Trešdien, 6. aprīlī, Jāņa Dombura vadītajā LTV-1 raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, runājot par pašlaik aktuālajiem Latvijas ārpolitikas jautājumiem, cita starpā tika skarts arī jautājums par Latvijas-Krievijas robežlīguma plānoto noslēgšanu, kā arī no šī līguma izrietošo Abrenes statusa problēmu. Jautājums par Abrenes turpmāko piederību, manuprāt, ir galvenais, kas būtu jāaplūko plānotā Latvijas-Krievijas robežlīguma sakarā.

Raidījuma gaitā patīkami pārsteidza, ka lielākai daļai tā dalībnieku ir visai patriotisks un nepiekāpīgs viedoklis šajā sakarā, proti – ka Latvijai, slēdzot šo robežlīgumu, nekādā gadījumā nevajadzētu atsacīties no pretenzijām uz 1944. gadā PSRS nolaupītajiem Latvijas 6 pagastiem un Abrenes pilsētu. Dominēja viedoklis, ka Latvijai šis robežlīgums šobrīd nav nemaz tik nepieciešams un, ja mums nav iespējas tajā iekļaut atsauces uz 1920. gada Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu, ar attiecīgajām pretenzijām uz Abreni tuvākā vai tālākā nākotnē, tad mums šādu robežlīgumu vispār nevajag slēgt, jo Krievijai tas šobrīd ir daudz svarīgāks nekā mums. Šāda nostāja asi kontrastē ar lielākās daļas Latvijas varas elites iepriekš pausto, salīdzinoši daudz gļēvāko un Krievijas interesēm piekāpīgāko, viedokli, ka Latvijai Abrenes sakarā “mīļā miera labad” nevajadzētu izvirzīt nekādas teritoriālas pretenzijas pret Krievijas Federāciju.

Protams, tādu cilvēku kā Aleksandrs Kiršteins un Ģirts Valdis Kristovskis, kuri jau līdz šim stingri iestājušies par pretenziju uz Abreni saglabāšanu, patriotiskais viedoklis šajā ziņā nepārsteidza. Taču šoreiz šo viedokli aizstāvēja pat tāds līdz šim visai piekāpīgs liberālais politiķis kā bijušais Latvijas ārlietu ministrs un arī premjers – Valdis Birkavs, kurš vairākkārt uzsvēra, ka Krievijai pašlaik šis līgums ir daudz vairāk nepieciešams nekā Latvijai, un “Latvijai [tas vienkārši] nav svarīgs”. Tas vieš cerības, ka Latvijas politiskās elites līdz šim piekāpīgajā viedoklī par šo jautājumu ir notikušas visai būtiskas izmaiņas, proti – vairs nedominē viedoklis, ka Latvijai robežlīgums ar Krieviju jānoslēdz par katru cenu, pēc iespējas drīzāk, atsakoties no jebkādām “nereālām” pretenzijām uz Latvijas bijušo teritoriju – Abreni. Ja jau to pauž pat allaž piekāpīgais Valdis Birkavs, tad jāsecina, ka cerībām ir pamats.

Tomēr, ne viss ir tik labi, kā varētu vēlēties. Nepatīkami bija dzirdēt, ka faktiski visgļēvulīgākais viedoklis šajā jautājumā tagad ir Latvijas Ārlietu ministrijai, ko daudz neslēptāk par savu priekšnieku – ārlietu ministru Arti Pabriku – pauda raidījuma dalībnieks - Ārlietu ministrijas politiskais direktors Ilgvars Kļava. Radās iespaids, ka Ārlietu ministrija strādā vien pie tā, lai robežlīgumu ar Krieviju noslēgtu pēc iespējas ātrāk, atsakoties no jebkādām Latvijas pretenzijām uz Abreni. Ilgvars Kļava vairākkārt apgalvoja, ka “normāli ir, ja valstij ir fiksētas robežas” un Ārlietu ministrija strādā pie tā, lai ar šo robežlīgumu Latvijai tādas būtu. Nevar nepiekrist, ka tas būtu normāli, taču tikai normālā situācijā, bet nevis tad, kad kāda lielvalsts ir ilgstoši okupējusi savu kaimiņvalsti un okupācijas laikā šai mazajai valstij nelikumīgi atņēmusi tās starptautiski atzīto teritoriju, kā tas ir bijis Latvijas gadījumā. Kāpēc Japāna jau vairāk kā 50 gadus var uzturēt spēkā teritoriālas pretenzijas pret Krieviju attiecībā uz 5 Kuriļu salām? Vai Latvijas tiesības uz Abreni ir mazākas? Jā, ideāli būtu, ja Latvijai būtu stingri fiksētas ārējās robežas, tomēr tikai tad, ja šīs robežas aptver visu LR Satversmes 3. pantā noteikto Latvijas teritoriju – ieskaitot arī Abreni.

Turklāt, kā pareizi norādīja gan Kristovskis, gan Kiršteins, Satversmes 77. pantā ir noteikts, ka Satversmes 3. pantu var grozīt tikai visas tautas nobalsošanā (referendumā). Tātad, tas nozīmē, ka robežlīguma ratifikācijas gadījumā, ja Latvija tajā atsacītos no pretenzijām uz Abreni, kura neapšaubāmi bija Latvijas teritorijas sastāvdaļa 1922. gadā, kad LR Satversme tika pieņemta, būtu vēl nepieciešams visas tautas nobalsojums, lai akceptētu Latvijas teritoriālās izmaiņas.

Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, mūsu jau faktiski esošās robežas neviena valsts neapdraud, tad, kāpēc mums būtu jāsteidzas ar robežlīguma noslēgšanu, atsakoties no iespējām vēlāk, kad Krievijā pie varas būs demokrātiskāki un saprātīgāki politiskie spēki, panākt Latvijai daudz izdevīgākus noteikumus? Un, ja arī mēs šo robežlīgumu slēdzam, tad kāpēc bez atsaucēm uz 1920. gada miera līgumā nosprausto Latvijas-Krievijas robežu? Vai tas ir Latvijas interesēs? Krievijai šis robežlīgums ir daudz vajadzīgāks, sakarā ar vēlmēm noslēgt bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību, kura kā vienu no prasībām šādam solim ir izvirzījusi juridiski stingri fiksētas robežas ar jaunajām ES dalībvalstīm, ieskaitot Latviju. Vai Latvijai ir izdevīgi, lai Krievija pēc iespējas ātrāk varētu panākt bezvīzu režīmu ar ES? Manuprāt, atbilde ir viennozīmīga – nē.

Var secināt, ka vairāku iemeslu dēļ pašlaik Latvijai nebūtu izdevīgi slēgt robežlīgumu ar Krieviju, kurā Latvija faktiski uz mūžīgiem laikiem atsacītos no mūsu zemes sastāvdaļas – Abrenes. Pēc šāda soļa Latvijai nebūtu iespējas šo “uz mūžīgiem laikiem” saīsināt līdz dažām desmitgadēm, kā to izdarīja PSRS 1940. gadā, jo Latvija nav agresorvalsts. Latvija jau tā ir teritoriāli maza valsts, tāpēc mums ir jāizmanto katra iespēja saglabāt vismaz to, kas mums ir. Latvietim sava zeme vienmēr ir bijusi svēta. Un Abrene ir mūsu zemes neatņemama sastāvdaļa!

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form