vairākus gadus. Viņam laimējās, jo viņš darīja, ko mīlēja, un bija vajadzīgs un cienīts līdz pēdējam. Izsaku līdzjūtību tuviniekiem un draugiem. Vent, satiksimies nākamajā pieturā!

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.