Mūsdienu uzņēmējam ir tipiski, ja birojs atrodas, piemēram, Rīgā, ražotne – Šauļos, bet preci pārdod Honkongā. Internets un citi modernie komunikāciju līdzekļi atļauj situāciju kontrolēt un uzņēmumu vadīt, pašam tajā nemaz neatrodoties. Lielas un mazas rūpnīcas arvien biežāk iztiek burtiski ar dažiem darbiniekiem, kas turklāt vairāk ir augsti kvalificēti tehnoloģiju uzraugi, nevis strādnieki, kas padod, pietur, palaiž, aptur, saņem, pārceļ, noliek utt. Tādējādi, attīstoties tehnoloģijām un inovācijām, mums ir vājas cerības uz kaut cik nozīmīgu darbvietu skaita pieaugumu, ienākot modernai ražošanai.
Negrasos apstrīdēt šo diezgan acīmredzamo patiesību. Taču – vai darbvietu radīšana mazpilsētās un laukos ir vienīgais mehānisms labklājības uzlabošanai šajās teritorijās? Kritiskāks lasītājs droši vien iebildīs pret šādu tēzi, jo kas gan cits var uzlabot dzīves līmeni, ja ne darbvietas? Izrādās, ka mūsdienu pasaule ar tās tehnoloģijām un preču–pakalpojumu proporcijas izmaiņām sniedz alternatīvu, kas pēdējos 15–20 gados strauji ienāk daudzu valstu ikdienā. Šī alternatīva ir attālinātais darbs (no angļu val. – smart work, telework, distant work), kas globālās pandēmijas krīzes kontekstā pēdējā laikā ir bieži pieminēts medijos.
Atgriezīsimies pie tā paša tehnoloģiskā un inovatīvā uzņēmuma. Tajā arvien lielāks īpatsvars ir darbiniekiem, kas nav tieši iesaistīti ražošanā, bet pārvalda informācijas apriti: grāmatvedību, loģistiku, jaunu preču radīšanu, tirgus izpēti u. c. Viņu darba priekšmets ir informācija, kas ir neparasti kustīga lieta. Tāpēc loģiski ir spert nākamo soli uzņēmuma telpiskā sadalīšanā: birojs atrodas Rīgā, bet darbinieki strādā Jēkabpilī, Rūjienā vai vispār kaut kur laukos. Šiem darbiniekiem nebūt nav obligāti augu dienu jāsēž uzņēmuma kantorī. Tātad nebūt nav jārada attiecīgās darbavietas, kas atrodas tieši Jēkabpilī, Rūjienā vai citur. Pietiek, ja tur atrodas vajadzīgie cilvēki un viņiem iespējama pietiekami laba informācijas apmaiņa savā starpā un ar uzņēmuma datu centru.
Jau pašos interneta (mūsdienu izpratnē) sākumos, deviņdesmito gadu pirmajā pusē, šādu iespēju vieni no pirmajiem atskārta zviedri. Viņi bija norūpējušies par vidus un ziemeļu Zviedrijas tradicionālās kultūrainavas bojāeju, jo šīs teritorijas masveidā pameta cilvēki, dodami priekšroku lielo pilsētu un industrializēto teritoriju sniegtajām iespējām. Ap šo laiku radās doma – kas būtu, ja varētu uz laukiem pārvilināt tos cilvēkus, kas strādā "pa drāti", t.i., rada nemateriālo vērtību, kuru tik viegli pārvietot, izmantojot jaunās, interneta sniegtās iespējas? Ideja rada dzirdīgas ausis valdībā, un neilgā laikā tapa programma, kuras saturu īsi var raksturot ar sekojošiem pamata punktiem:
interneta nodrošinājums provincē: pamats iespējai strādāt attālināti;
satiksmes ceļu sakārtošana: "fiziska" tikšanās ar darba devēju un kolēģiem reizi pa reizei ir nepieciešama, tāpat arī kultūras un citi pakalpojumi provincē ne vienmēr spēs apmierināt tur dzīvojošo;
sociālā kampaņa: kā darba ņēmējiem, tā darba devējiem par to, kāpēc tas var viņiem būt izdevīgi;
materiālie un cita veida stimuli tiem, kas pamet lielpilsētas un dodas uz dzīvi laukos: katra pārcelšanās tomēr ir saistīta ar kādiem izdevumiem un pagaidu neērtībām; valsts sniegts atbalsts (nodokļu atlaides u. c.) darba devējiem, kuri iesaistās programmā.
Kampaņas ietekmē no lielpilsētām uz lauku apvidiem pārcēlās tūkstošiem Zviedrijas intelektuālā darba darītāju. Rezultāts bija pārsteidzošs! Makroekonomiskos rādītājos laika posmā no 1998. gada līdz 2008. gadam iekšzemes kopprodukta reģionālo nevienmērību valstī izdevās noturēt aptuveni vienā līmenī, kas apliecina, ka, pretēji vispārējai tendencei, starpība starp bagātāko un trūcīgāko reģionu attīstību nepieauga, faktiski tā nedaudz pat samazinājās. Tiesa, 2008. gadā savas korekcijas ienesa krīze, taču kopš tā laika situācija atkal ir stabilizējusies.
Makroekonomikas nezinātājam būs saprotamāks fakts, ka katrs attālināto darbu strādājošais spēj piesaistīt lauku apvidum līdz pat 8 citiem cilvēkiem: ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī vietējos pakalpojumu sniedzējus, kuru piedāvājumu viņa ģimene izmanto (atkal Zviedrijas pieredze). Vietējo bērnudārzu, skolu un kultūras iestāžu pakalpojumi, mazumtirdzniecība, teritorijas sakopšana, dažādi būvniecības un remonta darbi – tas viss ir nepieciešams un rada nozīmīgu vietējās ekonomikas apriti.
Ir vērts pieminēt arī faktus no citu valstu pieredzes. Tā jau 2014.gada sākumā Vācijā attālināti strādāja vairāk nekā 30% visu nodarbināto. Savukārt ungāru speciālisti ir aplēsuši, ka viens attālināti strādājošais spēj darba devējam ietaupīt līdz pat 200 tūkstošiem (!) dolāru gadā uz darba vietas aprīkojuma un biroja telpu uzturēšanas rēķina, nereti dārgā, ekskluzīvā vietā. Dānijā, pateicoties attālinātā darba veicēju ienākšanai, ir atdzīvojušās un strauji attīstās daudzas kādreiz panīkušas kopienas. Kā savām acīm skatītu piemēru varu minēt Klitmelleras zvejnieku ciemu Dānijas ziemeļos, kur, novērtējot vietas pievilcību un īpašos dabas apstākļus, uz dzīvi apmetušies daudzi vācu sērfotāji. Vienlaikus viņi nav pametuši savas labi apmaksātās darbavietas Vācijā.
Pēdējo nedēļu notikumi ir atklājuši vēl citus, pilnīgi negaidītus un nenovērtētus, apstākļus, kāpēc vēl attālinātais darbs spēj būt pat ļoti nozīmīgs.
Latvijā attālinātā darba veicēju vēl nav daudz, bet viņi tomēr ir. Arī raksta autors pie tiem pieskaitāms – turklāt jau gandrīz 25 gadus. Taču attālinātā darba iespējas pie mums ir apzinātas ļoti vāji. Savulaik Latvija piedalījās ES "Interreg IVc" programmas projektā "Micropol", kurā no Latvijas puses piedalījās speciālisti no Rīgas Tehniskās universitātes un mazliet arī raksta autors. Taču šai pētījumā vairāk vērības tika veltīts dažādām attālinātā darba formām, attālinātā darba iespējām kā tādām, nevis tam, kā attālinātais darbs ir izplatīts Latvijā un kā ietekmē sabiedrību. Mūsu reģionā attālināto darbu ir pētījuši Vidzemes Augstskolas speciālisti.
Attālinātā darba jēdziens kļūst arvien labāk pazīstams un pamazām iespraucas visu līmeņu attīstības plānošanas dokumentos, sākot ar vietējo līmeni un beidzot ar Nacionālo attīstības plānu. Attālinātā darba veicināšanu kā būtisku vietējās attīstības elementu savos plānošanas dokumentos ir minējuši, piemēram, Beverīnas un Alojas novadi, un ir bijusi arī praktiska rīcība plānu realizēšanā. Vidzemes plānošanas reģions ir pētījis reģiona specializācijas iespējas "viedo industriju" virzienā un piemin attālinātos profesionālos pakalpojumus kā vienu no reģiona attīstības stratēģisko mērķu realizēšanas līdzekļiem. Arī plānošanas reģioni attālinātajam darbam ir veltījuši zināmu uzmanību.
Valsts līmenī ir sliktāk. Sašaurināti, bet tomēr atrodam attālināto darbu arī vēl spēkā esošajā Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam: "[269] Ģimeņu ar bērniem labklājības veicināšana, atbalstot pasākumus, kas sekmē darba un ģimenes dzīves saskaņošanu... Attālināta un nepilna laika darba iespēju radīšana vecākiem ar bērniem..." Tātad tas tika minēts, bet lielākoties, kā palīginstruments specifiskiem gadījumiem, kaut kas otršķirīgs, tā, starp citu.
Latvijas Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.–2019. gadam runāja par attālināto darbu, kaut arī pamatos joprojām bija balstītas uz veco pieeju, ka darba ņēmējam ir jābūt "tiešā" kontaktā ar savu darbavietu, ka cilvēks obligāti strādā turpat, kur viņš dzīvo. Taču VARAM topošajās jaunajās pamatnostādnēs attālinātais darbs nav pieminēts vispār! Solis atpakaļ...
Pirms vairākiem gadiem Valsts kancelejā noritēja darbs pie attālinātā darba koncepta izstrādes pārvaldes sektorā, taču "normatīvistu" un "kontrolētāju" spiediens acīmredzot bija tik liels, ka šis darbs tika pārtraukts. Ir gan bijuši solījumi pie šīs tēmas atgriezties, jo risinājuma izdevīgums valsts pārvaldei ir neapstrīdams. Covid-19 krīzes laikā gribētos, lai šie normatīvisti un kontrolēt gribētāji paskatās sabiedrībai acīs – ja šis jautājums būtu tolaik risināts, vismaz dažos sektoros mums patlaban klātos krietni vieglāk.
Acīmredzot kā plašākā sabiedrībā, tā lēmumu pieņēmēju vidū attālinātā darba jēdziens vēl joprojām nav pietiekami labi izprasts un pazīstams. Savas intereses nepietiekami apjauš arī iespējamie attālinātā darba ņēmēji un viņu darba devēji. Centīšos šeit aizpildīt robus, mēģinot atbildēt uz vairākiem būtiskiem, ar attālināto darbu saistītiem jautājumiem.
1. Kas var strādāt attālināti?
Pamatā tie ir visi, kas sēž pie datora vai tālruņa un kam nav vaigā jākontaktē ar klientiem vai jāveic "materiālais" darbs. Profesiju loks šeit ir visai plašs, un nosacīti tās var iedalīt trijās kvalifikācijas grupās:
augstas kvalifikācijas speciālisti – datu analītiķi, pētnieki, arhitekti, plānotāji, inženieri-konstruktori, dizaineri, tulkotāji, akadēmiskais personāls, IT vadošie speciālisti, kas lielākoties nāk no lielajām pilsētām;
vidējas kvalifikācijas speciālisti – grāmatveži, biroja darbinieki, IT jomas izpildītāji, rasētāji, reklāmas speciālisti – sastopami visur, kur ir kaut cik koncentrēta uzņēmējdarbība;
telemārketinga darbinieki, intervētāji, apmācāmie topošie speciālisti visās iepriekš minētajās jomās – nosacīti zemākas kvalifikācijas darbinieki, bet ne mazāk vajadzīgi.
Tātad attālināti var strādāt ļoti dažādu cilvēku loks – jauni un pieredzējuši, unikālas kvalifikācijas un tādi, kas apguvuši ierobežotu loku prasmju.
2. Ko tas nozīmē darba ņēmējam?
Manā uztverē augstvērtīga un veselīga dzīvesvide ir fundamentāls un lielpilsētās bieži nepieejams labums. Tīrs gaiss, dabas tuvums, daudz plašākas iespējas lietderīgām fiziskajām aktivitātēm, vienkāršas iespējas izolēties no pūļa, tai skaitā arī no dažādiem neveselīgiem kārdinājumiem, ja uz tādiem ir nosliece. Radošu profesiju cilvēkiem nereti ir ļoti nozīmīga iespēja samērā brīvi organizēt sava darba procesu, orientējoties uz rezultātu, nevis sēdēšanu kantorī "no–līdz". Daudzos gadījumos vienkāršāka kļūst dažādu sociālo problēmu risināšana. Pamēģiniet Rīgā iekārtot bērnu pirmsskolas iestādē! Neraugoties uz to, ka tēma medijos tiek deldēta daudzu gadu garumā, progress ir gaužām vārgs. Taču ciema bērnudārzā, visticamāk, jūs un jūsu atvasi sagaidīs ar atplestām rokām. Ieguvums var būt arī tīri materiāls: pat ļoti būtiski var mazināties izdevumi, piemēram, par mājokļa apsildi, citi ar mājokli saistītie maksājumi. Vismaz daļēji būs iespējams ietaupīt izdevumus (un laiku!), kas saistīti ar ikdienas došanos uz darbu. Iespēja pašam audzēt veselīgu pārtiku arī būs daudzus attālināti strādāt gribētājus skubinošs apsvērums.
Īpaši gribu izcelt attālināto darbu kā risinājumu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo nepiemērotās infrastruktūras dēļ viņiem bieži ir grūti nokļūt darbavietā.
Protams, ne viss ir ideāli. Minētie labumi diezgan neizbēgami saistīti ar nepieciešamību ieguldīt darba vietā, ar pārcelšanās izdevumiem un neērtībām. Svarīgs faktors ir darba vides motivējošās ietekmes mazināšanās – ir jābūt labai pašdisciplīnai un spējai organizēt savu darbu tā, lai tas tiktu paveikts akurāti un laikā. Darbojas arī ne tik labvēlīgi sociālie faktori: šaurāks vietējo sociālo pakalpojumu spektrs (it īpaši kultūras jomā), neierastais lauku vai mazpilsētas vides sociālais klimats, šaurāks cilvēcisko, tiešo kontaktu loks, vietējais konservatīvisms attiecībā pret atnācējiem. Taču pastāv atbalsta mehānismi un darba organizācijas formas, kas šos faktorus var lielā mērā mazināt.
3. Ko tas nozīmē darba devējam?
Ieguvumi ir, pirmkārt, ietaupījums uz darbinieka darba vietas rēķina: mēbelējums, uzturēšanas izdevumi, tehnika, IT nodrošinājums u. c. Mazinās arī nepieciešamība īrēt un uzturēt lielus un dārgus birojus prestižās ēkās un rajonos; iespējams, tas var veidot pat galveno daļu ietaupījuma. Ungārijas iespaidīgā pieredze jau iepriekš ir pieminēta. Latvijā ietaupījumi varētu būt mazāki, bet tie tik un tā paliktu ievērojami. Tas gan ir atkarīgs no konkrētā darba devēja–ņēmēja "tehnoloģisko" attiecību modeļa. Šādi modeļi, ietverot dažādas pārejas formas, ir divi:
komunikāciju nodrošina, savu biroju aprīko un uztur pats darba ņēmējs;
komunikāciju nodrošina, darba vietu aprīko un uztur par darba devēja līdzekļiem.
Pēdējais gadījums raksturīgs, ja abām pusēm ir stabilas, ilglaicīgas attiecības un pietiekami augsts savstarpējās uzticības līmenis. Šāds modelis raksturīgs arī darbam lielos, ilglaicīgos projektos, kad aprīkojumu iegādā par projekta līdzekļiem un projekta norises laikā tas tiek formāli nolietots (piemēram, datortehnikas kalpošanas laiks no grāmatvedības viedokļa ir īss – 3 gadi). Taču arī šādā gadījumā darbiniekam nav vajadzīga platība, mēbelējums, palīgtelpas u. c. servisi, kas jānodrošina darba devējam. Paliek vienīgi vajadzība pēc sapulču/tikšanās vietas, kuru apgādāt un uzturēt no darbinieka vajadzību viedokļa ir ievērojami lētāk.
Protams, ieguvumi nes līdzi arī ēnas puses – gan subjektīvas, gan objektīvas. Man no objektīvajām ir izdevies saskatīt faktiski tikai vienu: potenciālas grūtības steidzamu jautājumu risināšanā. Ne visās situācijās šeit var palīdzēt komunikācijas tehnoloģijas, jo strādājošam tās ne vienmēr var būt klāt – it īpaši, ja ir brīvs darba grafiks vai problēma gadījusies ārpus parastā darba un kontaktēšanās laika. Tiesa, šeit viedtālrunis ir laba lieta, bet pamēģiniet tajā organizēt videokonferenci pieciem–sešiem dalībniekiem!
Vissvarīgākais subjektīvais faktors ir darba devēja vēlēšanās visu pastāvīgi un detalizēti kontrolēt. Sevišķi raksturīgi tas ir publiskajam sektoram, kur papildus vēl darbojas dažādi normatīvi un instrukcijas, kas nepieļauj darbinieku prombūtni pat tad, ja "sēdēšanai uz vietas" nav ne mazākās jēgas. Piemēram, mana darba vieta, kur reāli strādāju, ir nesalīdzināmi labāk tehnoloģiski un informatīvi apgādāta un ērtāka nekā tā vieta, kur man saskaņā ar "kārtības noteikumiem" būtu jāsēž. Taču ir jāmelo un būtībā jāvilto dokumenti, darba lapas ailītēs par katru dienu rakstot "no–līdz" un "8", jo to prasa visādi auditi un citi kontrolētāji, kurus interesē tikai kādu instrukciju izpilde, nevis darba faktiskais rezultāts. Vienlaikus nedrīkstu atzīmēt, ja esmu pastrādājis kādreiz brīvdienā, jo tas, lūk, neesot atļauts. Par šiem absurdiem varētu runāt vēl daudz.
Ar faktisko rezultātu ir saistīts otrs būtiskais subjektīvais faktors – ko darba devējs sagaida no darba ņēmēja. Strādājot attālināti, nevar pateikt "vajag apmēram to un to". Strādājošā darba pienākumi un no viņa sagaidāmais rezultāts ir jādefinē daudz precīzāk un pārdomāti, bet tas nav vienkārši – it īpaši, ja darba vadītājs ir "tīrais" menedžeris, kas nepietiekami orientējas konkrētajā jomā. Darba devējam/vadītājam ir jābūt labam priekšstatam, cik laika ir vajadzīgs uzdevuma izpildei un kādus resursus tas prasa. Citādi var būt tādas situācijas, kādu reiz piedzīvoju kādā cienījamā valsts iestādē. Pastrādājis tur pāris dienu ar datiem, parādīju rezultātu iestādes darbiniecei. Viņa vispirms nopriecājās, bet tad šausmās izdvesa: "Ziniet, mūsu IT speciālists to taisīja divus gadus!"
4. Ko attālinātais darbs nozīmē pašvaldībai un vietējai kopienai?
No vietējās kopienas viedokļa iespējams izšķirt divus attālinātā darba strādātāju veidus:
jaunienācējus, pamatā neatkarīgi no viņu izglītības un kvalifikācijas, bet pārsvarā tie būs izglītoti, labi atalgoti cilvēki;
vietējos (galvenokārt jauniešus), kuri izglītību ieguvuši citur, bet vēlas atgriezties strādāt dzimtajā vietā un atrast tur savai kvalifikācijai atbilstošu darbu.
Plānojot vietējo attīstību, jāorientējas uz abām šīm grupām. Pirmajai būs gandrīz tūlītējs iespaids uz kopienas (pagasta, novada) dzīvi, bet otrā grupa ir nozīmīgs ilgtspējības faktors. Iespaids ir, pirmkārt, jau ļoti vienkārši aprēķināmā materiālā izteiksmē, jo labi pelnoši cilvēki maksā arī lielākus nodokļus, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kā zināms, ir (vai vismaz tam vajadzētu būt) pašvaldības ienākumu galvenais avots. Labi atalgotiem cilvēkiem lielākoties ir arī attiecīgi augsts patēriņa līmenis, turklāt daļa šī patēriņa notiek uz vietas un rezultātā "silda" vietējo ekonomiku. Tiek pirkti produkti, izmantoti dažādi pakalpojumi, un, ja tie ir pieejami uz vietas, tad attiecīgie naudas līdzekļi arī uz vietas tiek izlietoti un nonāk vietējā apritē. Šeit ir novērojama arī cieša saistība ar nekustamā īpašuma uzturēšanu, kas galu galā nozīmē arī mums tik nozīmīgās ilgtspējības vērtības – kultūrainavas uzturēšanu. Īpašuma labiekārtošana, zāles pļaušana, teritorijas uzkopšana, būvniecības un remonta darbi ir pastāvīgas patēriņa pozīcijas, kuras nes kopienai gan materiālu, gan nemateriālu labumu.
Apkopojot redzam, ka, teritorijā ienākot attālinātā darba darītājiem, tajā parādās cilvēki, kuri:
- maksā relatīvi lielus nodokļus vietējā budžetā;
- daļu atalgojuma izlieto pie vietējiem pakalpojumu sniedzējiem, stimulējot to biznesus un labklājību;
- nereti ir ideju un iniciatīvu ģeneratori;
- spēj produktīvi piedalīties teritorijas pārvaldībā;
- veicina demogrāfiskās struktūras uzlabošanos;
- izkopj teritorijas kultūrainavu un saglabā apdzīvotības struktūru.
Kā iespējamus negatīvus blakusefektus var minēt iespējamu sociālās spriedzes pieaugumu (nelabvēlība pret veiksmīgiem, turīgiem jaunienācējiem), var pat rasties konflikti – it īpaši, ja ienācēji tīši vai netīši ignorē kādus vietējos nerakstītos izturēšanās kodeksus. Iespējams arī dzīvojamo platību cenas pieaugums.
Kaut gan attālinātais darbs pamatā ir individuāla vai privātas grupas iniciatīva, pašvaldības lomu attālinātā darba sekmēšanā nevajag novērtēt par zemu. Vispirms pašvaldība var sniegt ziņas par pieejamām, piemērotām darba telpām vai pat piedāvāt tās. Pagastos lielākoties zina, kur kas tukšs stāv arī privātajā sektorā, dzīvojamā fondā (te labums no mazas pašvaldības – lielā novadā to, visticamāk, neviens nezinās!). Palīdzība ar informāciju šeit var būt kritiski svarīga – pats esmu savulaik tādu saņēmis no pašvaldības, uz kuru pārcēlos. Pašvaldība var arī sniegt atbalstu fondu līdzekļu piesaistē, piemēram, sniedzot pozitīvas rekomendācijas, palīdzot nodrošināt vajadzīgo infrastruktūru.
5. Kādas problēmas ir jārisina?
Pirmais un galvenais ir strādājošā un viņa ģimenes nodrošinājums ar dzīves vietu. Pašvaldību dzīvojamie fondi, ja tādi vispār ir, parasti ir noslogoti ar sociālo sektoru un nebūs pieejami, taču, kā jau minēju, noteikti būs informācija par tukšiem/pārdodamiem, izīrējamiem privātīpašumiem. Tomēr te neder jebkurš šāds īpašums. Vispirms tam būtu jābūt apdzīvojamam bez lieliem tūlītējiem ieguldījumiem – ja ģimene ir izšķīrusies par šādu soli, tā gribēs to spert bez liekas kavēšanās un pārliekas traumas savam budžetam. Pa pietiekami labiem ceļiem sasniedzamā attālumā ir jābūt pietiekami labai infrastruktūrai: veikaliem, izglītības iestādēm u. c. No šī viedokļa man šķiet ideāla mazpilsētu vide un kāda apkārtne ap tām, taču to var atrast arī daudzos ciemos. Vēl pirms nedaudz gadiem nomaļākās vietās un pat ciemos grūti pieejamais platjoslas internets, plaši ienākot 4G mobilajiem sakariem, pamazām pārstāj būt problēma (bet, piemēram, man pašam vēl ir!). Iespēja ērti saņemt tos pakalpojumus, kuru nav uz vietas, kas pirmkārt nozīmē pietiekamu autoceļu kvalitāti.
Sākotnēji noteikti var strādāt mājās, taču ieteicams atrast kādas citas tuvumā esošas un birojam piemērotas telpas. Pat 5 minūšu "iešana uz darbu" lieliski disciplinē!
Interesants risinājums virknei problēmu ir kolektīvais birojs. Rietumeiropā tādi ir visai izplatīti, un dažu labu no tiem ir izdevies aplūkot minētā "Interreg" projekta ietvaros. Tas varbūt ir sabiedrisks īpašums (piemēram, izveidots par projekta līdzekļiem) vai pieder pašiem dalībniekiem. Tādā vietā iespējams izveidot labu tehnisko infrastruktūru un iekārtot darba vietas, kas atbilst katra dalībnieka darba un arī rakstura īpatnībām. Šāds centrs risina arī sociālās distancēšanās radītās problēmas tiem, kam pastāvīgi cilvēciski kontakti ir svarīgi. Kā labu piemēru var minēt attālinātā darba kopienu kādā Francijas lauku ciemā. Grupa arhitektu un plānotāju par lētu naudu nopirka vecu lopkautuvi un pārbūvēja to par biroja ēku. Viņi arī apmetās turpat blakus, iegādājoties pamestas dzīvojamās ēkas. Ģimenes pašu spēkiem pat organizēja kopēju bērnudārzu saviem bērniem – ko drīz sāka izmantot arī panīkušās vietējās kopienas nedaudzie bērni. Turklāt, ja tas bija iespējams pat franču birokrātijā, tad pie mums problēmām vajadzētu būt daudz mazākām. Vienīgais trūkums šim projektam – ir jābūt apņēmīgai pietiekami labi situētu domubiedru grupai.
Par citām problēmām šeit īsi:
- jau minētā darba devēju neuzticēšanās, ieradums visu sīkumaini kontrolēt;
- nepieciešamība pēc starta ieguldījumiem, kas saistīti ar dzīves un darba fiziskās vietas izmaiņām un darba vides iekārtošanas nepieciešamību (šeit varētu līdzēt attālinātā darba kā projektu finansēšanas prioritātes noteikšana, atviegloti aizdevumi u. tml.);
- paaugstinātas prasības pret darba organizāciju, it īpaši paša darba ņēmēja pašdisciplīnai;
- valsts politikas veidotāju neinformētība par attālināto darbu un tā iespējām, konservatīvisms;
- pašiem darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem trūkst zināšanu un pārliecības par lauku vidi kā augstas kvalitātes dzīves vidi; pieradums pie pilsētas. Potenciālie attālināti strādājošie dažkārt arī ir vāji informēti; esmu dzirdējis, ka viņi vienkārši nav iedomājušies, ka tā var!
Attālinātā darba ekonomiskos modeļus un shēmas te neiztirzāšu, tie izriet no valsts likumdošanas. Gribu tikai minēt, ka pašam ir pieredze gan kā pašnodarbinātajam, gan kā strādājošam mikrouzņēmuma režīmā, gan vienkārši kā darba ņēmējam (arī pašlaik). Katram no šiem veidiem ir savas priekšrocības un savi trūkumi, un viena ideālā modeļa te nav.