Jānis Domburs: No Tjarves līdz vārda brīvībai

Diskutabalas vai apšaubāmas ir abu pušu nostājas. Bet NRTP ir tie, kam ir tiesības pieņemt lēmumu, kas šai gadījumā rezultējas darba likuma kodeksa pantā par vadoša darbinieka rīcību pretēji likumos noteiktajām valsts interesēm. Tjarvem atliek tiesības meklēt taisnību tiesā. Jautājums, protams, ir, kā NRTP šīs tiesības realizēt. Nevaru gan piekrist vairākām tēzēm LTV darbinieku trešdienas paziņojumā, piemēram, “lemt pēc attiecīgo tiesībsargājošo institūciju izmeklēšanas rezultātu saņemšanas” vai “steiga, kādā NRTP grib risināt jautājumu, liecina par politisko partiju vēlmi”. Ekonomiskā policija vai kāda līdzīga institūcija nez vai būtu objektīvāka, bet nedēļu ilga vērtēšana pati par sevi nav ne pārlielu liela steiga, ne apliecinājums politiķu vēlmju realizācijai. Tai pat laikā, varbūt šāds dramatizēts paziņojums ar pēdējo teikumu “paturam tiesības rīkoties radikālāk” ir labs trauksmes zvans. Bet tas faktiski ir noformulējams arī vienā teikumā - vai reklāmlīgumi nav iegansts nevis iemels jeb vai Tjarve ir nākamais sarakstā pēc Nagļa un Laksas?

Atbilde jāmeklē divos virzienos – kā vērtēt Tjarvi un kas būs viņa pēctecis. Tjarve ir labāks par Pulku, jo nav realizējis spiedienu uz žurnālistiem – tāda bija pamattēze, kas vakar izskanēja no LTV ziņu žurnālistiem. No sava skatapunkta varu pievienoties, runājot par “Kas notiek Latvijā?” saturu. Tai pat laikā situācija ar finansu sadali starp raidījumiem vecgada pēdējās nedēļās ne man vienīgajam lika izvirzīt jautājumus par spēles noteikumiem. Tjarves vadības gados arī faktiski nav atrisināta problēma ar LTV pārlieko komercializāciju – gan neatkarīgo producentu darbā, kas kombinējas ar slēpto reklāmu tēmu, gan tai pašā ziņu dienestā, kur t.s. lietišķās ziņas sponsorē “Lattelekom”.

Tomēr, pašreizējie notikumi, protams, atkal aktualizē jautājumu, kuram LTV trešdienas paziņojumā gan var piekrist - ciktāl padome, ko Saeimā iebalso valdošās partijas, mainot LTV vadību, realizē sabiedrības intereses, kas pirmkārt ir vārda brīvība. Taču nevienam jaunam kandidātam jau nebūs uz pieres rakstīts, ka viņš ir Andra vai Aivara ieliktenis, un pat ja prezumējam, ka padomē kaut referendumā ļautu tautai iebalsot savus visuzticamākos dēlus un meitas, vienalga, no Māras Zālītes līdz Arturam Irbem, nav garantijas, ka arī viņi ieceltu to labo direktoru, vai arī viņš “nesamaitātos” pēc iecelšanas. Ar to gribu ilustrēt divu nākamos jautājumus – pirmkārt, ciktāl būtisks ir cilvēks un ciktāl sistēma, otrkārt – ciktāl un kā sabiedrībai jāpiedalās savu interešu realizācijā.

Pēc šī LTV reklāmas skandāla aktualizēts arī jautājums par to, vai nevajadzētu vispār atbrīvot LTV no reklāmām. Tas mazināšot riska faktorus, stabilizēšot ieņēmumus. Cik lielā mērā? Uzmanību piesaista fakts, ka līdzās daudzajām domstarpībām, par šo tēmu visi ierunājušies varen vienprātīgi – gan LTV vadība, gan komercstacijas, gan NRTP, pat premjers vakar piebalsoja.

Ja LTV atsakās no reklāmas, tad shēma ir – komercstacijas maksā kompensāciju. Šobrīd ir runa par vairāk kā diviem miljoniem, maksimums – trīs. Acīmredzot, to rēķina pēc pašreizējā LTV reklāmas apjoma, kas, savukārt, tiek noteikts pēc reitingiem. Bet! Reitingi ir tas rādītājs, ko gan publiski, gan kuluāros jau gadiem kritizē un apšauba. Arī personiski attiecībā uz savu un dažu kolēģu raidījumiem konstatēju, ka alternatīvas socioloģiskās aptaujas dati uzrāda ievērojami lielāku auditoriju nekā pašreizējie “Baltic Media Facts” dati. Līdz ar to stāsts ir par to, vai kompensācija nebūtu krietni zemāka par to tirgus daļu, ko komercstacijas patiesībā iegūs. Ja arī tiek noteikts adekvāts kompensāciju apjoms, kas ir un paliek galvenais finansējums? Valsts budžets. Kas to dala? Tie paši politiķi, kuru iecelto padomi mēs apšaubām par politisko angažētību. Vai šie politiķi turpmāk, naudu dalot rūpēsies par LTV neatkarību un pietiekamu nodrošinājumu, un, pēkšņi, pēc vairākus gadus nepalielinātā finansējuma sāks to palielināt? Atļaušos neatbildēt, bet konstatēt, ka finansējums ir viena no svirām vārda brīvības kontekstā, un ir jāatgriežas pie jau senā jautājuma – vai tā ir sabiedriskā vai valsts televīzija. Kas nav viens un tas pats. Šķiet, nepamatoti ir pārtraukts runāt par abonentmaksām. Tā ir shēma, kas var nodrošināt neatkarību no politiķiem vismaz finansējuma avotu līmenī. Un tad var atgriezties arī pie sarunas par to, kā un ko sabiedrība deleģē šo naudu pārvaldīt.

Protams, finansējuma maiņa var būt tikai tālāka nākotne, bet, atgriežoties šodienā, personālija ģenerāldirektora postenī var noteikt ļoti daudz – gan kadru politikā, gan resursu sadalē, gan programmas veidošanā. Pat ja Tjarve tiesājas pret NRTP un pat ja uzvar šādā prāvā, tas nenotiks ne pēc nedēļas, pat ne pēc mēneša, un šai laikā notiks jauna LTV vadītāja iecelšana. Ja nu reiz bažījamies, ka jauns kandidāts varētu būt tāds, kuram nebūs primāras sabiedrības intereses un vārda brīvība, tad - kurš gan cits, ja ne sabiedrība varētu šo procesu uzraudzīt kopā ar žurnālistiem no šobrīd tik kareivīgā LTV ziņu dienesta vai citiem medijiem, ciktāl nu kurš no tiem būs neatkarīgs šajā procesā. Ja nedaudzinām nolemtību, ka tāpat “lielie puikas” te visu sakārtos, tad te nu reiz ir gadījums, kad Latvijā n-tajām sabiedriskajām organizācijām būtu brīdis iesaistīties un prasīt publisku atlasi, publisku izvērtēšanu un uzticamu kandidātu. Lai nav pēc kaujas dūres jāvicina.

Noslēgt šo apceri atļaušos atkal ar personisko. Pašreizējā situācija, manuprāt radījusi vienlīdz lielu neuzticību gan pret NRTP politisko interešu kontekstā, gan LTV vadību, kas šaubīgos reklāmas līgumus akcentējusi. Tāpēc nez vai uz uzticību var cerēt jauni ģenerāldirektora kandidāti gan no padomes, gan televīzijas pašreizējā galvgaļa. Vai ir atrodams neatkarīgs kandidāts “no malas”? Mana versiju par kandidātu, par ko jau esmu vairākkārt teicis gan kolēģiem, gan arī dažiem NRTP locekļiem, ir - Uldis Grava. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē “Radio Brīvā Eiropa” latviešu redakcijas vadītājs, pēc tam atbildīgais par RBE attīstību starptautiskā mērogā. Pats esmu viņa vadībā strādājis vairākus gadus un, domāju, ka kolēģi, kas arī strādājuši, neļaus melot - viņš ir profesionāls vadītājs ar augstiem principiem, ar rietumu pieredzi un latvieša sirdsapziņu. Starp citu, kolēģa Askolda Rodina pēdējā rindkopa šodienas “Dienas” komentārā vismaz netieši liecina, ka šāda versija ir aktuāla.