Jānis Dombrava
Foto: LETA

Katru gadu marta sākumā Krievijas vai ar Krieviju saistītie mediji rada ažiotāžu ap latviešu leģionāru dienas pasākumiem. Pēdējā laikā rietumos politiķi pavīpsnā par Krievijas kārtējiem mēģinājumiem pasludināt, ka Rīgā pa ielām maršē fašisti, jo ir "atkoduši" šo melīgo propagandu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Citi kreisi noskaņotie kolēģi reizēm mēdz solidarizēties ar Krieviju vienā balsī, lai gūtu politiskās dividendes savā valstī. Tomēr šis nav stāsts par to ko citi domā par mums, bet ko mēs paši domājam par sevi.

Ir rūgti klausīties, kad atsevišķi politiķi un sabiedrības daļa sūta mūsu tautas karavīrus uz kapiem. Kad paši latvieši ir gatavi noniecināt savus karavīrus, neizrādot viņiem cieņu, lai tikai kāds kaimiņš kaut ko sliktu nepadomātu. Tomēr šie vīri, kas cīnījās leģionā lielākoties bija dēli mūsu brīvības cīnītājiem - strēlniekiem, kuri arī savulaik iesāka cīņu tērpušies ne jau neatkarīgās Latvijas formastērpos. Paaudžu paaudzēs mūsu karavīri ir cīnījušies, lai mēs būtu brīvi ļaudis, lai mēs būtu tie, kuri nosaka šīs zemes nākotni.

Ikviena latvieša ģimenē ir bijuši karavīri. Ja viņš domā, ka nav, tad viņam vajag sīkāk papētīt pašam savas saknes. Nenāktu par skādi tiem, kuri ir lasījuši tikai par Lielo Tēvijas karu uzzināt, kas patiesībā notika. Tajā brīdī katrs ar pilnīgi citu skatu aplūkos savu dzimtu un mūsu brīvības cīnītājus.

Arī manā dzimtā paaudžu paaudzēs ir bijuši karavīri. Piemēram, mans vecvecvectēvs Pēteris 19.gadsimtā zem cariskās Krievijas formastērpa piedalījās krievu-turku karā. 20.gadsimta sākumā strēlnieku šineļos cīnījās mans vecvectēvs Jānis, un mans vecvecvectēvs Jēkabs kopā ar savu dēlu Mārtiņu. Diemžēl pēdējie divi no kara mājās neatgriezās. Visdrīzāk strēlnieku pulkus papildināja vēl citi manas dzimtas vīru, bet daudzi dokumenti laika gaitā ir zuduši. Virkne senču bija neatkarīgās Latvijas armijas ierindas karavīri un virsnieki. Otrā Pasaules kara laikā mans vecvectēvs Jānis tika ieskaitīts Sarkanajā armijā, vectēvs Leopolds tika iesaukts leģionā, bet viņa brālis Sarkanajā 3armijā. Otrs vectēvs bija Lietuvas aizsargu organizācijā (Lietuvos šaulių sajunga), par to viņš tika deportēts uz Sibīriju.

Laika gaitā zem dažādiem formastērpiem gan svešiem, gan Latvijas mani senči ir cīnījušies, tomēr visi kā viens ir pelnījuši atzinību. Neviens nedz rietumos, nedz austrumos man nenorādīs, kā godināt mūsu karavīrus. 16.martā es godināšu latviešu karavīrus, kuri cīnījās leģionā pie mūsu tautas svētuma Brīvības pieminekļa, kura izveidē savu artavu ir devuši arī mani senči. Dodot ne tikai materiālu artavu, ziedojot naudu, bet arī pašu dārgāko - ziedojot savu dzīvību par brīvu Latviju!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form