Braucam pa sadangātām Rīgas ielām, skatāmies, kā tiek sabotēts LTV darbs, izliekamies neredzam, kā viesnīcā "Rīdzene" dala mūsu valsti un caur to plūst netīrā nauda, kā ar nepamatotām apsūdzībām Saeimas deputātiem tiek vājināta Krišjāņa Kariņa valdība. Zināmā mērā visi šie gadījumi ir atsevišķu atbildīgo amatpersonu un politiķu neizlēmības vai apzinātas bezdarbības sekas.
Kāpēc? Indikācijām par korupciju Rīgas domē ir vismaz desmit gadus sena vēsture. Par prokuratūras nozīmīgo lomu "Rīdzenes sarunu" virzībā uz tiesu un vēršanos pret Saeimas deputātiem Juri Jurašu un Ati Zakatistovu, šķiet, nevienam vairs nav šaubu. Tāpat kā par to, ka kāds bijušais kompartijas sekretārs jau no deviņdesmito gadu sākuma, kad dalīja mantu vienā no Baltijas lielākajām ostām, ļoti labi apzinās prokuratūras lielo lomu savu interešu lobēšanā.
Esot šādam fonam, tieslietu ministrs nevar un nedrīkst vienkārši klusēt un neziņā raustīt plecus ikreiz, kad kāds jautā par to, kas tiek darīts, lai beidzot būtu notiesājoši spriedumi arī lielajiem zagļiem! Šādi spriedumi ir apjomīga un sarežģīta procesa pats noslēgums, kas nav iespējams ne bez kvalitatīva izmeklētāju darba, ne prokuratūras uzraudzības pār izmeklēšanu, kā arī apņēmīga un godprātīga darba tiesā. Tiklīdz ir problēma vienā posmā, tas automātiski ietekmē pārējos.
Aicinājums atbildīgajām amatpersonām rīkoties
Šobrīd tiek radīts mīts, ka tiesiskā valstī tieslietu ministrs drīkst runāt tikai tad, ja persona pieķerta nozieguma vietā. Ministrijas sagatavotais ziņojums nav un nevar būt apsūdzības raksts, spriedums vai Valsts policijas līmenī izmeklēta krimināllieta. Tieslietu ministra rīcībā nav ne šādu tiesību, ne kompetenču. Taču ir tiesības un pienākums sniegt tieslietu ministra redzējumu kopumā uz situāciju un – gadījumos, ja tiek konstatētas problēmas – aicināt atbildīgās amatpersonas un institūcijas rīkoties.
Prokuratūras likums paredz, ka Saeima ģenerālprokuroru no amata var atlaist, ja Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis pārbaudes rezultātā ir konstatējis kādu no likumā minētajiem atlaišanas pamatiem un par to atzinumu devis Augstākās tiesas Plēnums. Ģenerālprokurora atbilstības amatam izvērtēšanu ierosina Saeima un arī par viņa atbrīvošanu no amata lemj Saeima. Līdz ar to no politiskā fona klātneesamības šādu darbību gadījumā izvairīties nav iespējams. Tomēr šai atbrīvošanas kārtībai ir paredzēta speciāla procedūra, kas garantē varas dalīšanas principu un objektīvu izvērtējumu atbrīvošanas pamatojumam, ko nodrošina Augstākās tiesas tiesnesis un Plēnums.
Valdībai patiešām nav paredzēta loma ģenerālprokurora atstādināšanas procesā konkrētajos Prokuratūras likuma pantos, taču tās locekļiem un valdībai kopumā ir noteikta nepārprotama loma gan ministriju nolikumos, gan Ministru kabineta darbību regulējošajos likumos attiecībā uz atbildību par nozari.
Pateicoties ģenerālprokurora bezdarbībai, Latvijas starptautiskā reputācija jau ir ievērojami cietusi
Ģenerālprokurora darbība vai bezdarbība tiešā veidā ietekmē gan situāciju tieslietu sistēmā un izmeklēšanas uzraudzībā, gan finanšu sektorā kopumā. Viens piemērs. Līdz pat 2019. gada 1. janvārim ģenerālprokurora pārraudzībā atradās Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests. Tas pats, kuram veltīts tik daudz pārmetumu saistībā ar t.s. Moneyval ziņojumu un to, ka Latvija ir pārvērtusies par Putina oligarhu naudas glabāšanas vietu. Un tam sekas ir tādas, ka šiem oligarhiem ir interese ne tikai par mūsu plašsaziņas līdzekļiem un politiskajiem spēkiem, bet mēs varam iekļūt t.s. Moneyval pelēkajā sarakstā, kas pavisam tieši ietekmēs ikviena iedzīvotāja maku. Ģenerālprokurora iespējama bezdarbība pavisam tieši ir iespaidojusi starptautisko uzticamību Latvijas finanšu sektoram.
Tā, piemēram, Moneyval ziņojumā tiek norādīts, ka neskatoties uz vairākām uzsāktām krimināllietām, kas saistītas ar terorisma finansēšanu, līdz pat 2018. gada vasaras sākumam neviena no šīm lietām nebija nodota kriminālvajāšanas uzsākšanai, kur nu vēl stājies spēkā notiesājošs spriedums. Tiesībsargājošās iestādes bija spējušas panākt tikai vienu notiesājošu spriedumu trešās puses naudas atmazgāšanas lietā un vienu spriedumu atsevišķā (t.s. stand alone) naudas atmazgāšanas lietā. Pēdējā gadījumā tikai tāpēc, ka apsūdzētais pats pilnībā atzinās!
Kā norādīts starptautiskajā ziņojumā, prokurori uzstāj uz nepieciešamību izmeklētājiem pierādīt, ka nezināmās izcelsmes nauda iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā un apsūdzētais to ir zinājis. Tas nozīmē, ka, piemēram, izmeklētājam, kurš izmeklē personas X iesaisti kāda Putina oligarha naudas atmazgāšanas shēmā, jāspēj pārliecinoši pierādīt ne tikai tas, ka X ir zinājis par naudas nelegālo izcelsmi, bet arī fakts, ka šī nauda no kāda ir izkrāpta. Pretēji daudzviet pieņemtajai praksei, ka šādu naudas līdzekļu legālā izcelsme ir jāpierāda apsūdzētajam.
Pat šādos gadījumos, kad šķietami izmeklētāji ir paveikuši visu, kas no viņiem prasīts, galu galā izrādās, ka ar to nepietiek. Tieši šāds gadījums esot fiksēts saistībā ar kādu maksātnespējīgu komercbanku. Izmeklētāji savākuši pierādījumus, nodevuši uzraugošajam prokuroram, kurš tos pieņēmis un izsniedzis pretējās puses aizstāvjiem. Tad negaidīti pieņēmis lēmumu par to, ka pierādījumi tomēr vēl nav pietiekami. Cik vienkārši vai sarežģīti ir savākt trūkstošos pierādījumus gadījumos, kad ar tiem jau ir iepazīstināta pretējā puse?
No pieredzes zinu, ka tā dēvētajā Magņitska lietā, kur Krievijas cietumā noslepkavotā advokāta, trauksmes cēlēja par valsts naudas izlaupīšanu, bijušie kolēģi sadarbojas ar teju visas pasaules valstu prokuratūrām, lai noziedznieki nepaliktu nesodīti – Latvija tika atzīmēta, kā valsts, kurā ir vissliktākā, visignorantākā sadarbība. Sliktāka, nekā tādas Krievijas ietekmē esošas valstis kā Moldova. Varbūt te ir kāda saikne ar Moneyval ziņojumā minēto? Tas būtu viens no apstākļiem, ko var noskaidrot tikai Augstākās tiesas izmeklēšanas tiesnesis. Es kā tieslietu ministrs varu tikai norādīt uz faktiem un iespējamiem apstākļiem.
Tikai pateicoties Moneyval ziņojumam, tiesībsargājošās iestādes ir pievērsušas uzmanību liela apjoma nedeklarētas skaidras naudas pārvadāšanai pāri robežām. Primāri jau pāri robežai ar Krieviju. Tā pavisam nesen, iepriekš neplānoti pārbaudot kādu lidostā "Rīga" nosēdušos privāto lidmašīnu, tika izņemts vesels koferis ar skaidru naudu. Var noprast, tas gadiem ir bijis koridors nelegāli iegūtu līdzekļu pārvadāšanai un skaidras naudas pārvadājumiem. Tam Moneyval ziņojumā tiek veltīta vesela sadaļa. Tātad, vai nu ģenerālprokurors to nezināja vai arī apzināti izlikās to neredzam.
Kopš Moneyval ziņojuma publicēšanas ir pagājis gandrīz gads. Jūtama progresa naudas atmazgāšanas lietu virzībā uz tiesu nav joprojām. Tā, piemēram, kriminālvajāšanai nav nodota neviena lieta, kas tiešā veidā attiektos uz Moneyval ziņojumā norādīto Latvijas riska profilu – reģionālais finanšu centrs. Proti, nav apsūdzēts neviens indivīds, kurš no Latvijas būtu koordinējis vai pat radījis naudas atmazgāšanas starptautiskās shēmas. Šādu lietu esamība ievērojami samazinātu dažādu starptautiska līmeņa spekulantu vēlmi šeit atrasties un iesaistīt Latviju tās reputāciju graujošos darījumos.
Ģenerālprokurors Ē.Kalnmeiers nesen kādā televīzijas intervijā apgalvo Latvijas sabiedrībai, ka tieslietu ministra rosinājums sākt pārbaudi var radīt nozīmīgus sarežģījumus Latvijas starptautiskajam tēlam. Vienā daļā tam pavisam noteikti piekrītu – neizlēmība rosināt ģenerālprokurora atbilstības amatam izvērtējumu patiešām var atstāt iespaidu starptautiskā līmenī uz Latvijas kā tiesiskas valsts reputāciju. No mums sagaida pavisam konkrētu rīcību – tikt galā ar iemesliem, kas Latviju ir ievilkuši starptautiskās naudas atmazgātāju shēmās. Mēs varam mēģināt slēpties aiz likuma pantu grozījumiem un to stumdīšanas turp un šurp, taču ar to nebūs gana. Starptautiskie partneri nav muļķi un labi zina, ka bieži vien problēma ir nevis likumā, bet gan cilvēkā, kas to piemēro.
Viena no Moneyval rekomendācijām skaidri norāda: tiesībsargājošām iestādēm aktīvi praksē jāpiemēro jau 2017.gadā veiktos likuma grozījumus naudas atmazgāšanas apkarošanai un virzīt lietas uz tiesu. Tā ir svarīga ziņa – krimināltiesību sfērā tiesiskais regulējums ir pietiekams, lai izmeklētāji un prokurori jau šodien varētu aktīvi strādāt un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
Starptautiski ir zināma prakse, ka šādos krīzes gadījumos ģenerālprokurori, piemēram, nozīmē īpaši pilnvarotu prokuroru ar sevišķām pilnvarām un misiju tieši krīzes atrisināšanai. Latvija atkal ir izņēmums.
Prokuratūras neatkarība un neitralitāte ir viens no tiesiskas valsts stūrakmeņiem
Demokrātiskā tiesiskā valstī neatkarība nepastāv kā pašvērtība – tā ir saistīta ar vārdu ATBILDĪBA. Atbildība par savu rīcību, darbību vai bezdarbību. Aiz neatkarības nevar slēpties – tieši atbildība par savu rīcību var veicināt sabiedrības cieņu pret prokuratūru kā tiesu varas institūciju, kas "patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu". Ģenerālprokurora darbībām ir jābūt prokuratūras kompetenci, profesionalitāti un politisko neitralitāti apliecinošām. Ilgtermiņa mācību stratēģijā prokuroriem noteikts, ka prokurori nav starpposms [lasi-pastnieki] starp policiju un tiesu, bet gan centrālās personas, kas nodrošina tiesiskumu Latvijā un pārstāv sabiedrības intereses.
Valdības uzdevums ir rīkoties vienmēr, kad tiek konstatēts tiesiskuma apdraudējums. Nodrošināt, ka iespējamais valsts un sabiedrības interešu aizskārums tiek vispusīgi un objektīvi izvērtēts atbilstoši likumā noteiktai kārtībai.
Sagatavotajā ziņojumā Tieslietu ministrija norāda uz vairākiem apstākļiem, kas pamato nepieciešamību izvērtēt ģenerālprokurora atbilstību amatam – tīši likuma pārkāpumi vai nolaidība, kā rezultātā iestājušās būtiskas kaitīgas sekas, nevainojamas reputācijas trūkums un interešu konflikta aizlieguma neievērošana. To visu caurstrāvo iespējama nekompetence un neprofesionalitāte, kas gandrīz desmit gadus bremzē prokuratūras attīstību.
Ģenerālprokuroram vienmēr ir vainīgi citi
Ģenerālprokurors nesaskata un neatzīst savā darbībā nekādas kļūdas, vienmēr vainīgi ir citi. Vienā gadījumā (Rimšēviča lieta) vainīga ir Eiropas Savienības tiesa (EST) un EST ģenerāladvokāte Juliāna Kokote, kura it kā neorientējoties lietas būtībā. Tomēr tieši viņai izrādās taisnība – Latvija piedzīvo zaudējumu EST, un apsūdzētais, neskatoties uz to, ka prokuroram ir iespēja atkārtoti piemērot drošības līdzekli, atgriežas darbā Latvijas Bankā. Citos gadījumos vainīga ir Valsts policija, citos KNAB (piemēram, oligarhu lietas ar Rīdzenes sarunām), vēl citos – tiesa vai Valsts Kontrole. Visi, kas norāda uz nepieciešamību prokuratūrai progresēt, ir vainīgi un neko nesaprot no likumiem.
Pats satraucošākais ir fakts, ka, pateicoties ģenerālprokurora attieksmei, piemēram, prokuratūrai neuzņemoties lielāku lomu pār pirmstiesas kriminālprocesu izmeklēšanas uzraudzību un vadlīniju izstrādi t.s. "naudas atmazgāšanas" lietās, tika aizkavēta Moneyval rekomendāciju ieviešana.
Ģenerālprokurors nesaskata pārkāpumus arī pirms pusotras nedēļas Valsts Kontroles publiskotajā finanšu revīzijā atklātajos gadījumos. Piemēram, no valsts budžeta papildus pieprasītie gandrīz 100 tūkstoši euro (!) pērn tiek izlietoti citiem mērķiem – trīs kabinetu kosmētiskajam remontam Ģenerālprokuratūras ēkā īsi pirms tās vispārējās renovācijas. Nesaskata pārkāpumus arī tajā, ka 2018. gadā noteiktam skaitam prokuroru par vienu un to pašu darbu – dalību komisiju un darba grupu sēdēs – tika maksātas divas piemaksas, kuru kopējais apmērs bieži vien sasniedza 60% no noteiktās mēnešalgas! Piemaksu par papildu darbu 2018. gadā saņēmuši 52 prokurori (tai skaitā 28 Ģenerālprokuratūras prokurori) un finanšu revīzijā konstatēti vairāki gadījumi, kad vienā mēnesī prokurors ir piedalījies pat vairāk nekā 20 sēdēs (vai individuāli veicis darba uzdevumus) un gadā kopumā 173 sēdēs, par ko saņēmis piemaksu par papildu darbu, gan motivējošo piemaksu kopā 1 675 euro mēnesī vai 18 025 euro gadā! Vairākiem prokuroriem kopējais atalgojums sanācis lielāks nekā Augstākās tiesas priekšsēdētājam.
Sabiedrībai ir tiesības pieprasīt kvalitatīvu prokuratūras darbu
Nepārprotiet – prokuroru darbam ir jābūt labi atalgotam un pēc 2018. gadā panāktā atalgojuma palielināšanas tas, manuprāt, tāds ir. Taču tādā gadījumā sabiedrībai ir tiesības prasīt no prokuroriem kvalitatīvu darbu. Nevis kā bijušā Saeimas deputāta Askolda Kļaviņa (ZZS) lietā, kad tiek mainīta noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija no smaga nozieguma (dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana mantkārīgā nolūkā) uz mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu. Tā rezultātā piespriestais sods - trīs nedēļas (120 stundas) piespiedu darba un izkrāpto 10 000 euro atdošana valstij. Protams, ģenerālprokurors ierosināja disciplinārlietu pret atbildīgo prokuroru un piemēroja tam sodu – par 15% samazināja atalgojumu uz pusgadu. Iespējams, piemaksas par sēžu apmeklēšanu kompensēja šos īslaicīgos zaudējumus ...
Stājoties tieslietu ministra amatā, man bija saruna ar premjerministru, kad viņš norādīja, ka tieslietu sistēmā neesot kārtības. Manuprāt, atbalsts aicinājumam atbildīgajām institūcijām izvērtēt ģenerālprokurora atbilstību ieņemamajam amatam būtu plats solis šīs kārtības nodrošināšanā.
Nesen Islandē tika notiesāta virkne bijušo baņķieru par to lomu finanšu krīzes izraisīšanā. ASV prokurori droši uzņemas, izmeklē un notiesā valsts prezidenta vēlēšanu laika padomniekus. Lietuvā par aizdomām kukuļdošanā un kukuļņemšanā tiek aizturēti astoņi tiesneši un pieci pazīstami advokāti. Kas notiek pie mums?