Jānis Jakāns: arī namīpašnieki bēdājas

Milži gan neesam. Biedrība, kuras darbību atjaunojām 90. gadu sākumā, ir Latvijas pirmajā brīvvalstī izveidotās organizācijas pārmantotāja. Pašlaik tajā ir apmēram 200 biedru, lielākoties esam denacionalizēto īres namu īpašnieki. Lielākā daļa saimnieko namos paši. Uz biedrību meklē ceļu galvenokārt tie namīpašnieki, kuri sāk apzināties ar īpašumu atjaunošanu un uzturēšanu saistīto problēmu smagumu un kuri meklē tām atrisinājumu.

Kur, jūsuprāt, ir tas jūsu problēmu smagums?

Gandrīz 15 gadus namīpašniekiem ir bijušas sasaistītas rokas. Deviņdesmitajos gados atgūstot namīpašumus, to tehniskais stāvoklis bija ļoti kritisks. Nosēdušās koka pārsedzes starp stāviem, savu laiku nokalpojušas, sarūsējušas ūdens un siltuma caurules, noplūduši griesti un sienas. Tādā izskatā bija 95 procenti atgūto namu. Jebkurš būvinženieris atzīs tos par avārijas stāvoklī esošiem. Lai tos izremontētu, tie jāatbrīvo no īrniekiem. Bet te tad nu sākas absurds. Valsts prasa namīpašniekiem uzturēt namus kārtībā atbilstoši pieņemtajiem būvniecības un ēku uzturēšanas noteikumiem. Bet namīpašnieki nevar to izdarīt tāpēc, ka namu nevar atbrīvot no īrniekiem.

Pirms kapitālā remonta denacionalizētā nama īpašniekam ir tiesības uzteikt īres līgumu un lūgt pašvaldību palīdzēt ar dzīvojamo platību šiem īrniekiem. Pašvaldībai ir tiesības un pienākums to darīt. Īpašniekiem, kuriem nav denacionalizētā nama īpašnieka statusa, kapitālā remonta gadījumā jāierāda līdzvērtīga dzīvojamā platība. Bet īrnieki bieži noraida piedāvājumu, jo uzskata, ka tas nav līdzvērtīgs tāpēc, ka atrodas citā rajonā. Vai vispār neiet apskatīt piedāvāto dzīvokli tāpēc, ka uzskata: šeit esmu piedzimis un šeit gribu arī nomirt. Dažreiz īrnieks prasa viņam nopirkt citu dzīvokli.

Daudziem denacionalizēto namu īrniekiem nav pat īres līgumu, vien padomju laikos izdoti orderi. Līgumu nevar noslēgt vai pārslēgt tāpēc, ka īrnieki to nevēlas. Īpašniekam neatliek nekas cits kā sūdzēt īrnieku tiesā. Bet tiesāšanās velkas gadiem. Tāpēc Rīgā ir tik daudz nolaistu, pustukšu namu. Namīpašnieki joprojām nevar saņemt nama uzturēšanai nepieciešamo īres maksu. Īrnieki negrib vai nespēj to maksāt.

Tukšajos dzīvokļos jūs taču varat laist citus īrniekus, noslēdzot īres līgumus uz neilgu laiku?

Tukšajos dzīvokļos patiešām varētu kādu iemitināt, kamēr tiek sagatavoti dokumenti ēkas kapitālajam remontam. Līgumu, protams, var noslēgt, piemēram, uz vienu gadu. Bet nereti tam nav nekādas jēgas. Pat noslēdzot līgumu, namīpašnieks nav drošs, vai pēc gada īrnieks atbrīvos dzīvokli. Pienākot īres termiņa beigām, īrnieks pavēsta, ka viņam nav kur iet. Ar varu izlikt nevar. Atkal jāsūdz tiesā, kas velkas gadiem. Diemžēl mūsu valstī līgumus var nepildīt.

Kad jūs, namīpašnieki, atguvāt šos namus, jūs taču redzējāt, ka tie ir bēdīgā stāvoklī, pilni ar īrniekiem, to skaitā pensionāriem. Ko tagad žēloties par ielīkušiem griestiem un sarūsējušām caurulēm?

Šos aizrādījumus esmu jau dzirdējis no dažām kreisi noskaņotām partijām. Kāpēc man būtu jāatsakās no tēva vai vectēva celtā nama, kuru komunistu vara viņiem varmācīgi atņēma? Bet tagadējās Latvijas vara un likumi mums neļauj tajos saimniekot.

Rīgas domes Īres valdes priekšsēdētājs A. Vilks stāsta, ka īrnieki sūdzas par divām lietām. Pirmkārt, namīpašnieki pieprasot ļoti augstu īres maksu, kuru īrnieki nespēj maksāt. Otrkārt, namīpašnieki rīkojas patvaļīgi. Redakcijai ir zināms par īres namiem, kuros ar īpašnieku ziņu tīšām zāģē ūdens un siltuma caurules, sarauj elektrības vadus, ielauž griestus, sagādājot īrniekiem necilvēcīgus dzīves apstākļus. Kā vērtēt šo rīcību?

Tai nav attaisnojuma. Es šādu rīcību neatbalstu. Biedrībā mēs pulcinām tos, kuri grib rast atrisinājumu šīm problēmām likuma ietvaros. Manuprāt, visbiežāk pret īrniekiem nekrietni izturas namu pārpircēji. Viņu mērķis ir pelnīt uzreiz un daudz. Balansējot uz atļautā un neatļautā robežas, viņi mēģina izspiest īrniekus ar jebkādiem līdzekļiem.

Cik, piemēram, jums piederošajos namos īrnieki maksā par īri?

Ļoti dažādi. Latu, pusotru latu par kvadrātmetru. Bet dzīvokļos, kuros veikts eiroremonts, līdz pat pieciem latiem par kvadrātmetru. Tas atkarīgs no nama atrašanās vietas, ēkas stāva un īrniekiem piedāvāto pakalpojuma klāsta.

Kādu peļņas procentu jūs rēķināt izīrēšanas biznesā? Vai tas ir noteikts kādos tiesību dokumentos?

Likumos nekur peļņas procenti nav noteikti. Biedrībā mēs uzskatām, ka tie nevar būt mazāki par tiem procentiem, kurus īpašnieks saņemtu pēc īpašuma tirgus vērtības naudā un ieguldot šo naudu bankas depozītnoguldījumā. Ja namīpašnieks bankā neko neiegulda, pats atjauno un uztur namu, tad gada peļņai par labiekārtotu dzīvokli vajadzētu būt 15 līdz 20 procenti. Nama uzturēšanas izdevumi un peļņa kopā veido maksu par īri.

Pilnīgi atjaunotā namā par izremontētu un labiekārtotu dzīvokli īres maksa neiznāk mazāka par pieciem latiem kvadrātmetrā. Jau pašlaik privātīpašnieku namos īre ir pat augstāka par pieciem latiem. Un daudzi ir ar mieru maksāt. Īres cenas celsies valsts pārrēķināto īpašumu kadastrālo vērtību un ar tām saistīto nekustamā īpašuma nodokļa dēļ. Tās neizbēgami celsies arī citu ar namīpašumu apsaimniekošanu saistītu izdevumu pieauguma dēļ.

Cik, jūsuprāt, ir tādu īrnieku, kuri pašlaik spēj maksāt piecus latus par kvadrātmetru? Pensionāri jau nav vienīgie, kuri nespēj tādu īri maksāt.

Precīzu skaitļu man gan nav. Protams, lielas grūtības maksāt to ir pensionāriem un citiem maznodrošinātajiem. Savulaik viņiem bija ģimenes ar diviem trim bērniem. Ap 80 līdz 100 kvadrātmetru dzīvoklis bija piemērots. Tagad bērni izauguši un aizgājuši dzīvot citur. Ar tām pensijām, kādas pašlaik valsts maksā lielākajai daļai pensionāru, viņi vairs nevar apmaksāt tos lielos dzīvokļus, kuros viņi iegāja kādreiz. Ja namīpašnieks var piedāvāt īrniekam mazāku dzīvokli un ja viņš ir ar mieru tajā dzīvot, tad atrisinājums ir atrasts. Ja namīpašniekam nav ko piedāvāt, tad sākas problēmas.

Namīpašniekam nav jānodarbojas ar sociālo palīdzību. Tas nepavisam nav viņa pienākums, kaut arī bieži viņš ir spiests to darīt. Kāpēc namīpašniekiem vispār būtu jāmeklē dzīvokļi īrniekiem kaut kur citur pilsētā, citos namos?! Tādam dzīvojamam fondam jābūt valsts rīcībā.

Kādu jūs redzat atrisinājumu izklāstītajām problēmām?

Tās var atrisināt tikai politiski. Satversmē taču ir noteikts, ka valsts garantē cilvēkam pajumti. Valsts, nevis namīpašnieks! Namīpašnieks nevar aizlāpīt politiskus caurumus valsts vietā.

Kāds tad ir šis politiskais atrisinājums?

Pirmkārt, valstij ir jānodrošina dzīvošanai derīga un cilvēka dzīves cienīga dzīvojamā telpa visiem iedzīvotājiem, kuri paši nespēj maksāt par īri. Tāda telpa, kuras īri viņš spēj apmaksāt no saviem ienākumiem.

Otrkārt, radikāli jāgroza sociālās palīdzības sistēma.

Tagad palīdz tikai kādai daļai cilvēku ar ļoti maziem ienākumiem. Tiklīdz kāds santīms tiem pāri, tā nogriež kā ar nazi: "Jums palīdzība nepienākas!" Manuprāt, tā nav pareizi. Kāpēc nevar ar naudas pabalstiem palīdzēt visiem, kuri paši nespēj samaksāt par dzīvokli? Kam ienākumi mazāki, tiem piemaksāt vairāk. Kam ienākumi lielāki, arī tiem piemaksāt mazāku summu.

Treškārt, daudzi tiesību dokumenti, kuri regulē namīpašnieka un īrnieka savstarpējās attiecības un īres maksas aprēķināšanas kārtību, ir pilnīgi novecojuši.

Kad savulaik Augstākā padome pieņēma likumus par denacionalizāciju un par īpašumu atdošanu to likumīgajiem īpašniekiem, tad sprieda par valsts palīdzību denacionalizēto namu īrniekiem. Piedāvās naudas kompensāciju, citus īres dzīvokļus, zemes gabalus ar atvieglotiem noteikumiem un daudz ko citu. Bet vēlāk par šiem solījumiem aizmirsa.

Ļoti netaisna, manuprāt, bija līdzšinējā Rīgas domes kārtība dzīvokļa pabalstu piešķiršanā. Īrniekam, kurš dzīvoja, piemēram, 80 kvadrātmetru dzīvoklī, pašvaldība apmaksāja tikai par 32 kvadrātmetriem (līdz diviem latiem par kvadrātmetru). Par pārējo platību īrniekam tik un tā krājās īres parādi, kurus viņš nespēja samaksāt. Bet arī pēc nesen mainītās kārtības stāvoklis nav uzlabojies – pabalstu maksā tikai līdz diviem latiem par kvadrātmetru. Manuprāt, labu atrisinājumu atradušas dažas privātfirmas, kuras Rīgā nopirkušas vairākus bijušo kopmītņu namus. Pēc telpu remonta un elektriskās apsildes un labierīcību ierīkošanas katrā istabiņā tās piedāvā pensionāriem un citiem maznodrošinātajiem. Zinu, ka šos piedāvājumus labprāt izmanto. Daudziem pensionāriem nevajag tos lielos, dārgos dzīvokļus. Bet vajag savu siltu, tīru kaktiņu, kur pavadīt vecumdienas. Kas traucē Rīgas domei rīkoties? Tā vietā Rīgas dome iekārtojusi garas, bezcerīgas dzīvokļu rindas, kurās īrnieku ģimenes nīkst gadiem.

Uz kādu politisku spēku tad jūs, namīpašnieki, liekat cerības?

Par denacionalizētu namu un īrnieku problēmām esam izrunājušies ar visām politiskajām partijām krustām šķērsām. Esam arī izteikuši visdažādākos priekšlikumus, kā tās atrisināt. Pirms vēlēšanām politiķi mūs uzklausa un atzīst šo problēmu smagumu. Atbildes gan ir vienas un tās pašas: "Kad uzvarēsim vēlēšanās, tad visu nokārtosim. Balsojiet tik par mums!" Pēc vēlēšanām izrādās, ka nevienam vairs nav ne laika, ne gribas ar to nodarboties. Esmu pārliecināts – par šīm problēmām visi politiķi ļoti labi zina. Diemžēl izdarīts ir pārāk maz, lai tās atrisinātu.