Vakardienas „Kas notiek Latvijā?”, pēdējās nakts priekšvakarā pirms ārkārtas valdības sēdes, pēc kuras Saeimā jāiesniedz budžeta grozījumi, rada ļoti skarbas līdzības ar pērngada decembri. Toreiz, novilcinot lemšanu līdz pēdējam brīdim, tika pieņemti maz pamatoti, maz apspriesti un daudz apšaubāmi valsts budžeta grozījumi. Šobrīd ir daudz līdzību, un ar katru reizi sekas būs smagākas. Tomēr dažas lietas vēl var novērst.

Pēc raidījuma beigām, pēc Pašvaldību savienības priekšsēža aicinājuma arī šī raksta autors vakarnakt devās uz Finanšu ministriju, kur sociālo partneru – darba devēju, arodbiedrību, tirdzniecības un rūpniecības kameras un pašvaldību pārstāvju darba grupa meklēja alternatīvos risinājumu budžeta grozījumiem. Spriešana beidzās pēc diviem naktī, no valdības un ministrijas puses piedaloties vienīgi finanšu ministram. Šis process ļoti uzskatāmi ļāva novērtēt, ko var un ko nevar sagaidīt šodienas valdības ārkārtas sēdē, bet kas būtu darāms turpmāk.

Enerģija – tas ir galvenais atslēgas vārds, kas jāmin, domājot par to, kā budžeta pārveides risinājumus mēģina meklēt sociālie partneri. Politiķiem šīs enerģijas trūkst, kas noslāpē arī potenciālu ierēdņu enerģiju, un, iespējams, tieši tāpēc nonākam līdz tik apšaubāmiem projektiem kā šobrīd.
Pozitīvi novērtējamais sociālo partneru pieejā ir arī tas, ka par atskaites punktu definē nevis summu, kas jāsamazina, bet prioritātes, kas ietver sabiedrības drošību, veselību, izglītību un ekonomikas dzīvotspēju. Tomēr šīs ir tikai nepieciešamības, nevis stratēģiski mērķi, kam būtu jābūt pilnvērtīgi veidotā vai pārveidotā budžetā.
Tai pat laikā gana pilnvērtīgs ir īstermiņa mērķis – šobrīd novērst nepamatotu nodokļu palielinājumu un pensiju samazināšanu, un atrast citādu struktūru deficīta mazināšanai 500 miljonu apmērā. Taču skaidrs arī, ka pāris diennaktīs ar tādu budžetu, kāds ir šībrīža projektā, nevar izdarīt neiespējamo.

Pirmais atskaites punkts, ko var izmantot, revidējot otrdien valdībā lemto, atkal un atkal ir tā sauktais indikatīvais radītājs par 2006.gada izdevumu līmeni. Tas varētu būt kombinācijā ar atalgojumu turpmāku samazinājumu un iepirkumu piebremzēšanu, jo pagaidām arvien ir atklāts jautājums, vai algu samazinājums valsts pārvaldē notiek pienācīgi un vai iepirkumu apjoms ir samazināts pamatoti atbilstoši krīzes situācijai.

Statistika bezkaislīgi apliecina, ka šāgada pirmajā ceturksnī salīdzinot pērngada pirmo ceturksni algas sabiedriskajā sektorā samazinājušās tikai par 1,4 %. Labi, tieši valsts pārvaldē ir vairāk, par 7,6%. Tomēr, ja tiek runāts par „iekšējo devalvāciju”, tad ir runa par lielāku atalgojumu samazinājumu.
Protams, būtiski būtu šajā virzienā apturēt disproporciju starp augstākā un zemākā līmeņa pārvaldi, tai pat laikā nepieļaujot arī „lienošo sociālismu” – ja tiks likvidēta motivācija ar konkurētspējīgu atalgojumu atbildīgākajām amatpersonām, tad valsts pārvaldē sagaidīt līderismu ir bezcerīgi.

Arī otrdien valdībā nolemtajam samazināt izdevumus precēm un pakalpojumiem par 5% trūkst pamatojuma. Praksē tas ir ap 20 miljoniem no 400. Tiesa, pērngada beigu samazinājums šajā pozīcijā jau bija par 25%, tomēr, zinot, kā samazinās dažādi uzturēšanas izdevumi gan, piemēram, telpu uzturēšanas jomā, gan saistībā ar darbinieku skaita samazināšanām, būtu ļoti apspriežams, vai daudzus valsts pārvaldes uzturēšanas izdevumus nebūtu pamats vēl samazināt, sākot no datoriem un sabiedrisko attiecību vai pētījumu ārpakalpojumiem, beidzot ar daudz apspriestajiem sakaru un transporta izdevumu limitiem.
Galu galā, ir tikai loģiski, ka tautsaimniecības apjomiem strauji samazinoties, arī valsts pārvaldei, kas to apkalpo, regulē, kontrolē un tamlīdzīgi, būtu ievērojami jāsamazinās.

Šāda pieeja ļautu sasniegt mazsāpīgāku rezultātu un, piemēram, pensijas šobrīd neskart. Taču, būtu godīgi beidzot atklāti pateikt, ka tautsaimniecības turpmākas lejupslīdes gadījumā tas ir neizbēgami.

Tikpat skaidri būtu jāpasaka, ka šobrīd valdība nav spējusi sagatavot nekādas pienācīgas strukturālās reformas, un straujo samazinājumu rezultātā būtu svarīgi vismaz kaut ko nesačakarēt ar ilglaicīgām sekām, piemēram, nogriežot finansējumu pašvaldību mākslas un sporta skolām, vai piecgadīgo un sešgadīgo apmācībai. Tomēr strukturāla mēroga reformas var aprobežoties, labākajā gadījumā, ar lēmumu par pāris valsts programmu un funkciju iesaldēšanu vai minimizēšanu, vai vienas ministrijas demonstratīvu likvidēšanu.

Lēmums par progresīvo nodokli, ja idejiski, no taisnīguma viedokļa būtu loģisks, tad praksē, no ieņēmumu prognozējamības viedokļa tam arī trūkst pamatojums. Nemaz nerunājot par to, ka, ja nodokļu sloga celšana notiks uz līdzšinējās caurās administrēšanas bāzes, bez jaunas pieejas fizisko personu ienākumu kontrolē, bez regulārajām deklarācijām vai legālās prezumpcijas pielietošanas, kā arī komplektā ar samērīgu kapitāla pieauguma aplikšanu, tad masveidīga izvairīšanās no nodokļa maksāšanas ir nākamais solis. Kam vairs nebūs nekāda sakara ne ar taisnīgumu, ne ar budžeta ieņēmumu palielināšanu.

Bet kopumā ņemot, pats galvenais, lai šobrīd budžeta grozījumos izdarītu būtiskas pārmaiņas, trūkst pamatu pamats – izvērsts un pārskatāms budžeta projekts. Jau nez kuro gadu tās ir un paliek tikai lielu kopsummu virtenes, kurās nav izdalītas atsevišķas pozīcijas, atsevišķi plānotie iepirkumi, un kuram komplektā nav analīzes, ne horizontālā salīdzinājumā, ne par to, kuras funkcijas objektīvi sašaurinās, kas ļautu samazināt finansējumu. Šādā projektā nevar pilnvērtīgi „meklēt” 500 miljonus, jo, faktiski, nav pilnvērtīga budžeta, ir redzamas tikai kopsummas, bet saskaitāmie ir palikuši ministriju kabinetos un datoros, lai gan tiem būtu jau sen nopublicētiem internetā.

Līdz ar to pie jebkādiem risinājumiem šobrīd būtu loģiski uzreiz nolemt, ka nākamā budžeta pārskatīšana jārealizē nevis uz 2010.gadu, bet vēl šāgada rudenī, beidzot pēc būtības spriežot par strukturālām reformām, jau ātrāk pārskatot publisko pakalpojumu un visas valsts pārvaldes funkciju mazināšanu un apvienošanu, lai paliktu pienācīgs resurss investīcijām un rezerve sociālajām funkcijām, kas šobrīd izpaliek, un lai nav jāsagaida nākamais gads ar tādu nodokļu celšanu, kas slepkavos biznesu.

Lai mazinātu funkcijas principiāli, nepieciešamas izmaiņas likumos, ko vairs nevar paveikt dažās dienas līdz budžeta grozījumu pieņemšanai Saeimā. Tomēr ir viena lieta, ko var izdarīt jau šajās dažās dienās – Saeimā iesniegt un reāli izskatīt pilnvērtīgi izvērstu un jebkuram nodokļu maksātājam pārskatāmu un saprotamu budžetu, nevis tikai miljonu kopsummas, kam ar caurspīdīguma principu nav nekāda sakara. Tikai tas var piespiest budžetu izskatīt pēc būtības, jo īpaši tāpēc, ka, būsim reāli, valstī atkal vai vēl aizvien ir politiskā krīze, un valsts attīstību glābjošus budžeta grozījumus var realizēt tikai ar sabiedrības tiešu līdzdalību to izvērtēšanā. Vakar „Kas notiek Latvijā?” pieminētā valsts reformu padomes versija ar valsts attīstības programmas, ne tikai budžeta veidošanas uzdevumu, varētu būt viens no risinājumiem. Jo jāglābj jau ir ne tikai budžets, bet arī valsts.

Video un citi raksti – www.knl.lv

Source

Kas notiek Latvijā?
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form