Ar hercoga Jēkaba jūrasbraucēju gēniem
Latvija ir sena jūrnieku valsts, un līdz šim brīdim joprojām arī liela jūras valsts ar trīs lielām un septiņām mazām ostām, starptautiski atzītas izglītības iespējām un daudzskaitlīgu kruinga (komplektē kuģa komandu) kompāniju pārstāvniecību, kas būtiski jūrnieku darba tirgum.
Nopietni Latvijas kā jūrnieku valsts pirmsākumi rodami jau 17.gadsimtā, kad hercoga Jēkaba laikos latvieši būvēja kuģus, gāja jūrā un spēja konkurēt ar tādiem starptautiski zināmiem jūrasbraucējiem kā angļi un holandieši. Nostāstu un leģendu netrūkst arī par vēl agrāku latviešu tirdzniecības un pat karaflotes vēsturi. Rīgas osta šogad atzīmē 815 gadu jubileju. Daudz neatpaliek Liepājas osta un citas.
Taču Krišjāņa Valdemāra vārds jūrniecības vēsturē būtisks ir ne tikai dēļ Ainažu jūrskolas dibināšanas, bet arī dēļ tā, ka viņš kā pirmais pamatoja un sakārtoja jūrniecības izglītības metodiku. Kā zināms, Latvijā pirmā jūrskola tika dibināta Rīgā teju gadsimtu agrāk, kad toreizējā Rīgas rāte pieņēma lēmumu par Navigācijas skolas dibināšanu. Tiesa, Krišjāņa Valdemāra jūrskolā jūrniecības izglītība kļuva latviešiem krietni pieejamāka - tā bija bezmaksas un notika latviešu valodā.
Būtiski pieminēt, ka iedvesmojoties no Krišjāņa Valdemāra un izmantojot viņa izstrādāto jūrniecības izglītības metodiku, Krievijas impērijā ātri tika atvērta 41 jūrskola. Salīdzinājumam - līdz tam tādas bija tikai četras, t.sk. divas Latvijā - Rīgā un Liepājā.
Latvieši atkal pievēršas jūrniecībai
Jūrniecības jomā cauri gadsimtiem Latvijai un latvju jūras braucējiem ir gājis dažādi. Lai gan kopš pašiem pirmsākumiem latviešiem jūrā braukšana ir bijusi viena no būtiskākajām nacionālās apziņas komponentēm, ko par simbolu padarīja Krišjānis Valdemārs, padomju gados situācija tika mainīta.
Nevienam nav noslēpums, ka padomju gados latviešiem vairumā gadījumu bija grūti tikt jūrā. Jo gandrīz katram atradās kāds radagabals emigrācijā - vai Zviedrijā, vai Amerikā u.tml. Padomju ideologu izpratnē šis fakts bija nopietns arguments liegt cilvēkam iziet starptautiskajos ūdeņos. Daudzi pat necentās, jo tā kā kara gados pazudušo radinieku gaitas ne vienmēr bija zināmas, pastāvēja risks, ka čeka radinieku dzīvesgaitu nepārzināšanu var uztvert kā melošanu, par ko savukārt draudēja nopietnas nepatikšanas. Tāpat bija arī gadījumi, kad latvieti jūrā palaida, taču, iebraucot svešzemju ostās, viņam bija aizliegts nokāpt no klāja. Tāpēc padomju gados jūrniecība no izteiktas "latviešu profesijas" un nacionālās apziņas simbola kļuva par Latvijā dzīvojošo iebraucēju nodarbošanos.
Tiesa, tagad situācija ir atkal mainījusies, un šobrīd aptuveni 60% Latvijas Jūras akadēmijas studentu ir latvieši no laukiem, mazpilsētām, kuri nāk studēt, zinot, ka pēc studijām būs darbs un darbs būs labi apmaksāts.
Grūti komentēt jūras romantikas kā studentu motivācijas faktoru, taču, raugoties pragmatiski, lielākā jauniešu interese ir par tirdzniecības floti, un tas ir samērā likumsakarīgi, ņemot vērā, ka tirdzniecības flote, tas ir, beramo, šķidro, konteineru un dažādu specializēto tirdzniecības kravu apjomi jūras ceļos nodrošina lielāko kuģu īpatsvaru. Pasažieru un atpūtas kuģu ir mazāk. Savukārt darbam uz karaflotes kuģiem ir izteikta specifika. Arī sievietes - pat kapteiņa statusā - uz kuģiem vairs nav nekas ārkārtējs. Tiesa, reālajā dzīvē sievietes kuģošanu diezgan ātri mēdz nomainīt pret darbu krastā, kas saistīts ar ģimenes dzīvi, bērniem u.tml. reālās dzīves aspektiem.
Pēc kuģu virsniekiem - liels pieprasījums
Šobrīd pasaulē trūkst ap 30 000 kuģu virsnieku, tas ir, stūrmaņu, mehāniķu un elektromehāniķu. Latvijā šobrīd ir ap 12 000 jūrnieku, kuri iedalās kuģa ierindniekos (matroži, motoristi, stjuarti u.tml.) un kuģa virsniekos (stūrmaņi, mehāniķi un elektromehāniķi). Savukārt virsniekus iedala divos līmeņos - izpildes līmeņa virsnieki (ar koledžas izglītību) un vadības līmeņa virsnieki (ar bakalaura, resp., Latvijas Jūras akadēmijas, izglītību). Kontekstam jāpiebilst, ka virsnieka alga uzreiz pēc augstskolas beigšanas ir ne mazāk kā 2000 eiro mēnesī. Savukārt vadības līmeņa virsniekiem tās apmēri ir dažādi, bet orientējoši robežās no 12 000 - 20 000 eiro mēnesī. Tādējādi var droši apgalvot, ka jūrnieka profesija ir starptautiskajā darba tirgū pieprasīta un labi atalgota.
Savukārt, raugoties caur valsts ekonomikas prizmu, Latvijas valstij būtiski apzināties, ka jūrnieki 94% no nopelnītā atved uz mājām, uz Latviju. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, tā kā katra kuģa dīkstāves stunda dārgi maksā, tad kravu izkraušanas/iekraušanas darbs ostās tiek organizēts raiti, un sen vairs nav tie laiki, kad, iebraucot ostā, jūrnieks varēja brīvi nodoties svešzemju jaukumu baudīšanai.
No otras puses - jūrniekiem ir īpatnēja dzimtenes sajūta: viņi ikdienā ceļo pa svešiem ūdeņiem un ir tālu prom savas valsts, taču naudu viņi tērē mājās, jo mājās ir ģimene, bērni, visbiežāk arī māja, mašīna utt. Tādējādi, ja uz jūrnieku profesiju skatās caur valsts ieņēmumu prizmu, viņi pasaulē nopelnīto iegulda savā valstī.
Dati liecina, ka gadā jūrnieki Latvijas ekonomikā iepludina ap 300 miljonu eiro, un daļa no tā, protams, caur nodokļiem nonāk Latvijas valsts budžetā. Te būtiski pieminēt, ka tie, kas ilgi strādā ārzemju kompānijās, saņem arī ārzemju kompānijās vispārpieņemto sociālo paketi, piemēram, uzkrājumus pensiju fondos, apdrošināšanu, tostarp ne tikai pašam, bet visai Latvijā dzīvojošajai ģimenei u.tml.
Ja 1994.gadā, kad Latvijas Jūras akadēmijai bija pirmais izlaidums, mūs neviens pasaulē nepazina, tad šobrīd Latvijas jūrnieki labi kotējas Ziemeļeiropā, tostarp Norvēģijā, Nīderlandē, Vācijā u.c. Un tāpat būtiski minēt, ka atšķirībā no katras darba vietas uz sauszemes, kuras radīšanā valstij tiešā vai netiešā veidā jāinvestē noteikti līdzekļi, darba vietu jūrā radīšanai Latvijas valstij nav jāiegulda ne centa - tās jau ir radījuši citi.
Taču te svarīgi uzsvērt, ka jūrnieku darbs ir ļoti atbildīgs: ja cilvēkam ir jāstāv sardzē, viņš tai brīdī vienpersoniski atbild ne tikai par kuģa un kravas vērtību, bet arī par komandas un pasažieru dzīvību. Tāpēc cilvēkam bez atbildības sajūtas uz kuģa nav vietas un nav vietas arī Akadēmijā. Šajā kontekstā būtiski atzīmēt visus nozares pasākumus, kuru mērķis ir popularizēt ostu un jūras tēmas skolnieku vidū. Kā piemēri te noteikti jāmin Latvijas Jūras administrācijas organizētais "Enkurs", Rīgas Brīvostas pārvaldes konkurss "Osta pilsētai". Jo, kā lai jaunie cilvēki savādāk apzinās savas intereses.
Prakse kā Ahileja spēks un vājums
Latvijā īstenotā jūrnieku izglītība ir reglamentēta izglītība, tas ir, tā notiek saskaņā ar Jūrnieku sertificēšanas konvenciju. Pretējā gadījumā izglītības dokuments jūrniekiem vairs nebūtu derīgs, izbraucot no Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem. Tādējādi ar Latvijā iegūto izglītību absolventi var strādāt jebkurā pasaules kompānijā.
Būtiska apmācības procesa sastāvdaļa ir prakse, jo uz kuģa darbā neņem cilvēku ar teorētisku izglītību vien, bez prakses. Tā ir pieņemts visā pasaulē. Tāpēc būtiska Latvijas Jūras akadēmijas piedāvātās izglītības sastāvdaļa ir prakse. Tiesa, to dara nebūt ne visas nozares augstskolas pasaulē.
Raksturojot praksi, jāsaka, ka kāds mūsu students to pavada Rietumeiropā uz kuģa, kas veic īsākus pārvadājumus, piemēram, maršrutā Lielbritānija - Itālija, citam sanāk ceļot pa Indijas okeānu, vedot kravu no, piemēram, Indijas uz Dubaiju, vēl citam - ar kravu doties apkārt Āfrikai. Brauciena maršruts atkarīgs no tā uz kāda kuģa cilvēks nokļūst un kāds ir kuģa darba uzdevums. Mūsu studentiem ir vairāki prakses periodi, un kopā tie veido 12 mēnešus.
Lai praksi nodrošinātu, Latvijas Jūras akadēmija sadarbojas ar daudzām Latvijā pārstāvētām kruinga (kuģa komandas personāla komplektēšanas) kompānijām. Tās sākotnēji studentiem palīdz ar prakses vietām, bet vēlāk - kad izpildīti visi starptautiski noteiktie standarti, tas ir, iegūts ne tikai diploms, bet arī prakses izziņa un jūrnieka sertifikāts - jau līgst kvalificētam darbam uz kuģa.
Tiesa, prakses iespējas saviem studentiem pasaulē nodrošina salīdzinoši maz augstskolu, kas lielā mērā arī ietekmē lielo kvalificēto darba roku un prātu pieprasījumu. Izskaidrojums tam saistīts ar kruinga kompāniju specifiku, balansējot starp nozares lokālo un globālo kontekstu. Kā jau minēju, jūrniekiem ir īpatnēja dzimtenes izjūta. Viņi ne tikai nopelnīto vēlas tērēt savās mājās, bet arī jūrā iziet vēlas no savām mājām. Un šis emocionālais - acīmredzot gadsimtu gadsimtos gēnos iesēdies - faktors, ir kļuvis būtisks Latvijas Jūras akadēmijai ārvalstu studentu piesaistē: ārvalstnieki pārsvarā Latvijā vēlas gūt tikai izglītību, lai pēc tam jūrā izietu no savām mājām, bet tas savukārt neatbilst kruinga kompāniju darbības specifikai, un tādējādi šiem ārvalstu studentiem ir apgrūtinātas prakses iespējas sadarbībā ar Latvijā pārstāvētajām kruinga kompānijām, kas atkal kā apburtais loks nonāk pie tā, ka izglītība bez prakses jūrniecībā nav konkurētspējīga un atspēlējas uz akadēmijas iespējām ārvalstu studentu piesaistē. Acīmredzot, tas tikai - jau ar starptautiskiem piemēriem - pierāda, ka jūrniecība ir ļoti nacionāla lieta.
Tāpēc noslēgumā es valsts svētku priekšvakarā gribētu visus aicināt padomāt par jūrniecību un jūru, un ne tikai alegorijās, ka tā mēdz dot, un ja dot, tad dāsni un nesavtīgi, un mēdz arī ņemt, un ja ņemt, tad skarbi un nežēlojot krastā palicējus. Šajā sakarā, no vienas puses, es vēlētos iedrošināt jauniešus aktīvāk izvēlēties apgūt jūrnieka profesiju, kas darba tirgū atšķiras ne tikai ar augstu atalgojumu un stabilitāti, bet arī tā ir vienreizēja iespēja apceļot pasauli, iepazīt citu tautu kultūru, nepametot savu dzimteni, bet, no otras puses, es aicinātu valdību vairāk valsts stratēģiskās attīstības dokumentos iekļaut arī vīziju par jūrniecības nozares kopumā izaugsmes perspektīvām, lai Krišjāņa Valdemāra ideju ēra Latvijas tautsaimniecībā turpinātos un Latvija vienmēr būtu "jūras lielvalsts".
