Procentu barjeras ieviešana pašvaldību vēlēšanās ir gana sen cilāts un arvien atlikts temats. Taču šobrīd tas tuvojas lēmumam, kad nav vienprātības ne valdošajā koalīcijā, ne starp pārējiem tautas priekšstāvjiem. Turklāt, tautpartijieša Jāņa Lagzdiņa rosinātā barjera tikai Rīgai rada dažādus spēles noteikumus visās pašvaldībās, jo aprēkiņi pēc iepriekšējām vēlēšanām uzskatāmi rāda, ka arī visās citās lielākajās pilsētas barjeras gadījumā iekļūtu mazāk partiju pārstāvji. Iespējams, šāda barjera varētu veicināt partiju apvienību veidošanu, bet varbūt arī citviet – spēcīgu vietējo partiju rašanos. Taču nez vai šāda robeža nav liela un strīdīga barjera pašreiz ārpus parlamenta esošām vai potenciāli topošām partijām. Par viņu nepieciešamību piedalīties varas struktūrās, šķiet, šobrīd daļa valdošo grib lemt vēlētāju vietā. Spēcīgs, ja patiess, pretarguments šim ierosinājumam ir Pašvaldību savienības līdera Andra Jaunsleiņa teiktais, ka šādas barjeras nav nekur Eiropā.
Kamēr atkal aktualizēts procentu barjeras temats, arvien vēl nav skaidrības, vai, kad un kādas būs otrā līmeņa jeb apriņķu pašvaldības. Šķiet, nepieredzēti unikāla ir situācija, kad valdības deklarācijā ir deklarēts viens, bet koalīcijas dalībnieks pauž pretējo uzskatu – runa ir par tieši vēlētām otrā līmeņa pašvaldībam, kuras Tautas partija uzskata par nevajadzīgām. Veidot detalizētus spēles noteikumus pirmajā līmenī, kamēr nav konceptuālas skaidrības par otro – tā ir pamatīga nekonsekvence.
Arī versijas par deputātu skaitu ir gana dažādas un pretrunīgas – sākot no deputātu skaita samazināšanas no septiņiem līdz pieciem pagastos, kur iedzīvotāji mazāk par tūkstoti, beidzot ar divkāršu samazinājumu Rīgā, kas gan negūst īpaši lielu atbalstu. Kā piecu deputātu koncepta pamatarguments skan rūpe par topošo novadu deputātu skaitu pēc pagastu apvienošanās. Tomēr skaidrs, ka tas ir nepietiekams ielāps – vienalga, apvienojoties četriem pagastiem, tur deputātu skaits vairākus gadus var būt lielāks kā lielākajās pilsētās. Neracionāli, taču skaidrs, ka versijas par ārkārtas vēlēšanām ir vēl lielāka bremze pagastu apvienošanai.
Praksē, šķiet, vēl būtiskāks par procentu barjerām un deputātu skaitu ir paredzamie grozījumi pašvaldību likumā, neļaujot savienot vēlēto deputāta statusu ar darbu pašvaldības izpildinstitūcijās. Tā, sabalansējot faktiskos cilvēkresursus īpaši mazākajās pašvaldībās un pastiprinot atbildību visos līmeņos, iespējams, būtu principiālākā barjera negatīvai varas izmantošanai, kas notiek pašvaldībās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
