Jānis Birks: Veselības nozarei nepieciešams ne tikai adekvāts valsts finansējums
Foto: LETA

1997. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO) izstrādāja Eiropas valstīm saistošu veselības politikas dokumentu "Veselību visiem 21. gadsimtā". Tajā tika izanalizētas galvenās veselības attīstības tendences Eiropā, nosakot 26 mērķus, kuru īstenošana katras valsts mērogā būtiska, lai nodrošinātu kvalitatīvu veselības aprūpi Eiropas iedzīvotājiem. Šo dokumentu analizēja un papildināja arī Latvijas valdība, lai, balstoties uz tajā minētajiem pamatprincipiem, izveidotu Latvijas nacionālo veselības politiku.

Ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi un, atsaucot atmiņā šīs vadlīnijas, ar nožēlu jāatzīst, ka nekur tālu mēs veselības aprūpē neesam tikuši. Publiskais finansējums nozarei Latvijā ir otrs zemākais Eiropas Savienībā (ES), turklāt nākamgad veselībai kopumā ieplānots atvēlēt vēl mazāk nekā 2019. gadā – zem 3,8 % no iekšszemes kopprodukta, lai gan PVO vairākkārt Latvijai norādījusi, ka 5 % ir minimālais slieksnis. Kādēļ veselības aprūpe Latvijā ir tuvu sabrukšanai? Pirmkārt, iemesls ir politiskās gribas neesamība atvēlēt nozarei cienījamu apjomu no kopējā budžeta, otrkārt, pie tā vainojama nepārdomāta un neefektīva jau tā nepietiekamā finansējuma pārdale un izlietojums. Proti, pašreizējais finansējuma sadalījums un nozares politika neļauj valstī nodrošināt efektīvu un uz rezultātu balstītu veselības aprūpi.

Jāsakārto un jāstiprina primārā veselības aprūpe

Ja pavērtē veselības aprūpes finansējuma pašreizējo sadalījumu, nākas secināt, ka apmēram 30 % paredzēti slimnīcu pakalpojumiem. Pēc būtības mūsu veselības aprūpe tiek būvēta tā, lai cīnītos ar sekām, nevis pirmkārt un preventīvi rūpētos par labu nācijas veselību. Vienkārši izsakoties, uzreiz veltām enerģiju un līdzekļus cīņai ar sekām, nevis cēloņiem. Nozarē ir daudzi speciālisti, kas vērsti uz primārās veselības aprūpes nodrošināšanu. Pirmkārt, tie ir ģimenes ārsti, tie ir pediatri, māsas, zobārsti, vecmātes, fizioterapeiti u.c. Ģimenes ārsts ir atslēgas cilvēks, kas ir informēts par pacienta kopējo veselības stāvokli, un, vienkārši sakot, viņam ir jārūpējas par pacienta veselību tā, lai viņam nenāktos nonākt slimnīcā. Proti, lai šāda nepieciešamība rastos tikai izņēmuma gadījumos, kas saistīti ar akūtām situācijām, hronisku slimību saasinājumiem utt.

Diemžēl pašlaik situācija nereti ir tāda, ka ģimenes ārsts ir spiests veikt virkni administratīvā darba pienākumu, kļūt drīzāk par dispečeri, nevis pildīt ārstēšanas funkcijas, un bieži tas tiek darīts vien birokrātijas vārdā, nevis pacienta veselības vārdā. Tas saistīts ar pašreizējo veselības politiku, kurā ģimenes ārstam nav piešķirtas pilnvērtīgas tiesības lemt par pacienta veselību. Taču tas nav pareizi, jo ir ļoti daudz gadījumu, kuros ģimenes ārsta kompetence ļautu pieņemt lēmumus par pacienta veselības stāvokli un tālāko rehabilitāciju. Piemēram, ģimenes ārstiem nav tiesību nosūtīt pacientu pie fizioterapeita, kad viņš skaidri redz, ka tas nepieciešams viņa veselības stāvokļa uzlabošanai. Tā vietā ģimenes ārsts ir spiests veikt liekas darbības, nosūtot pacientu pie rehabilitologa, kurš tad visdrīzāk pēc tam nosūtīs to pašu pacientu pie fizioterapeita. Tā ir lieka resursu tērēšana, jo šajā nevajadzīgajā posmā tiek tērēts divu ārstu un pacienta laiks.

Vēl viens piemērs – kompjūtertomogrāfijas izmeklējuma aprakstā atrastas izmaiņas, kurām ārsts radiologs, apsverot situāciju, redz nepieciešamību veikt sekojošu magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Ģimenes ārsts šādu valsts apmaksātu nosūtījumu izsniegt nav tiesīgs, un birokrātija paredz, ka pacients ir jāsūta pie speciālista, kurš pacientam izsniegs nosūtījumu uz magnētisko rezonansi un uzaicinās uz atkārtotu vizīti pēc izmeklējuma veikšanas. Šādi mēs ignorējam ģimenes ārstu kompetences, neuzticamies viņiem kā profesionāļiem un vēl vairak noslogojam jau tā noslogotos speciālistus, iesaistot viņus pilnīgi nevajadzīgos starpposmos. Mums ir jāpārskata šī birokrātija un jāveido primarās aprupes institūcija – ģimenes ārsti ar atbalsta komandu, lai izskaustu šo nepamatoto laika tērēšanu un liekas konsultācijas, par kurām ir jāmaksā gan valstij, gan pacientam. Tāpat nepieciešama kvalitatīva sasaiste ģimenes ārstam ar sociālo darbinieku: gan informācijas apmaiņas jomā, gan kopīgu, saskaņotu pakalpojumu veikšanā. Īpaši tas attiecināms uz vecu, vientuļu cilvēku ārstēšanu.

Birokrātijas līkločos veselības aprūpē ļoti bieži zūd efektivitāte, un tas nav tikai primārās veselības aprūpes stāsts. Vēl viens piemērs ir onkoloģisko slimību ārstēšana. Latvijā diemžēl ir liels skaits onkoloģijas pacientu, taču ārstniecības pakalpojumus viņi var saņemt tikai četros onkoloģijas centros. Līdz ar to lielai daļai pacientu ikdienā ir jāmēro garš ceļš, lai saņemtu neatliekamu pakalpojumu – piemēram, ķīmijterapiju. Tas ir pakalpojums, ko tīri tehniski būtu iespējams nodrošināt dienas stacionāros (no aprīkojuma viedokļa tam nepieciešama gulta, sistēma un konkrētās zāles), ja valsts politika to pieļautu. Šādi tiktu ieekonomēti gan valsts resursi, gan pacienta laiks.

Veselības aprūpe nav tendēta uz rezultātu

Pašreizējā sistēmā nereti dominē diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumi, taču trūkst fokusa uz rezultātu, jo netiek piedomāts pie ārstēšanās "kopējās bildes", un ir posmi, kas netiek secīgi sakārtoti. Piemēram, biežas ir situācijas, kad pacientam apmaksā dārgas operācijas vai implantus, taču nenodrošina medikamentus, bez kuriem pacienta atlabšana nevar norisināties efektīvi. Latvijā ir rekordaugsti pacientu līdzmaksājumi par pakalpojumiem un zālēm, un ne visi mūsu sabiedrībā var atļauties šīs izmaksas segt. Pavisam nesen kustības "Dzīvesspriedums" aptauja, kas veikta sadarbībā ar SKDS, atklāja: 72 % Latvijas iedzīvotāju augstas pakalpojumu vai medikamentu izmaksas mēdz būt šķērslis nepieciešamās ārstēšanās saņemšanai. Šī problēma netiek risināta, ārstēšanās posmos bieži trūkst pēctecība – mēs atvēlām lielas naudas dārgām manipulācijām, bet neatrisinām uzturošās terapijas izmaksas. Nerīkst aizmirst, ka liela daļa mūsu sabiedrības ir sociāli neaizsargātas personas, taču slimības diemžēl pacientus nešķiro.

Latvijā 55 % gadījumu nāves cēloņi ir saistīti ar asinsrites slimībām. Problēmu, kas gadu no gada nemainīgi ir izplatītākais nāves cēlonis, vajadzētu skatīt kompleksi – no saslimšanas cēloņiem līdz pat efektīvai ārstēšanai. Paskatīsimies, piemēram, uz infarkta ārstēšanas procesu: pacientiem pēc infarkta bieži sirdī ievieto augstas kvalitātes protēzi jeb stentu, kas kopā ar medikamentozu terapiju ļauj dzīvot. Taču šie medikamenti ir tik dārgi, ka liela daļa pacientu tos nevar atļauties, tāpēc pārtrauc lietošanu, un atveseļošanās process tiek traucēts. Lai tas nenotiktu, būtu svarīgi apdomāt gan stenta ievietošanas izmaksu segšanu, gan arī medikamentu izmaksu segšanu – vismaz tiem pacientiem, kas paši to nevar atļauties.

Vēl viens piemērs meklējams onkoloģisko slimību atzarā. Šo slimību ik gadu atklāj vairāk nekā 11 tūkstošiem iedzīvotāju. Onkoloģijas pacientiem nereti nodrošina pamata terapiju (operācijas, ķīmijterapija u.c.), taču nepiedomā, piemēram, pie psiholoģiskā atbalsta sniegšanas pacientam un viņa ģimenes locekļiem. Vēzis ir trieciens, un ne katrs pacients ar to psiholoģiski pats, bez speciālista palīdzības, spēj mentāli tikt galā. Un pacienta mentālajam stāvoklim ir milzīga nozīme atveseļošanās procesā, jo ir svarīgi, lai viņš grib un tic, ka varēs atveseļoties, lai saprot, ka diagnoze nav nāvesspriedums.

Ir problēmas, ko bez pietiekama finansējuma neatrisināt

Jau gadu gadiem valstī tiek runāts par nepieciešamību sakārtot veselības aprūpi, taču vēsturiski neesam bijuši spējīgi šai nozarei atvēlēt vairāk par 4 % no IKP, kamēr ES dalībvalstis nozarei atvēl vidēji 7 % no IKP. Pašlaik, vērtējot pēc publiskā finansējuma apjoma nozarei, esam nokrituši par vēl vienu vietu zemāk, nokļūstot nu jau otrajā vietā no beigām ES, tā vietā, lai beidzot saņemtos un atvēlētu nozarei vismaz PVO rekomendēto minimumu 5 % apmērā no IKP. Šogad par skaudro situāciju nozarē tiek runāts vēl skaļāk kā jebkad agrāk – to dara gan pacienti, gan mediķi, gan uzņēmēji. Taču situācija nemainās – joprojām sabiedrībai tiek solīts neizpildāmais. Šogad tas noticis īpaši ciniskā veidā – Veselības aprūpes finansēšanas likumā politiķi ierakstījuši to, ko paši nevar nodrošināt.

Politiķi pieļāvuši vēl vienu fundamentālu kļūdu - klaji ignorējuši sabiedrības viedokli. Tai pašā "Dzīvesspriedums" un SKDS aptaujā noskaidrots, ka teju visi (87 %) Latvijas iedzīvotāji, ja varētu veidot 2020. gada budžetu, vispirmām kārtām papildu finansējumu novirzītu veselībai. Šie dati skaļi izskanēja medijos, taču tas nav mainījis budžeta sadalījumu, un tā ir necieņa pret nodokļu maksātājiem, saviem vēlētājiem. Tas ir arī tiesiskais nihilisms, jo šādi tiek pārkāpts Veselības aprūpes finansēšanas likums. Vēl absurdāka šī situācija ir arī tāpēc, ka notiek laikā, kad runājam par budžetu, kas ir lielākais kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Ja arī šādos apstākļos nespējām rast finansējumu visbūtiskākajai nozarei – veselībai – vai jelkad to spēsim? Būsim godīgi: pašlaik tas vairs nav tik daudz līdzekļu pieejamības jautājums, cik politiskās gribas jautājums. Un ir lietas, ko bez adekvāta finansējuma gluži vienkārši nespēsim sakārtot – arī ar pārdomātām reformām ne.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form