Jānis Jenzis: Uzņēmēji nav 'simtlatnieki' un dīkdieņi
Foto: Privātais arhīvs

Pēdējo divu gadu laikā nereti no politiķiem un ārpus viesmīlības nozares strādājošajiem esmu saņēmis neizpratni un jautājumus, kuri satur tikai vienu domu – ko jūs tur ņematies par tiem ierobežojumiem, jūs taču saņemat valsts atbalstu…Turklāt visi jau sen ir lietas kursā, ka naudas Latvijā ir tik daudz kā nekad un, ja tic premjerministram Krišjānim Kariņam, tad dažādos valsts atbalstos uzņēmumiem esot izmaksāti 2 miljardi eiro!?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šādos brīžos man nākas atkal un atkal dziļi ievilkt elpu un stāstīt stāstu, ko šķiet, ka zinu jau no galvas, jo Covid-19 pandēmijas laikā dažāda līmeņa sapulcēs un individuālās tikšanās reizēs esmu stāstījis neskaitāmas reizes. Un tas sākas ar vārdiem – uzņēmējs nav "simtlatnieku" programmas mērķauditorija un dīkdienis...

Uzņēmējs tāpēc ir uzņēmējs, ka viņam patīk tas, ko viņš dara . Uzņēmējs strādā, jo darbs ir viņa sirdslieta un dzīvesveids, nevis tikai naudas ieguves avots. Viņš ir pašmotivēts un gatavs cīnīties par savu lietu līdz pēdējam, tāpēc viņš strādā nevis no 8.00 līdz 17.00, bet 24/7. Uzņēmējs nevēlas dzīvot uz pabalstiem, viņš vēlas strādāt un dot darbu arī citiem, viņš vēlas attīstīties, nevis eksistēt. Jo īpaši mazais un vidējais bizness, kas veido 80% no visiem Latvijas uzņēmumiem un ir nozīmīga valsts tautsaimniecības daļa. Tikai tūrisma, viesu izmitināšanas, ēdināšanas, skaistumkopšanas un sporta nozares pirms Covid pandēmijas apgrozīja 2 miljardus eiro gadā, veidojot vairāk nekā 4% no mūsu valsts IKP un nodrošinot darbu vairāk nekā 100 tūkst. ģimeņu.

Tāpēc attiecīgo nozaru uzņēmēji jau vairāk nekā divus gadus ir cīnījušies un joprojām iestājas, pirmkārt, jau par tiesībām strādāt un noturēt savu gadiem soli pa solim rūpīgi veidoto biznesu, un tikai bezcerības dzīti ir lūguši valsts atbalstu. Lai gan to pareizāk būtu saukt par kompensācijām, jo ne jau uzņēmēju vainas, bet politiķu pieņemto (bieži vien neloģisko vai nokavēto) lēmumu dēļ mazajam biznesam nav bijusi iespēja pilnvērtīgi strādāt.

Tas, ka uzņēmēji ir cīnītāji un izmanto ikvienu iespēju strādāt, pierāda arī fakts, ka pat Covid-19 pandēmijas krīzē mūsu nozares 2020. un 2021. gadā nodokļos valstij ir samaksājuši vairāk, nekā saņēmuši valsts atbalsta veidā. Divu gadu laikā nozares dažādos atbalsta pasākumos saņēmušas 188 milj. eiro, bet nodokļos samaksājušas vairāk nekā 226 milj. eiro. Un tas neraugoties uz to, ka, piemēram, 2021. gadā, piemēram, tūrisma un viesmīlības nozares pa īstam Latvijā varējušas strādāt tikai 4 mēnešus, bet kopumā visu pandēmijas laiku pie mums ir bijuši daudz ilgstošāki un stingrāki ierobežojumi nekā citviet Eiropā.

Tas arī parāda, ka no valdības piesauktā "2 miljardu eiro atbalsta pīrāga" pakalpojuma nozares ir saņēmušas vien drupačas, jo lauvas tiesa atbalsta aizgājusi pārdesmit valsts kapitālsabiedrībām un lielajiem uzņēmumiem, dažādos iepirkumos un infrastruktūras attīstības projektos.

To, ka Latvija šajos divos gados strauji zaudējusi savu konkurētspēju, liecina arī jaunākie tūrisma dati - starptautisko tūristu skaits (ieceļotāji), kas veido tūrisma eksportu, Eiropā 2021. gadā pieauga par 19%, salīdzinot ar 2020. gadu. Savukārt Latvijā kopējais tūristu skaits 2021. gadā ir samazinājies par 12% pret 2020.gadu, turklāt pērn mūsu valstī ir samazinājies arī vietējo tūristu skaits. Turpretī - Lietuvā pagājušā gada 11 mēnešos tūristu skaits ir pieaudzis par 4% pret 2020. gadu. Līdzīga aina arī pie kaimiņiem igauņiem, piemēram, ja pērn novembrī

Latvijā tūristu mītnēs tika apkalpoti 66 tūkst. tūristu, tad Igaunijā tie bija 166 tūkst. tūristu. Igaunija jau lepni arī paziņojusi, ka 2021. gada nogalē (Ziemassvētki un Jaunais gads) sasniegti 2019. gada rezultāti.

Svarīgi arī atzīmēt, ka igauņi jau pusgadu uzņem viesus no Krievijas, kuri vakcinēti ar Sputņik, savukārt mūsu Veselības ministrija kategoriski noraida iespēju to atzīt, lai gan pasaulē to jau izdarījušas vairāk nekā 70 valstis.

Latvija jau pašlaik ir zaudējusi konkurences cīņā ar igauņiem un lietuviešiem, bet visbēdīgāk ir prognozēt ilgtermiņa efektus – krievi, kas ir dāsni ceļotāji pie mums vairs, visticamāk, nebrauks arī pēc Covid-19 pandēmijas beigām. Aizbrauciet uz Tallinu vai Pērnavu, tur pašlaik pārsvarā dzirdēsiet krievu un latviešu valodu, jo turp dodas arī mūsu valsts iedzīvotāji, kas pretēji premjera Krišjāņa Kariņa paustajam - negrib mainīt ceļošanas paradumus.

Cilvēki ir pielāgojušies un turpina dzīvot - vairāk nekā 200 tūkst. Latvijas iedzīvotāju pērn ir sildījuši Lietuvas un Igaunijas ekonomiku, tā vietā, lai šo naudu iztērētu pie pašmāju uzņēmējiem. Viņi turp devušies ne tikai privātos ceļojumos, bet arī, lai rīkotu konferences un klientu pasākumus, jo kaimiņvalstīs nav tādu ierobežojumu, kā pie mums. Nemaz nerunāsim vēl par tiem mūsu tautiešiem, kuri visas "mājsēdes" un "lokdaunus" pavadījuši attālināti – Turcijā, Ēģiptē, Spānijā un arī tālākās un eksotiskākās zemēs. Uzņēmēji arī šobrīd pērk īpašumus ārvalstīs un plāno pārcelt savu darbību citviet uz visiem laikiem.

Bieži dzirdu argumentus, ka nav ko ņemties, jo drīz Covid-19 beigsies un tūristu plūsmas atjaunosies, viss būs pa vecam. Vai, piemēram, ka izdzīvos tiem, kam jāizdzīvo, bet to, kas bankrotēs vietā nāks citi un atkal – viss būs pa vecam, ja vēl ne labāk... Tiesa gan šādus apgalvojumus nereti klāsta tieši politiķi ierēdņi vai tie, kuri ir ļoti tālu no uzņēmējdarbības un ekonomiskajiem procesiem un paši nekad nav radījuši nevienu uzņēmumu. Jo ikvienam, kas darbojies biznesā ir zināms, ka uzņēmumi un veselas nozares "neaug kā sēnes pēc lietus", bet ikvienā sabiedrībā ir mazāk par 10% cilvēku ar uzņēmēja gēnu.

Tāpēc ikviena valsts rūpējas par pašmāju uzņēmējiem un uzņēmējdarbības vides pievilcību ārvalstu uzņēmējiem, turklāt to īpaši dara krīzēs, piemēram, izmaksājot apgrozāmo līdzekļu grantus un samazinot nodokļu slogu, piemēram, PVN noteiktiem pakalpojumiem (jau pašlaik 21 Eiropas valstī ēdināšanas pakalpojumiem tiek piemērots pazeminātais PVN). Atbalsts ļauj risināt vismaz divas lietas, kas ir būtiskas ikvienas valsts ekonomikas attīstībai un iedzīvotāju labklājībai ilgtermiņā – tiek saglabāti dzīvotspējīgi uzņēmumi un noturēts atbilstošas kvalifikācijas darbaspēks, kas šobrīd aizplūst no Latvijas. Man bail prognozēt to nākotnes miljonu apjomu, kurš tiks tērēts visdažādākajām reimigrācijas aktivitātēm, lai pierunātu cilvēkus atgriezties, kad šobrīd vajadzētu panākt pussolīti pretī un sākt sarunāties un sadarboties ar krīzes skarto nozaru cilvēkiem, kā uzņēmējiem, tā darbiniekiem.

Diemžēl Covid-19 pandēmija un notiekošais Latvijā ir skarbs pierādījums tam, ka vairāk nekā 30 neatkarības gados nekur tālu savā izpratnē par uzņēmējdarbības vietu valsts ekonomiskajā attīstībā tālu neesam tikuši. Un to apliecina gan politiķu retorika, gan arī ierēdņu nievājošā attieksme pret uzņēmējiem, kas reizē ir arī atbilde uz vismaz diviem jautājumiem – kāpēc uzņēmēji Latvijā reti saņem Triju zvaigžņu ordeņus un to, kāpēc mūsu valsts visos iespējamos rādītājos atrodas Eiropas Savienības valstu lejasgalā.

Kamēr citas valstis "darbina" savu ekonomiku, mēs aizslēdzam ekonomiku un aizņemamies svešu naudu, kas būs jāatdod mūsu bērniem. Un vienīgais rādītājs, kurā Latvija ir vienā no vadošajām vietām Eiropā - aizņemtās naudas daudzums...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Jānis Jenzis Koronavīruss Covid-19 Veselības ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form