Jānis Eglīts: Iesaiņotā zeme
Foto: Privātais arhīvs

Gada laikā planētas iedzīvotāji izmanto vienu triljonu plastmasas maisiņu, Eiropas Savienībā – aptuveni 98,6 miljardus. Tas nozīmē, ka paši cilvēki "iesaiņo" planētu, neļaujot tai elpot, skarbi sakot – smacē planētu. Latvijā vidēji viens iedzīvotājs gada laikā izmanto 400 dažādus plastmasas maisiņus, piesārņojot Latvijas zemi un ūdeņus ar nesadalāmiem atkritumiem. Cilvēki ietekmē arī paši sevi, atstājot neatgriezeniskas izmaiņas uz vidi, kurā dzīvojam.

Plastmasas maisiņš ir gan metafora, gan vienlaikus arī epitets globālajām klimata izmaiņām.

Eiropas Savienība (un ne tikai) mērķtiecīgi virzās uz oglekļa mazietilpīgu attīstību un aprites ekonomikas attīstīšanu, kas cita starpā paredz ne tikai samazināt oglekļa dioksīda emisijas, bet arī vidi negatīvi ietekmējošu produktu izmantošanu. Svarīgi ir tas, ka runa nav par kādiem no cilvēka attālinātiem Eiropas Savienības vai Latvijas valdības lēmumiem, runa ir par visiem trim līmeņiem: individuālu pieeju un rīcību, valsts politiku un visas sabiedrības kopējiem mērķiem un nostādnēm. Tēlaini sakot: oglekļa mazietilpīga attīstība ir par to, lai katrs no mums un visa sabiedrība neuzliktu galvā plastmasas maisiņu un nenosmaktu vai nenoslīktu globālās sasilšanas plūdu iespaidā.

Ja meteorologi apgalvo, ka vidējā gaisa temperatūra pieaug un vasaras ir sutīgākas un nokrišņu ir vairāk, tad ir pilnīgi aplami un maldīgi domāt, ka klimatiskie apstākļi ir force majeure – nepārvarama vara, ko ne man, ne maniem tuviniekiem vai sabiedrībai nav iespējams pārvarēt. Tas ir aplami: mums ir iespējas rīkoties tā, lai mums vispār neiestātos un nebūtu jāpārvar force majeure. Tātad runa ir par konsekventu personīgu un kolektīvu rīcību, lai novērstu klimata pārmaiņas un tādu preču nevajadzīgu patēriņu, kuras var dramatiski iespaidot mūsu dzīvi.

Tas uzreiz liek uzdot vairākus jautājums: kā tas liks mainīt manus paradumus, vai tas būs dārgāk vai lētāk? Arī – ko par to domās citi? Labā ziņa ir tā, ka valsts politikas un arī pašu uzņēmēju darbības rezultātā patērētāju (sabiedrības) izvēle būs par labu bezatkritumu, beziepakojuma risinājumiem. Jā, atkritumu šķirošana ir tēma, kur pagaidām pietrūkst efektīva burkāna vai pātagas principa, kā tas, piemēram, ir Vācijā, kur jebkuram iedzīvotājam līgums ar namu apsaimniekotāju vai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu uzliek par pienākumu šķirot atkritumus, jo, to nedarot, var nonākt patiešām ļoti neērtā situācijā. Rezumējot: lai sakoptu vidi pēc plastmasas maisiņu nodarītā kaitējuma, ir nepieciešamas lielas investīcijas. Investīcijas no valsts, tātad no nodokļu maksātāju puses. Gudrā atbilde – gan cilvēkam pašam, gan valstij un sabiedrībai kopumā lētāk un veselīgāk ir piekopt videi labvēlīgu dzīvesveidu, nevis pēc tam dārgi maksāt par vides sakopšanu, jo vides piesārņojuma seku novēršanai (kaut daļējai) nepieciešamos līdzekļus lietderīgāk ir ieguldīt izglītībā un veselības aprūpē.

Minēšu vienu piemēru. Ļoti daudzi no mums pērk dzeramo ūdeni plastmasas pudelēs. Kā rāda pieredze, daudzviet Latvijā tā sauktais krāna ūdens ir labas kvalitātes, tas ir dzerams, turklāt, izmantojot ūdens filtrus, šo kvalitāti vēl var uzlabot. Patiesībā jūs pērkat nevis ūdeni, bet pērkat un patērējat atkritumus – plastmasas pudeles. Bet kas liedz ikdienā – darbā, mācībās, sportojot – lietot stikla vai metāla, vai cita otrreiz pārstrādājama materiāla pudeles ilgtermiņā? Esmu pārliecināts – tas noteikti ir lētāk. Un stilīgāk.

Paskatieties, cik daudz jūs nopērkat un cik daudz atkritumu dienas vai nedēļas laikā izmetat. Daudz. Runa ir tieši par to – uzlabot Latvijas mājsaimniecību efektivitāti, tas ir, likt padomāt, kā saimniekot efektīvāk un uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Lai cik pievilcīga Latvijā joprojām nebūtu maģiskā kombinācija, iegādājoties automašīnu, "dīzelis + automāts", tomēr tieši gados jaunāki cilvēki konsekventi dod priekšroku divritenim, elektriskajam skrejritenim un sabiedriskajam transportam (kas patiesībā ir pirmais kopbraukšanas piemērs, lietojot mūsdienu terminoloģiju). Patiesībā runa ir par sociāli psiholoģisku fenomenu – sava ego, savas personības izcelšanu sabiedrības priekšā (skat, kāds es esmu un kas man ir) aizstājot ar augstāku sociālo empātiju, sadarbību, izpratni par kopējiem procesiem un savas iegribas, savu labumu vismaz daļēji samērojot ar sabiedrības interesēm. Lai palielinātu savu, savu tuvinieku un sabiedrības dzīvildzi.

Videi draudzīgs dzīvesveids ceļ dzīves kvalitāti, ļauj saglabāt savu personisko un sociālo pievilcību, uzlabo dzīvildzes rādītājus un ir sabiedriski lietderīgs. Lētāk ir censties izvairīties no plastmasas iepakojuma, vairāk braukt ar divriteni, mazāk ar iekšdedzes dzinēju darbināmiem transportlīdzekļiem, pareizi šķirot atkritumus, izmantot lietas līdz to iespēju robežām, nevis izmest.

Fokusam jābūt vērstam uz maksimāli efektīvu dabas resursu izmantošanu, nevis to aizliegšanu. Lai ikvienu Latvijā augošu koku izmantotu maksimāli efektīvi: nevis nocirstu un izvestu, bet tepat Latvijā ražotu augstas pievienotās vērtības produkciju, ražošanas pārpalikumus izmantotu citu produktu ražošanā vai siltumenerģijā, un, kas ir svarīgi, lai šie saražotie produkti kalpotu maksimāli ilgi, tos neizmestu atkritumos, bet izmantotu jaunu vai atjaunotu produktu tapšanā (kas ir lielisks materiāls dizaineriem). Ja uzņēmēji teiks: "Priekš kam mums tas?", atbilde ir – oglekļa mazietilpīgas attīstības un aprites ekonomikas principu ievērošana dod zaļo gaismu tajos eksporta tirgos, kur par šo produkciju maksā vislabāko cenu. Respektīvi, šo principu īstenošana ir viens no labākajiem vēstījumiem, lai veicinātu un panāktu uzņēmuma produktu un pakalpojumu noietu ārvalstu tirgos.

Ja kāds saka, ka no viena cilvēka rīcības nekas nav atkarīgs, tie ir vieni no lielākajiem maldiem, tā ir ačgārna pieeja, kas ļauj izvairīties uzņemties iniciatīvu un kaut ko darīt lietas labā. Ikviena mūsu rīcība, kas ir atšķirīga no "lielās masas", ir pamanāms piemērs, kas paliek citiem atmiņā un mudina arī citus sekot šādam piemēram. It īpaši, ja ieguvējs ir ne tikai sabiedrība un valsts, bet vispirms pats cilvēks. Jo tas uzlabo viņa veselību, paildzina dzīvi un padara tikai pievilcīgu.

Tikai katra paša ziņā būs – turpināt Latvijas zemes kopīgo "iesaiņošanu" un elpošanas ierobežošanu vai nē...

Dzīves īstenība ir tāda, ka 89 procenti plastmasas maisiņu ir vienreiz lietojamie, viena plastmasas maisiņa vidējais kalpošanas laiks ir tikai 12 minūtes, bet dabā tas nesadalās vairāk kā 100 gadus. Te ir vietā jautājums: ko viens cilvēks var darīt lietas labā un vai tam ir jēga, lai vērstu par labu klimata izmaiņas? Pirmkārt, viena cilvēka rīcība nav sīkums, nav izņēmums. Viena cilvēka rīcība ir iedarbīgs vēstījums līdzcilvēkiem, lai sekotu šādam piemēram. Runa faktiski ir tikai par ieradumu maiņu, par iziešanu no savas tā saucamās komforta zonas, par pārmaiņām savā ikdienā. Runa ir par to, ka jau šobrīd lielveikali plastmasas maisiņu vietā piedāvā vairākkārt lietojamos, jau šobrīd uz darbu var doties ar velosipēdu (ja vien laikapstākļi ir labvēlīgi), bet, ja ar automašīnu, tad piedāvājot arī kolēģiem vai kaimiņiem izmantot šo iespēju. Runa ir par to, lai ikdienas patēriņam mēs iegādātos lietas, kuras var kalpot ilgi un ir patiesi noderīgas. Runa ir par to, lai mēs sakārtotu paši savu mājokļa atkritumu saimniecību un sāktu tos šķirot. Šie piemēri un šīs dzīvesveida izmaiņas nav tikai par apkārtējo vidi. Šie piemēri patiesībā ir par savas personīgās dzīves kvalitātes uzlabošanu un veselīgāku un ilgāku mūžu.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Jānis Eglīts: Iesaiņotā zeme

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus