Tai pat laikā, neskatoties uz pilnībā notiesājošo spriedumu, nez vai tas daudzos vērtētājos mazina skepsi vismaz par vienu no apsūdzībām, par ko kuluāros šaubas skanējušas jau kopš lietas pirmssākumiem – par kaitniecību, šai konkrētajā gadījumā, par naudas sistēmas graušanu. Mazliet simptomātiskas šajā jomā ir jau izskanējušās versijas, ka prokuratūra spriedumu varētu nepārsūdzēt. Zinot, cik lielu spriedumu daļu Augstākā Tiesa atceļ, apsūdzība par kaitniecību, droši vien, būs pirmā, kam vēl būs jāiztur pamatīga pārbaude apelācijas instancē, par ko, neapšaubāmi, parūpēsies notiesāto advokāti.
Līdzās likuma rāmjos ierobežoto juridisko argumentu vērtēšanai šis brīdis “Bankas Baltija” lietā liek vērtēt arī taisnīguma principu kopumā. Ja nu reiz atceramies, ka BB bankrots ietekmēja faktiski ikkatru Latvijas ģimeni, šis ir arī brīdis pajautāt – kā Tu jūties kā daļa no tās Latvijas valsts, kuras vārdā BB vadītāji ir notiesāti?
Atceroties lietas vēsturi un aizstāvības taktiku - ar procesuālām pretenzijām cenšoties torpedēt procesu kopumā, pārvēršot procesu līdz farsam – var teikt, ka Latvijas valsts šajā procesā ir piedzīvojusi ne mazums zaudējumu, vismaz morālā aspketā. Kas, protams, saistās arī ar juridisko pamatojumu sūdzībām Eiropas cilvēktiesību tiesā.
Vēl viens aspekts, kas rada nepietiekamības sajūtu šajā lietā – vai pie atbildības ir saukti visi, kas to būtu pelnījuši. Gan kontekstā ar banku krīzi un dažnedažādu kredītu piesavināšanos kopumā, gan šīs lietas kontekstā konkrēti. Piemēram, ja tiek atzīts, ka no bijušajiem BB vadītājiem jāpiedzen 8 miljoni par labu “Latvenergo”, tātad – zaudējumi bēdīgi slavenajā Lihtenšteinas miljonu lietā, tad kur gan te taisnīgums, ja līdzatbildīgs nav arī bankas likvidators Deivids Berijs un viņa līdzgaitnieki, kas šo, Laventa aizsākto shēmu ar Latvenergo, izvērsa līdz lihtenšteiniskajiem mērogiem.
Visbeidzot, ja Latvijas valsts šobrīd var izpildīt spriedumu par jebkāda termiņa ieslodzījumu cietumā, šī prāva diez ko nepārliecināja, ka Latvijas valsts, gan tās tiesu, gan izpildvaras personā, var radīt skaidrību sabiedrībai, vai Lavents ir slimnieks vai simulants, un vai cietuma slimnīca tomēr nevar aizvietot Linezera klīniku. Tāpat arī par sprieduma izpildi tajā daļā, kas attiecas uz notiesāto mantas konfiskāciju – skaidrs, ka tie nebūs zudušie BB miljoni, ko konfiscēt. Un neatbildēts paliek jautājums – kur palika nauda?
Līdz ar to, atgriežoties pie virsrakstā izvirzītā jautājuma, šādu rezultātu cīņā starp Latvijas valsti un BB vadību var “ieskaitīt”, tomēr izturoties pret to, sporta terminoloģijā runājot, pat ne kā pret pirmā puslaika, bet pirmās trešdaļas rezultātu. Jo pat versiju līmenī neiespējami prognozēt, kā tas viss beigsies.