Sadzīviskās situācijās, piemēram, sporta klubā, man gadās sarunāties ar amerikāņiem par politiku un vēlēšanām. Viņi bieži prasa, ko domāju par Trampu un es parasti atbildu, ja viņu ievēlēs, tad mani no Amerikas patrieks, jo tāds pus-imigrants vien šeit esmu. Tad sarunu biedri drusku samulst un atbild, ka mani jau projām Tramps nedzīšot, jo tieši šādus imigrantus viņš gaidot ar atplestām rokām.
Tā nu sirdī es gribu viņiem teikt, ka tiešām ir jābūt pilnīgi aptaurētiem, lai prezidenta amatā ievēlētu klaunu un muldoņu, bet kožu mēlē un izlīdzos ar samierniecisku vervelēšanu, jo skaidri redzu, ka savi 50% amerikāņu atbalsta Trampu, lai kādas arī muļķības viņš gvelztu. Tā kā mani skvoša oponenti ir baltie pusmūža vīrieši, tad šajā grupā Trampa fani ir vismaz 66%. Tā ir demokrātijas ēnas puse, jo kādā brīdī vēlētāji zaudē spēju domāt. Nezinu, kā tur bija senajā Grieķijā vai Romā, bet gan jau, ka vēsturnieki pateiks, ka bija reizes, kad ievēlēja kādu no labas ģimenes nākušu zirgu vai pilsētas klaunu.
No šīs nedēļas Klintones un Trampa debates man visvairāk atmiņā palika mirklis, kad Klintone skatījās ekrānā un teica visiem klausītājiem Amerikā un pārējā pasaulē, ka Amerikas vārds kaut ko nozīmē, ka uz to var paļauties. Tas tika teikts kontekstā ar NATO 5. pantu un kontrastā Trampa pozai, ka visiem, kuri gribēs ASV aizstāvību, par to būs kārtīgi jāmaksā. Ja nemaksās, ko prasa, tad lai vaino paši sevi.
Es varu saskatīt analoģijas Klintones nepopularitātei un, piemēram, Vienotības zemajiem reitingiem Latvijā. Cilvēkiem ir apnikuši gludi sasukātie un pareizi runājošie profesionālie politiķi. Latvijas vistuvākais analogs Klintonei ir Sarmīte Ēlerte. Protams, ASV politiķiem ir cits līmenis, cita nauda.
Šajās vēlēšanās prezidenta kandidātu budžeti tuvojas miljardam dolāru, bet tendence, manuprāt, ir tā pati. Gudras, teicamnieciskas un intelektuālas sievietes daudziem vēlētājiem nepatīk. Palaidnīgi skolnieki diez vai ievēlētu par savu vadoni skolas bargo učeni. It īpaši laikos, kad arī ļoti gudri cilvēki ir atklājuši, ka patiesība slēpjas sienu sliešanā, svešo apkarošanā, bet sievietēm vieta ir pie plīts sārtvaidzīgu bērnu pulciņa vidū.
Ir jau arī sava taisnība tiem, kuri saka, ka profesionālie eksperti un politiķi ir jādzen pupās, jo viņiem nav "skin in the game." Tā ir sena diskusija, kam ticēt vairāk – skolotiem baltrocīšiem vai kārtīgiem praktiķiem, un pēdējā laikā šī diskusija ir nosliekusies uz to pusi, kuri māk visnekaunīgāk solīt.
Mans šīs nedēļas jaukākais atklājums ir Discovery seriāls "Harley and The Davidsons." Tā ietekmē visu nedēļu braukāju tikai ar motociklu. Divdesmitā gadsimta sākumā automašīnas un motocikli bija kaut kas līdzīgs datoriem, robotiem un mākslīgajam intelektam mūsdienās. Un katrā laikmetā ir traki cilvēki, kuri cīnās un ņemās, līdz pasaule kļūst citāda. Tāpēc aicinu pārtaukt ņemties ar sienām, bet paskatīties tām pāri, jo pasaule nekad neatgriezīsies pagātnē un sienām, ticiet man, nav nākotnes.
Es savukārt šajā svētdienā skatīšos filmu "The Wall" – "Siena", jo ar to es esmu uzaudzis, tāpat kā daudzi cilvēki no manas paaudzes. Liekas, ka ir pienācis pēdējais laiks tai noslaucīt putekļus.
Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
