Latvijas Dabas fondam labvēlīgie tiesas lēmumi skaidri apliecina to, ka dabas aizsardzība ir tiesisks pienākums sabiedrības interešu vārdā, savukārt mikroliegumu veidošana ir šobrīd vienīgais pieejamais dabas aizsardzības instruments, kas reto putnu ligzdošanas vietu aizsardzību nodrošina vietās ārpus "Natura 2000" teritorijām.
Kopumā šie trīs tiesas procesi izgaismo kompleksās problēmas, kas apvij mikroliegumu jautājumu Latvijā, kā arī norāda uz būtiskiem sistēmiskiem trūkumiem mūsu dabas aizsardzības saimniecībā. Vēl plašāka diskusija, ko paver iesaistīto pušu argumenti, ir par mūsu tiesībām un pienākumiem, ja runa ir par dabas aizsardzību, kā arī par to, kā individuālajām un sabiedrības interesēm piemērot samērības principu.
Visu trīs gadījumu gaita ir līdzīga. LDF eksperti atrod mazā ērgļa ligzdu privātā mežā. Saskaņā ar Latvijas un ES likumiem mazais ērglis ir aizsargājams putns un tā aizsardzībai var veidot mikroliegumu – aizsargājamu teritoriju, kurā nedrīkst notikt saimnieciskā darbība. Tātad nevar cirst mežu. Lai gan noteikumi nosaka, ka mazajam ērglim veidotie mikroliegumi var būt 5–30 ha lieli, ņemot vērā meža īpašnieku intereses, visos trijos šeit aprakstītajos gadījumos tos ir ierosināts izveidot salīdzinoši nelielus – ap 6 ha. Visos gadījumos VMD reģionālās virsmežniecības, kuru kompetencē ir mikroliegumu pieteikumu izvērtēšana, ņemot vērā dabas, sociālos un ekonomiskos aspektus, pieņēma lēmumu par mikrolieguma izveidi. Meža īpašnieki apstrīdēja šos lēmumus VMD centrālajā administrācijā, un pavisam drīz ar tās lēmumiem mikroliegumi tika atcelti.
VMD savu pozīciju argumentēja ar to, ka mazā ērgļa populācija Latvijā šobrīd ir stabila, mazajam ērglim ir jau pietiekami daudz mikroliegumu un ligzdas aizsardzību var nodrošināt, saglabājot koku rindu ap ligzdu. Tāpat kā viens no iemesliem mikrolieguma atcelšanai tiek minēta īpašnieka negatīvā attieksme.
Tiesa, izvērtējot, vai priekšroka dodama dabas aizsardzības interesēm vai meža īpašnieka saimnieciskajām interesēm, ņēma vērā to, ka mazais ērglis ir iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā, kā arī ES direktīvas "Par savvaļas putnu aizsardzību" sarakstā kā suga, kam jāpiemēro dzīvotņu aizsardzības pasākumi. Līdz ar to ir nepārprotami skaidrs, ka mazais ērglis ir suga, kas ir īpaši aizsargājama. Tāpat tiesa norādīja, ka mikrolieguma noteikšana ir efektīvākais veids, kā aizsargāt mazā ērgļa ligzdošanas vietu, jo tas nodrošina aizsardzību ne tikai ligzdas kokam un tā apkārtnei, bet plašākai videi, kas nepieciešama šīs sugas ligzdošanai. Turklāt nevienā no trim gadījumiem tiesa nekonstatēja nesamērīgu trešās personas interešu aizskārumu.
Trešais gadījums, par kuru notika tiesas process, pēc notikumu norises gaitas ir līdzīgs abiem iepriekšējiem, taču ar vienu būtisku atšķirību – VMD lēmuma atcelšanu pamatoja ar faktu, ka ligzda ir "pazudusi" (LDF bija pamats uzskatīt, ka tā ir apzināti nogāzta), turklāt procesa laikā, mainoties meža īpašniekiem, mežs arī tika nocirsts. Līdz ar to zuda jēga pieprasīt atjaunot mikroliegumu, jo dzīvotne jau bija iznīcināta. Tā vietā LDF lūdza tiesu atzīt VMD lēmumu par mikrolieguma atcelšanu par prettiesisku, un šī prasība tika apmierināta.
Tiesas spriedumā norādīts: "Tas, ka ligzdas pazušanas vai nokrišanas fakts varētu būt pamats mikrolieguma neveidošanai, var radīt negatīvas sekas turpmākai mazo ērgļu aizsardzībai, jo var veicināt nekustamo īpašumu īpašnieku vēlmi veikt prettiesiskas darbības, lai sekmētu atrasto ligzdu "pazušanu"."
Jāsaka, ka diskusijas tiesas procesu gaitā iezīmēja vairākus jautājumus, kas varētu būt aktuāli arī plašākai sabiedrībai, it sevišķi tiem, kurus tiešā veidā skar dabas aizsardzības jautājumi.
Viens no šiem jautājumiem ir mazā ērgļa aizsardzības statuss. Īpaši aizsargājamās sugas statuss šim putnam ir noteikts gan Latvijas, gan ES likumos, taču bieži vien rodas neizpratne par to, kāpēc mums būtu īpaši jāaizsargā putns, kurš, pēc visa spriežot, Latvijā jūtas labi – šeit ligzdo viena piektā daļa pasaules populācijas, aptuveni 4000 pāru, un šobrīd ligzdojošo putnu skaits ir stabils. Tomēr uz šo jautājumu ir jāpaskatās plašāk laikā un telpā – ja šobrīd populācijas dinamika ir stabila, tas nenozīmē, ka tā ir tāda ilgtermiņā. Tā pirms divdesmit gadiem mazo ērgļu skaits Latvijā samazinājās, un šī brīža situācija Latvijas mežos un lauksaimniecības intensifikācija liek pamatoti prognozēt, ka situācija saistībā ar mazo ērgļu ligzdošanas un barošanās vietām varētu pasliktināties. Otrs būtiskais aspekts – Latvija ir mazo ērgļu populācijas centrs Eiropā un aizsargājamās sugas visbūtiskāk ir sargāt ir tieši to nozīmīgākajās ligzdošanas vietās, jo tādā veidā ir iespējams nodrošināt sugas ilgtspēju kopumā.
Otrs jautājums, kuru vērts aplūkot pēc būtības, ir mikrolieguma kā dabas aizsardzības instrumenta ieviešanas obligātums. Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteikts, ka "var noteikt mikroliegumu", un šo frāzi mēdz interpretēt kā iespēju izvēlēties ieviest vai neieviest. Taču kontekstā ar sugas aizsardzības nepieciešamību un Latvijā pieejamiem aizsardzības instrumentiem skaidri parādās tas, ka mikroliegums šobrīd ir vienīgais efektīvais aizsardzības instruments izklaidus ligzdojošajiem aizsargājamiem putniem. Vai mikroliegumu var aizstāt aizsargājamās dabas teritoriju tīkla "Natura 2000" statuss? Tomēr nē, jo arī "Natura 2000" teritorijās atkarībā no to funkcionālās zonas var būt atļauta mežistrāde. Piemēram, Kujas dabas parkā, kurš ir iekļauts "Natura 2000" tīklā un kurā ir konstatēts vēsturiski lielākais mazo ērgļu blīvums, pēc "Natura 2000" vietas izveidošanas mazo ērgļu ligzdošanas vietās tika nodibināts liels skaits mikroliegumu. Tiesas ieskatā likuma formulējums "var veidot mikroliegumus" patiešām norāda uz to, ka gramatiskā interpretācija ļauj arī tos nenoteikt, taču šie izņēmumi var būt, piemēram, gadījumos, kad vieta kā īpaši aizsargājama dabas teritorija jau bauda aizsardzību.
Nākamais lielais jautājums, kuru rosina uzdot šie tiesas procesi, ir VMD kompetence, atbildība un kapacitāte. Tiesa jau ir norādījusi, ka sugu aizsardzības nepieciešamība ir jāvērtē saskaņā ar likumiem, nevis jāvērtē vienas iestādes viedoklis, kas turklāt nav balstīts sertificētu ekspertu atzinumos. Tajā pašā laikā ir būtiski uzsvērt, ka LDF sadarbībā ar VMD ir bijusi arī pozitīva pieredze, pārdomāta lēmumu pieņemšana un pamatota kompromisa meklēšana, ja īpašniekam rodas iebildumi pret mikrolieguma noteikšanu. Būtu svarīgi, lai VMD skaidrāk noteiktu, pēc kādas sistēmas un kritērijiem tas izvērtē sociālos un saimnieciskos faktorus, vērtējot ierosinājumus par mikroliegumu veidošanu, – šobrīd VMD nav definējis saprotamus kritērijus.
Tāpat ļoti būtiska atziņa, ko šajos procesos apstiprināja arī tiesa, ir tā, ka meža īpašnieku attieksme nevar būt noteicošā, pieņemot lēmumu par mikrolieguma izveidošanu. Ja mēs pieturētos pie šāda principa, tad apdraudētu dabas aizsardzības sistēmas pastāvēšanu Latvijā kopumā. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, lai lēmumus pieņemtu kompetenta un atbildīga iestāde, kas kompleksi izvērtētu sociālos, dabas un saimnieciskos faktorus.
Tiesa atzina, ka nepietiekamās kompensācijas meža īpašniekiem par saimnieciskās darbības ierobežošanu ir problēma, taču nav aplūkojama šo tiesas procesu ietvaros. LDF jau ilgāku laiku mudina atbildīgās iestādes uzlabot kompensāciju sistēmu – šobrīd VARAM paspārnē ir izveidota darba grupa, kas strādā pie šī jautājuma, un tas ir, lai arī neliels, bet tomēr solis uz priekšu. Kompensāciju sistēmas uzlabošanas nepieciešamība un adekvātu kompensāciju nodrošināšana ir tas jautājums, par kuru vienisprātis ir meža nozare un vides organizācijas, un ceram, ka risinājumi tiks atrasti.
Un, visbeidzot, – pati nozīmīgākā problēma, ko izgaismoja trešais tiesas gadījums, norāda uz fundamentālu sistēmisku trūkumu Latvijas dabas aizsardzībā. Latvijā pirms mežistrādes veikšanas netiek veikts dabas vērtību novērtējums mežā, tikai meža saimnieciskās vērtības inventarizācija. Ja šāda kārtība pastāvētu, tiktu novērsta aizsargājamo dabas vērtību iznīcināšana, meža īpašnieki nenonāktu likumpārkāpēja pozīcijā un iegūtu plašāku skatu uz to, kas ir viņu meža bagātības.