Ražošanas globalizācija un konkrētu reģionu un valstu specializācija, kas gadu desmitiem darbojās kā labi ieeļļots mehānisms, šī brīža apstākļos daudziem uzņēmumiem un nozarēm kļuvusi par klupšanas akmeni.
Globalizācijas un specializācijas ēnu puse
Izejvielu, resursu un produktu biznesa ķēdēm, kas darbojas pasaules mērogā, ir daudz priekšrocību – iespēja optimizēt ražošanas izmaksas, globālas attīstības veicināšana un plašas izvēles iespējas gala patērētājam ir tikai dažas no tām. Valstis visā pasaulē kļuvušas viena no otras atkarīgas. Vienlaikus, globalizācija pēdējos gados notikusi tik straujā tempā, ka process nedaudz gājis arī pretējā virzienā, proti, vērojams, ka konkrētas valstis vai reģioni specializējušies konkrētu produktu vai izejvielu piegādē. Piemēram, Ķīna ir pazīstama kā mikročipu ražotājs, Ukraina – labības piegādātājs, Vācijas – mašīnbūves lielvalsts. Šāda specializācija no ražošanas viedokļa uzņēmumiem ļauj samazināt izmaksas, tāpat to veicina resursu un darbaspēka pieejamības īpatnības. Taču tikai tagad, kad pasauli piemeklējuši divi globālas ietekmes notikumi – pandēmija un karadarbība Ukrainā, uzņēmumi un valstis sāk izjust globalizācijas un specializācijas monētas otro pusi.
Ko darīsim, ja vienīgā rūpnīca nedarbosies?
Ja pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā notiktu pusgadsimtu senā pagātnē, diez vai ražojošie uzņēmumi būtu tai pašā situācijā, kur šobrīd: bizness bija lokālāks, piegādes ķēdes īsākas un bieži vien tika īstenotas viena reģiona ietvaros. Taču šobrīd mēs esam viens no otra atkarīgi. Pēdējā pusgadsimta laikā pasaulē nav bijis tādu notikumu, kas liktu biznesu vērtēt vēl no kāda cita aspekta kā tikai ekonomiskais. Visus šos gadus mēs domājām par to, kā ražot lētāk un vairāk. Taču tagad esam spiesti aizdomāties un redzam, kas notiek, ja vienīgā rūpnīca, kurā ražojam kādu produktu vai produktu komponenti, pārstāj darboties.
Saskaroties ar izejvielu trūkumu, sankciju ietekmi un traucētām piegādes ķēdēm, ir skaidrs, ka par risku diversifikāciju jādomā jebkuram uzņēmumam, un pārtikas nozare nav izņēmums. Mēs diemžēl skaidri redzam, kas notiek ar pārtikas cenām un dažos gadījumos arī ar konkrētu produktu pieejamību, ja trešdaļa pārtikas vai kādu izejvielu nāk no viena konkrēta reģiona vai valsts. Riskus pārtikas nozarē arvien vairāk rada arī klimatiskie apstākļi, piemēram, ilgstoši karstuma viļņi kādā Eiropas reģionā, piemēram, tepat Austrumeiropā vai Francijā, var skaudri ietekmēt graudu ražību, un pasaule atkal būtu jaunas krīzes priekšā. Laikā kad Krievija savas agresijas dēļ sankcionēta, savukārt Ukraina ierauta asiņainā konfliktā, šīs mācības izjūt ne vien Eiropa, bet arī vēl tālāki pasaules reģioni.
Rietumeiropa sāk lūkoties Āfrikas virzienā?
Pārtikas nozares stabilitāte ir atkarīga gan no ražošanas, gan izejvielu pieejamības. Tātad svarīgi ir gan tas, kur ražojam, gan no kurām valstīm un reģioniem iepērkam izejvielas un kas tur vispār tiek audzēts. Eiropas pārtikas ražošana vēsturiski pārcēlusies no vecās Eiropa arvien vien tālāk uz dienvidiem. Ilgus gadus liels pārtikas ražotājs bijusi Spānija, taču šobrīd redzam tendenci, ka daudzi pārtikas ražotāji sāk lūkoties vēl tālāk un ražošanu pārceļ, piemēram, pāri Vidusjūrai uz Ziemeļāfriku. Līdz šim tie bijuši lielākoties klimata un ekonomisko apsvērumu motivēti soļi. Taču tagad par ražošanas un pārtikas izejvielu audzēšanas pārcelšanu uz Āfriku vai citiem reģioniem vērtīgi domāt arī no pārtikas drošības viedokļa. Jau šobrīd virkne Eiropas pārtikas ražotāju uz Āfriku lūkojas kā jauno Eiropas maizes klēti.
Būtiskākie šķēršļi: korupcija un nestabilitāte
Protams, jāapzinās, ka ražošanai, lauksaimniecībai un lopkopībai Āfrikā var būt arī būtiski šķēršļi, biežākie no kuriem ir korupcija un politiskā nestabilitāte. Vienlaikus mēs, kā uzņēmums, kas jau ilgus gadus veiksmīgi veido pārtikas un lopbarības izejvielu piegādes un loģistikas ķēdes Āfrikas valstīs, varam teikt, ka ieguvumu kopumā ir vairāk nekā risku. Būtiskākie no tiem ir klimatiskās priekšrocības, kas lauksaimniekiem paver iespējas iegūt ražu pat vairākas reizes sezonā, un plašās izmaksu optimizācijas perspektīvas, kas svarīga ražošanā. Tāpat Āfrika kā mazāk attīstīts pasaules reģions piedāvā iespējas augt līdz ar to. Proti, pārtikas ražotājiem ir iespējas šajā tirgu ieviest produktus un preču grupas, kas tur tradicionāli un vēsturiski nav pārstāvētas, tādējādi paverot iespēju tirgū izcīnīt dominējošu pozīciju.
Risku diversifikācija uzņēmumiem diemžēl var nozīmēt lielākus izdevumus un sākotnējas investīcijas, un tas šī brīža apstākļos diez vai ir populārs vēstījums. Tādēļ svarīgi, lai uzņēmumus motivētu arī politiski lēmumi. Labs piemērs šajā ziņā ir Nīderlande, kur virkne valsts programmu jau tagad uzņēmējus motivē ražošanai Āfrikas valstīs. Tomēr šos jautājumus svarīgi risināt ne tikai nacionālā, bet arī Eiropas Savienības līmenī. Atbalsta programmas, valsts misijas un labvēlīga likumdošana ir instrumenti, kas ceļu uz Āfriku uzņēmējiem var padarīt vieglāku un palīdzēt dibināt kontaktus ar Āfrikas valstīm arī politiskā līmenī.
Rietumeiropas valstis gatavojas, vai mēs atpaliksim?
Šobrīd vērojams, ka par Āfrikas perspektīvu lauksaimniecības, lopkopības un pārtikas ražošanā arvien biežāk interesējas Rietumeiropas lieli lauksaimniecības korporatīvi. Zinot, cik zinoši un spējīgi ir Latvijas lauksaimnieki, kas pārtikas izejvielu ražošanu īsteno teju zinātniskā līmenī, būtu žēl, ja par šīs iespējas izmantošanu neaizdomātos arī pie mums.
Papildu arguments uzņēmējiem un lauksaimniekiem, lai palūkotos aiz Eiropas robežām noteikti ir arī tas, ka, neskatoties uz sākotnējām investīcijām, risku diversifikācija, par laimi, nenozīmē, ka ražošana būs dārga arī ilgtermiņā. Piemēram, labības audzēšana ārpus Ukrainas, piemēram, kādā no Āfrikas valstīm, sākotnēji, iespējams, būtu 20-30% dārgāka. Taču jo intensīvāka ražošana un jo labāk izdodas optimizēt procesus, jo izdevumi izlīdzinās. Vienlaikus, ir skaidrs, ka ieguvēji ilgtermiņā noteikti būs tie, kas biznesu būvēs stratēģiski un būs gatavi "X stundai", kas var būt gan dabas stihijas, gan politiskā nestabilitāte kādā valstī, karš vai sankcijas.