Foto: LETA
Tramps savā zelta tornī rosās un ķibina kopā jauno valdību, kam visi Amerikā ar aizturētu elpu seko, komentē un apspriež. Trampisti saka, ka viss būs lieliski, kamēr liberāļi zīmē apokaliptisku pasaules gala ainu. Domāju, ka valdīt un noturēt varu Trampam būs stipri grūtāk, nekā uzvarēt vēlēšanās. Populistu problēma ir doto solījumu neizpildāmība.

Tauta ātri zaudē ilūzijas un nākošajās vēlēšanās ievēl kādu citu. Tādēļ Trampam vienīgā iespēja, kā valdīt vairāk par vienu termiņu, ir mainīt spēles noteikumus un padarīt sevi par neizbalsojamu. Bet tam ir vajadzīgas baigās aknas, un jebkurā gadījumā spēle tomēr ir ļoti riskanta. Daži mīl Trampu salīdzināt ar Hitleru, bet man tomēr liekas, ka viņi ir pavisam atšķirīgi personāži. Hitleram bija sava saliedēta partija, fanātiski sekotāji, ideoloģija un paramilitāras organizācijas. Arī demokrātiskās institūcijas Vācijā bija ļoti vājas.

Amerikā nākošos četrus gadus Trampu gaida visai nejauka vazāšanās pa tiesām un nemitīgas sabiedrisko attiecību krīzes. Viņa elektorāts – tie dusmīgie pusmūža baltie vīrieši, gaidīs, lai viņiem kaut kas dzīvē paliek labāk. Vecos laikos karavadoņi šo problēmu risināja tā, ka ļāva savam karaspēkam izlaupīt iekaroto pilsētu un iegūt vietējās sievietes, bet jebkādu dumpi apspieda ar zobenu un uguni. Grūti pateikt, vai kaut kas tāds ir iespējams Amerikā. Daudzās vietās pasaulē šie paņēmieni arī mūsdienās darbojas pavisam labi, piemēram, Donbasā vai Sīrijā, ļoti ceru, ka Latvija no kaut kā tāda būs pasargāta.

Tikmēr Latvijas dzimšanas diena ir nosvinēta godam, un no Denveras izskatās, ka Rīgas salūts izdevies krāšņāks nekā amerikāņu sarūpētais 4. jūlija Neatkarības dienā. Mūsdienu tehnoloģijas paver nebijušas iespējas dzīvot Amerikā, bet justies gandrīz kā Latvijā. Atliek tikai lasīt Delfus, piesekot tviterī attiecīgajiem viedokļu līderiem un katru dienu uzskaipot dažiem draugiem vai radiniekiem. Nopērkot labas izķirtspējas kameru ar mikrofonu, piemēram Logitech HD Pro Webcam C920 par $60, virtuālo realitāti var baudīt pavisam apmierinošā izšķirtspējā un skaņas kvalitātē. Var, piemēram, nolikt uz galda datoru un kopā ar tālajiem draugiem viņpus ekrāna baudīt ēdienu un atspirdzinošus dzērienus. Skaipā, starp citu, pavisam labi var saštepselēt kādus piecās dažādās vietās esošus korespondentus un uztaisīt kārtīgu virtuālo ballīti.

Šādā virtuālā pasaulē iespējams dzīvot ar pavisam minimālu saikni ar ārpusē valdošo realitāti. Savu fizisko ledusskapi var piebāzt ar šprotēm, krievu šķiņķi, leišu biezpienu un "Kārums" sieriņiem, kuri netālajā krievu bodē ir pieejami gluži plašā izvēlē. Arī rupjmaize, šnabis un melnais balzāms.

Apaļīgas formas krievu vecmāmiņas tevi apkalpos gluži kā kādā krievu mazpilsētas veikalā, un lieki piebilst, ka visa komunikācija notiks skaidrā krievu valodā. Latviešu diemžēl ne, jo mūsu fiziskā koncentrācija šeit ir pārāk maza. Skatoties nākotnē, labi redzams, ka virtualizācijas tendence tikai pastiprināsies. Nākotnes ražotāji mums ausīs ieliks nemanāmus skaņu implantus, uz acīm uzliks brilles, kuras papildus fiziski redzamajām lietām projicēs vērtīgu informāciju, kura mūs padarīs vēl efektīvākus, palīdzēs pieņemt pareizus lēmumus, vai vismaz izklaidēs un palīdzēs uzveikt nogurdinošo un izmisīgo garlaicību, kura saēd mūsu dzīvi.

Diemžēl arī Amerikā, tāpat kā Latvijā, lielākā daļa cilvēku nevar atļauties pārlieku komfortabli dzīvot savā digitālajā burbulī, jo šādai dzīvei nepieciešams priekšnosacījums ir noteikta garuma skaitļu virknes digitālajā bankas kontā. Viss darbojas teicami līdz brīdim, kamēr bankas kredītkartē pietiek dolāri. Tajā brīdī, kad dolāri izbeidzas, viss pārsteidzošā ātrumā apstājas. Kādas divas reizes šeit esmu runājis ar darba meklētājiem, kuri uz jautājumu par dzīvesvietu ir atbildējuši, ka dzīvo savā automašīnā.

Lielāko pasaules problēmu atrisinās cilvēks, kurš atradīs veidu, kā nodarbināt dusmīgos, baltos vīriešus, pie tam tādā veidā, lai viņiem par darbu varētu labi samaksāt, lai darbs celtu viņu pašcieņu un, lai tas būtu tik interesants, ka viņi šādu darbu arī gribētu darīt. Iedomājieties – nākotnē arvien vairāk visu varēs izdarīt roboti. Pakalpojumi kļūs labāki un lētāki, un vienkāršais darba darītājs šo pakalpojumu nodrošināšanai vairs nebūs vajadzīgs. Bet cilvēkiem vajadzēs naudu, lai kaut ko nopirktu, un arī kādu jēdzīgu nodarbošanos.

Kamēr lielākie domātāji cenšas šo vispasaules dilemmu atrisināt, man nekas cits neatliek kā kustināt rociņas un kājiņas un rūpēties par to, lai digitālajā bankas kontā cipari pieaugtu, jo citādi var iznākt pārvākties uz automašīnu vai arī dzīvot cerībā, ka tāds Tramps no sava zelta torņa atrisinās visas manas problēmas.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!